Foto: I. Dzenovska
Stokholmā ļoti labi panākumi ir laupīšanu un zādzību skaita samazināšanai jaunajos dzīvojamo māju kompleksos, jo policija sadarbojas ar būvniecības firmām, konsultējot par vēlamo apgaismojumu, apstādījumiem, ietvju plānojumu, lai novērstu zādzībām labvēlīgu vidi.
Saruna ar Mariju Apelblomu, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu policijas sieviešu tīkla (Nordic-Baltic Network of Policewomen) priekšsēdētāju.
Kādu Jūs redzat policijas lomu demokrātiskā sabiedrībā?
Pirmkārt, runa ir par policijas pakalpojumu, nevis par policijas spēku. Policija pastāv, lai kalpotu sabiedrībai, gan sniedzot pakalpojumus cilvēkiem, kas dzīvo konkrētā teritorijā, gan tos aizsargājot.
Kāds Jums ir izveidojies priekšstats par Latvijas policiju?
Vērojot Latvijas policiju, rodas iespaids, ka tā vēl aizvien ir ļoti militarizēta organizācija. Uzpleči. Daudz vīriešu kārtas policijas virsnieku, bet kā izmeklētājas strādā daudzas jaunas sievietes. Piemēram, Ziemeļvalstīs sievietes policijā ir vidēja gada gājuma. Baltijas valstīs es maz redzu sievietes uniformās, savukārt Stokholmā tā ir normāla parādība.
Kādi mērķi ir Ziemeļvalstu un Baltijas valstu policijas sieviešu tīklam, kuru Jūs pārstāvat?
Organizāciju 2001.gadā izveidoja Ziemeļvalstu un Baltijas valstu policistes, bet ideja par sadarbību radās jau 1996.gadā. Mūsu valstīm ir spēcīgas kultūras un vēsturiskās saites, turklāt noziedzības problēmas šķērso valstu robežas – tie arī bija galvenie iemesli.
Mūsu mērķis ir panākt labāku dzimumu līdztiesību policijā, jo vēl aizvien sieviešu skaits policijā šajās valstīs svārstās no 8-30%. Zviedrijā nedaudz vairāk kā 20%, Latvijā aptuveni 18%[1], Dānijā viszemākais – 8%, savukārt Igaunijā 30%, taču tās galvenokārt ir izmeklētājas vai administratores, jo ļoti nedaudzas sievietes atrodas vadības pozīcijās.
Gribam mainīt arī policijas darba prioritātes, lielāku uzmanību veltot noziegumiem pret sievietēm un bērniem, kas prasa resursu pārdali policijā. Piemēram, Stokholmā ir bijušas nopietnas sērijveida laupīšanas, kā arī sērijveida izvarošanas, taču īpašu komisiju izveidoja tikai laupīšanas sēriju izmeklēšanai, izvarošanas sēriju izmeklēšanai tādu neviens pat netaisās izveidot.
Kādas aktivitātes organizācija šobrīd īsteno?
Šobrīd mums ir projekts “Pol-Equality Wanted”, kuru atbalsta gan Eiropas Savienība, gan atsevišķas institūcijas, tai skaitā Zviedrijas un Igaunijas policijas vadība. Mūsu mērķis ir mainīt dzimumu stereotipus policijā, jo šī nu reiz ir organizācija, kur tas ir aktuāli. Projekta ietvaros apmaiņas programmā ir piedalījušās arī divas dalībnieces no Latvijas – viena Stokholmā specializējās darbā ar cilvēku tirdzniecības upuriem, bet otra bija Dānijā – noziedzības novēršanas jomā.
Noziedzības novēršana ir nozīmīga tēma Latvijai, jo tās plānošana nav mūsu stiprā puse. Kāda ir situācija Zviedrijā?
Mūsu pašvaldībām ir noziedzības novēršanas plāni, kurus tās izstrādā sadarbībā ar policiju, kas darbojas kā dzinējspēks šajā procesā. Policijai ir neiespējami darboties vienai, jo noziedzības novēršana ir ļoti plaša joma un ir arī dažādi noziedzības novēršanas veidi, piemēram, sociālā prevencija – rūpes par bērniem, lai tie nenonāk ielās, tā ir sociālo aģentūru kompetence.
