Foto: JLA Kliche
Atklātām, arī neērtām sarunām par vēsturi jābūt. Tikai tā mēs spēsim pārvērtēt pagātnes kultūrtraumas un to radītos recidīvus tagadnē.
Pirms 67 gadiem beidzās Otrais pasaules karš. Karš, kura totalitāte, racionālismā balstīta nežēlība un reizē absurdums skāra visus cilvēkus karojošajā Eiropā. Skāra ne tikai toreiz, bet turpina satraukt, šķelt un arī vienot sabiedrības mūsdienās. Katrai karā iesaistītajai valstij un tās pilsoņiem ir atšķirīgs redzējums gan par karu, gan par tā norisēm un rezultātiem. Bieži minētais Latvijas un tās iedzīvotāju „unikālais, citu nesaprastais” liktenis karā ir tikai pilnībā saprotama vēsturiskā egocentrisma rezultāts. Terors, genocīds, noziegumi pret civiliedzīvotājiem, karošana svešu, antagonisku armiju uniformās, kolaborācija un pretestība — to piedzīvoja vai visas karadarbības zonā ierautās tautas. Tomēr tikai trīs Baltijas valstis Otrais pasaules karš uz vairākām desmitgadēm faktiski izdzēsa no Eiropas politiskās kartes, un tas patiesi padara mūs unikālus starptautiski tiesiskā aspektā.
Starptautiski tiesiskais valsts stāvoklis un valstiskuma nepārtrauktība ir nozīmīgs šodienas Latvijas leģitimitātes pamats. Tomēr juridiskās konstrukcijas ne vienmēr spēs izskaidrot, kas tad notika ar Latvijas iedzīvotājiem šajā laikā, kad valsts faktiski nepastāvēja vai, precīzāk, pastāvēja tikai kā starptautisko tiesību subjekts, par kuru iedzīvotājiem nebija ne mazākās sajēgas. Cik pamatoti un vai vienmēr šī laika sabiedrības vēsturi var skaidrot, izejot no valstiskuma teorijas? Tas ir jautājums, kas sen jau prasa vēsturnieku un pagātnes pētnieku „streiku”. Kamēr šie un līdzīgi jautājumi netiek diskutēti un apspriesti, nenotiek ne pagātnes izvērtēšanas, ne tās pārvarēšanas process. Sabiedrībai tā vietā tiek piedāvātas jau mirušu totalitāro režīmu ideoloģiskās klišejas vai arī problēmas tiek aizsegtas ar sholastiskiem strīdiem, kā pareizāk saukt to, kas ar Latviju notika 1940. gada jūnijā. Iespējams, mēs aizmirstam, ka vēstures uzdevums ir analizēt un palīdzēt sabiedrībai izprast pagātnes sabiedrības procesus, nevis kalpot par bāzi juridisko konceptu pastiprināšanai?
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas politiskajā līmenī pagātnes politiku vairāk noteica impulsīvas darbības un starptautiskais pieprasījums nekā plānveidīga, ilgtermiņam domāta politika, kas būtu vērsta uz Otrā pasaules kara radīto kultūras traumu sadziedēšanu. Šo problēmu ignorance vai pat atsevišķos gadījumos šo traumu padziļināšana, iespējams, ir otrais aspekts, kas padara mūs unikālus šā kara kontekstā.
Pagātnes pārvarēšanai var palīdzēt ne tikai akadēmiski pētījumi, bet arī atsevišķu cilvēku stāsti par pārdzīvoto, kas palīdz lielajā politizētajā vēsturē atrast vienkāršo cilvēku ar tā problēmām, cerībām, ciešanām. Tikko iznākušais latviešu žurnālistes, tulkotājas un frontinieces Veras Kacenas autobiogrāfiskais romāns „Kājāmgājējs karā”[ 1 ], piemēram, teicami ilustrē latviešu likteni Sarkanajā armijā, kas lielā mērā ir pretstats tam, ko stāstīja padomju oficiālā vēsture. Šādu darbu lasīšana un apspriešana var veicināt kultūras traumu sadziedēšanu, izceļot cilvēcisko faktoru pār politisko.
Vēsturiskuma krīze?
Kaut arī pagājušā gadsimta 90. gados skanēja aicinājumi, izvērtēt vēstures baltos plankumus, tomēr šī izvērtēšana nenotika. Faktiski notika padomju vēsturisko koncepciju aizstāšana ar trimdā izstrādātiem, nereti nacionālistiskā garā ieturētiem konceptiem. Notika sava veida vienu vēsturisko mītu aizstāšana ar citiem, neērtos jautājumus atstājot konfabulācijai. Atbildību par šādu stāvokli, protams, vieglāk novelt uz vēsturnieku pleciem, neņemot vērā to, ka valsts vēstures izglītību un pētniecību faktiski atstājusi novārtā.