Stokholmā ļoti labi panākumi ir ar laupīšanu un zādzību skaita samazināšanu jaunajos dzīvojamo māju kompleksos, jo policija sadarbojas ar būvniecības firmām, kad tās izstrādā jaunus projektus. Piemēram, konsultējam par vēlamo apgaismojumu, apstādījumiem, ietvju plānojumu utt., tādējādi tiek novērsta zādzībām labvēlīga vide.
Noziedzības novēršana dabiski noved pie policijas un sabiedrības sadarbības. Arvien vairāk dzirdam par “community policing”[2](uz sabiedrību orientētas policijas) nepieciešamību. Šīs idejas pirmsākumi meklējami ASV, Kanādā. Kā norit policijas un sabiedrības sadarbība Zviedrijā?
Zviedrijā 10 gadus ir uz sabiedrību vērsts policijas modelis. 1995.gadā Stokholma tika sadalīta 60 teritoriālas vienībās. Šobrīd to ir uz pusi mazāk, jo sākotnējais modelis nestrādāja – tika ieviestas jaunas darba metodes policijā, bet vienlaicīgi valdība samazināja finansējumu. Tagad pie mazāka teritoriālo vienību skaita policijas inspektoriem vienalga ir jāveic arī izmeklēšanas funkcija un jābrauc uz izsaukumiem, tātad nav, kas “iet pie sabiedrības”. Atklāti sakot, rezultātā viss sabruka, un līdz šim Zviedrijā nav bijusi laba pieredze.
Latvijā gan policijas vadība, gan Iekšlietu ministrijas vadība runā par policiju kā pakalpojuma sniedzēju sabiedrībai. Arī jēdziens “uz sabiedrību orientēta policija” izskan arvien biežāk, ko tas nozīmē praksē un kādi ir ieguvumi?
Ja tas darbojas tā, kā tam vajadzētu, tad rezultāts ir lielisks, jo pietuvina policiju sabiedrībai. Policija ir labi informēta par iedzīvotāju vajadzībām un labi pazīst visus iedzīvotājus tās pārraugāmajā teritorijā, piemēram, zina, ar kuriem pusaudžiem ir īpaši jāaprunājas. Taču galvenā atšķirība starp Zviedriju un ASV – piemēram, Ņujorkā policistu skaits tika divkāršots, bet Stokholmā mēs reorganizējām un apcirpām resursus. Pat tā laika Zviedrijas iekšlietu ministre tagad atzīt, ka tas bija nepareizs lēmums – neiespējamā misija!
Bet kā ir ar sabiedrību? Lai šāds modelis darbotos, ir taču jābūt sabiedrības uzticībai policijai!
Jā, vai arī otrādi – policija iemanto uzticību, ejot pie cilvēkiem, jo, saglabājot distanci starp sabiedrību un policiju, tas neizdosies.
Latvijā par policijas darbu galvenokārt var spriest tikai pēc statistikas datiem par atklātajiem noziegumiem un saņemtajām sūdzībām, taču tas nesniedz pilnīgu priekšstatu par to, kā policija veic savu darbu. Kā tiek vērtēts policijas darbs Zviedrijā?
Mums ir tā pati statistika, bet ar statistiku var pateikt visu ko. Vienlaikus jāatzīst, ka ir ļoti grūti vērtēt policijas darbu, jo īpaši noziedzības novēršanas kontekstā, jo kā gan var zināt, ka tieši policijas darba rezultātā tā ir mazinājusies? Varbūt cēlonis ir meklējams pavisam citur – sociālo dienestu vai skolu darbā utt.
Vēl ir atsevišķa institūcija – Noziedzības novēršanas padome, kas veic pētniecību par visu krimināltiesību sistēmu, policiju tai skaitā. Protams, arī policija gatavo ziņojumus.