2000. gadā Latvijas Vēstures institūts sāka izdot apjomīgus 20. gadsimta Latvijas vēstures sējumus, īsā laikā sagatavojot izdevumus, kas hronoloģiski aptver laika posmu no 1900. līdz 1940. gadam[ 2 ], tomēr jau deviņus gadus 3. sējums par 1940-1945. gadu pastāv tikai transcendentālu sarunu līmenī. Kādi tam ir iemesli? Vai bez valstiskuma zaudēšanas konceptiem mums nav ko tajā rakstīt, vai arī vēsturnieki ir tik pasīvi un inerti, ka nespēj to uzrakstīt? Vai arī vaina slēpjas valsts jebkāda atbalsta neesamībā? Vai Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes krīzes stāvoklis gan studentu, gan finansējuma ziņā liecina tikai par tālāko vēstures degradācijas turpināšanos valstī? Visi nedaudzie pagātnes pētniecības projekti ir mazbudžeta un neprioritāri. Mēs daudz runājam par ekonomisko krīzi, bet klusējam par to, ka mums jau ir sākusies dziļa vēsturiskuma krīze.
Neērtie karavīri
Iespējams, kontroversālākie uzskati veidojas par tiem Latvijas karavīriem, kas dažādu iemeslu dēļ karoja gan nacistiskās Vācijas, gan komunistiskās Padomju Savienības bruņotajos spēkos. Šie karavīri, vai precīzāk — atmiņa par tiem, vēl joprojām izsauc antagoniski konatētas reakcijas sabiedrībā. Līdz šim neviens nav pacenties uzrakstīt (precīzāk būtu — finansēt) avotos bāzētas, zinātniski apsvērtas monogrāfijas ne par Latvijas iedzīvotājiem vācu bruņotajos spēkos, ne Sarkanajā armijā, šo nišu atstājot diletantiem, kuri nereti veicina nevis problēmas izpratni, bet gan tās ekshalāciju.
Tomēr iemeslus tam meklēt karā, kas noslēdzies tikai mazliet vairāk nekā pirms pusgadsimta, būtu zināma problēmas profanizācija. Liela atbildība šeit jāuzņemas valsts realizētajai pagātnes atmiņu kultūrai vai, precīzāk, šādas kultūras trūkumam. Saprotams, ka no valsts viedokļa gan vieni, gan otri karavīri ir neērti, jo karoja to režīmu armijās, kurām Latvijas un tās iedzīvotāju liktenis bija vienaldzīgs. Ja deviņdesmitajos gados notika sava veida leģionāru vēsturiskā reabilitācija, kas vainagojās ar 1998. gadā Saeimas pasludināto leģionāru piemiņas dienu, tad paralēli noritēja atsvešinātība no otrajā pusē karojošajiem, par kuriem pēc 2000. gada Vladimira Putina režīma īstenotās vēstures politikas rezultātā pseidogādību uzņēmās Krievijas vēstniecība.
Pēc 2000. gada, kad starptautiska spiediena dēļ Latvija no kalendāra svītroja 16. marta piemiņas dienu, izveidojās situācija, ka valsts pilnībā distancējās gan no vieniem, gan otriem kādreizējiem karavīriem. Šo nišu tad savām politiskajām spēlēm pārņēma daļa Latvijas politiķu. Šāda rīcība vērtējama kā bezatbildīgas politikas rezultāts. Valsts, kura nespēja savus pilsoņus pasargāt no nonākšanas viena vai otra totalitārā režīma armijā, tomēr nes morālu atbildību par šāda stāvokļa pieļaušanu. Aizsegšanās ar Staļina vai Hitlera režīmu noziedzību nespēj dot atbildi, kāds ir valsts un tās varas pienākums un atbildība pret saviem pilsoņiem.
Samierināšanas politikas atbalsis
No vēstures politikas viedokļa, šķiet, liels solis uz priekšu ir Valsts prezidenta Andra Bērziņa aicinājums uz kopīgu izlīgumu starp abās pusēs karojošajiem, dodoties kopā 8. maijā Brāļu kapos pieminēt karā kritušos. Tam būtu jāveicina arī sabiedrības saliedēšana.[ 3 ] Gan aicinājums, gan arī notikušais komemorācijas pasākums, kā arī prezidenta 15. maijā notikusī tikšanās ar karavīru organizācijām vērtējama visnotaļ pozitīvi. Šobrīd šķiet svarīgi tas, vai šo politiku būs gatavi atbalstīt Latvijas politiskie spēki, vispirms jau Saskaņas centrs un Nacionālā apvienība. Vai sabiedrības saliedētība šiem politiskajiem spēkiem būs svarīgāka par savu politisko spēļu kāršu zaudēšanu? Atbildes uz šo jautājumu nav. Par notikušajām Valsts prezidenta aktivitātēm politiķi pašlaik klusē kā partizāni.