Taisnīguma atjaunošanas princips ir krimināltiesību sistēmas stūrakmens, šeit nozīmīgu vietu ieņem cietušās personas interešu aizstāvība un likumīgo interešu nodrošināšana. Latvijas praksē tikai nesen lielāka nozīme tiek pievērsta cietušajam. Kāds ir cietušā statuss Zviedrijā?
Likums nosaka, ka policijai un prokuratūrai ir jāsniedz atbalsts cietušajiem. Pirms desmit gadiem šī nebija prioritāte, bet ir notikušas pārmaiņas vērtību sistēmā, pateicoties spēcīgiem politiskiem signāliem no parlamenta. Manuprāt, mums šobrīd labi izdodas, tiek sniegta informācija par izmeklēšanas gaitu, ir dažādas atbalsta programmas cietušajiem. Valdība katru gadu izvirza prioritātes policijai, kurās tiek uzsvērtas cietušā vajadzības un intereses. Ir arī daudzas NVO, kas palīdz cietušajiem, un tās saņem valdības finansiālu atbalstu.
Vai Zviedrijā ir izdevies nostiprināt sadarbību starp policiju un nevalstisko sektoru?
Šis ir tikpat grūts jautājums, kā panākt, lai vīrieši policijā saprot, ka ir nepieciešama dzimumu līdztiesība. Laikam jau savstarpēja uzticība un labās prakses piemēru popularizēšana, caur ko redzami pušu ieguvumi, ir veids, kā tādu sadarbību “pārdot”. Piemēram, Dānijā ir ļoti veiksmīgi piemēri policijas un NVO sadarbībai cilvēku tirdzniecības upuru jomā. Upuri daudz vairāk uzticas NVO pārstāvjiem, tāpēc daudz darba viņi veic kopā.
Jūsu organizācijas projekta ietvaros tika veikts pētījums par apstākļiem, kādos strādā sievietes policijā, vai esat uzzinājuši kaut ko pārsteidzošu?
Daudz kas bija jau paredzams – diskriminācija dažādās formās. Sievietēm nav tādas karjeras iespējas kā vīriešiem, atšķirīgs atalgojums par vienu un to pašu darbu, informācijas nenodošana sieviešu kārtas kolēģēm, grūtības ģimenes un darba apvienošanā.
Tiesa gan, šobrīd Zviedrijā, Islandē un Igaunijā ir vērojamas pārmaiņas darba un ģimenes dzīves apvienošanas jomā – tiek nodrošinātas elastīgas darba laika plānošanas iespējas (darba grafiks tiek saplānots 6 nedēļu garumā), kas atvieglo darbu policistiem ar maziem bērniem.
Ekipējuma problēma izkristalizējās kā ļoti aktuāla tieši Ziemeļvalstīs, jo īpaši Zviedrijā, kaut mēs esam daudz darījuši šajā jomā. Piemēram, tikai pirms pāris gadiem zviedru policistes saņēma speciālus sievietēm domātus kombinezonus āra apstākļiem.
___________________________________________
[1] Pēc Valsts policijas personāla uzskaites datiem, uz 01.01.2006 sieviešu īpatsvars Valsts policijā sastādīja 23,56%. politika.lv redakciju informēja Artis Velšs, Valsts policijas Personāla vadības biroja priekšnieks
[2] “community policing” vai “community oriented policing” termini raksturo demokrātiskā valsts iekārtā esošu policiju, kas vērsta uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu, un tās darbība tiek īstenota ciešā partnerībā ar vietējo sabiedrību, lai kopīgiem spēkiem mazinātu noziedzību un vairotu drošību. Policija un sabiedrība kopīgi nosaka prioritātes un kopīgi risina tādas problēmas kā noziedzība, bailes no noziedzības, narkotiku lietošana, nepilngadīgo huligānisms u.c. Sīkāk skatīt Uildriks N. & Van Reenen P. Policing Post-Communist Societies. Open Society Institute. Antwerp-Oxford-New York. 2003 un http://www.ncjrs.org/policing/use139.htm