Tomēr ļoti labi ir redzama nepatika pret šādu politikas īstenošanu. Tā Krievijas ziņu aģentūra regnum.ru meklē jebkuru iespēju, kā šo iniciatīvu diskreditēt, izmantojot gan padomju vēstures mitoloģiju, gan groteskus apgalvojumus.[ 4 ] Saprotams, ka kādam ir ļoti neizdevīgi pazaudēt savu ietekmi uz bijušajiem 130. Latviešu strēlnieku korpusa karavīriem, jo tas ļāva iepriekšējo valsts attieksmi pret tiem skaidrot vienkārši kā „fašisma reabilitāciju”.
Karu piedzīvojušo cilvēku skaits sarūk, mēs atrodamies pašlaik, pēc vācu pētnieka Jana Asmana (Jan Assmann) teorijas, pārejas posmā starp komunikatīvo un kultūras atmiņu.[ 5 ] Svarīgi, domāju, ir tas, lai saviem pēcnācējiem mēs neatstātu sašķeltu vēsturisko atmiņu un atrisinātu līdz šim nerisinātās problēmas, lai kultūras atmiņa nešķeltu sabiedrību, kā tas notiek komunikatīvās atmiņas beigu posmā.
Vēsturnieka uzdevums
To, vai Latvijas politiķiem pietiks izpratnes nostāties Andra Bērziņa uzsāktās samierināšanas politikas pusē, rādīs laiks. Tomēr arī ar to ir stipri par maz, jo drīz var nākties ne tikai skaidrot, kāpēc un kā mēs zaudējām savu valstiskumu un kāpēc mūsu valsts iedzīvotāji bija spiesti uzvilkt svešas uniformas un karot viens pret otru. Aizvien spēcīgāk sabiedrībā sāk parādīties tā sauktā ostalģija, jeb nostalģiskas noskaņas pēc „labajiem padomju laikiem.” Kā argumentēti pierādīt šīs nostalģijas šķietamību, jo pēcstaļinisma laiks vēl joprojām Latvijā nav detalizēti pētīts? Koncentrēta raudzīšanās tikai uz Otrā pasaules kara radītajām kultūras traumām, iespējams, neļauj pamanīt pagātnes klupšanas akmeņus, ar ko sabiedrība saskarsies nākotnē.
Manuprāt, izejai no šādas vēsturiskās krīzes nepietiek tikai ar atsevišķu politiķu vai politisko spēku labo gribu. Nepieciešams ir apzināt un uzlabot vēstures un pagātnes izglītības un pētniecības stāvokli, veidojot ilgtermiņa atmiņu politiku. Valsts viena šo situāciju, protams, neatrisinās, tajā jāiesaistās arī sabiedrībai. Varbūt tikai man šķiet dīvaini, ka pagātnes pētniecību ir gatavi atbalstīt dažādi Eiropas zemju fondi, kamēr vietējie uzņēmēji, šķiet, ir gatavi finansēt publicitāti nodrošinošo tingeltangeli, piemēram, dažādu televīzijas šovu vai publisko pasākumu veidolā, bet tikai ne pagātnes pētniecības projektus.
Lai arī cik daudz pagātnes notikumi būtu izpētīti, tie jāpadara saprotami arī plašākai sabiedrības daļai. Atcerēsimies tā sauktās trešās atmodas laiku, kad Latvijas vēsturnieki bija vieni no svarīgākajiem sabiedriskās domas veidotājiem! Šodien diemžēl tā nav. Vēsturnieka kā intelektuāļa uzdevums ir arī komunicēt ar sabiedrību par pagātni, raisot diskusijas un veicinot sapratni. Pretējā gadījumā vēsturniekiem ir visas iespējas pārvērsties anahroniskā dīvaiņu klubiņā.
Atklātām, arī neērtām sarunām par vēsturi jābūt. Tikai tā mēs spēsim pārvērtēt pagātnes kultūrtraumas un to radītos recidīvus tagadnē, izvērtēt pozitīvos un negatīvos aspektus vēsturē, līdz šim valdošo dogmatisko vēstures skaidrojumu nomainot ar diskursīvo. Tikai tā mēs spēsim stiprināt gan savu nacionālo identitāti, gan valstiskumu kopumā.