Foto: G. Dieziņš © AFI
Kāda no pašvaldības vadītājām atzina, ka pirms iecelšanas amatā pati bija stingri pārliecināta, ka pilsētu var vadīt tikai un vienīgi vīrietis. Kas sievietēm liedz ticēt saviem spēkiem politikā un kas beigu beigās ļauj tomēr noticēt?
“Kur tai boba ļien!”, šis Latgalē dzirdētais izteikums trāpīgi raksturo nereti sastopamo sabiedrības attieksmi pret sievieti, kas vēlas darboties politikā. Taču kā pašas politiķes izjūt dzimtes ietekmi uz savu politisko karjeru? To noskaidrot centos pētījumā „Sieviešu pašrealizācijas iespējas Latvijas politikā”, kura secinājumi balstās uz intervijām ar 10 pašvaldību vadītājām no dažādiem Latvijas rajoniem un dažāda lieluma pašvaldībām.
Tieši politikas zemākais līmenis – pašvaldība – ir tas, kurā sievietes ir pārstāvētas biežāk, taču domju un padomju vadībā sievietes joprojām ir drīzāk izņēmums (15%)[1] un no lielajām pilsētām tikai Daugavpilī un Jūrmalā pašvaldības priekšgalā nav vīrieši.
Līderis – tikai vīriešu dzimtē?
No desmit intervētajām pašvaldību vadītājām tikai divas atzina, ka politiskajā ceļā ir saskārušās ar dzimumdiskrimināciju. Tomēr arī pārējās politiķes, kuras sākotnēji noliedza šo faktu, interviju gaitā atklāja konkrētus piemērus, kas apliecina dzimumu diskrimināciju kā kavējošu faktoru sieviešu darbībai politikā. Viena no respondentēm pat atzina, ka, pirms tika iecelta vadošajā amatā, bija pilnīgi pārliecināta, ka pilsētu ir jāvada tikai un vienīgi vīrietim. Tajā pat laikā intervējamās atzīst, ka vīriešiem vairāk patīk „gozēties saulītē”, bet sievietēm „jādara melnais darbs”.
Par to, vai sabiedrība ar aizspriedumiem raugās uz sieviešu darbību politikā, tikai viena respondente atbildēja noliedzoši. Pārējās sievietes politiķes visbiežāk kā piemēru minēja tādus sabiedrībā paustus izteikumus kā: „sievietēm ir sava vieta un vīriešiem sava” vai „vīrietis ir gudrāks nekā sieviete”, kā arī „vīrieti politikā pieņem, bet sievietei tā ir cīņa, sevis pierādīšana” u.tml. Dzirdēts par „dzelzs lēdijām” un „sievietēm ar stipriem nerviem”, kuras ir valdonīgas, ar stingru vārdu un mugurkaulu, nelokāmas. Bieži sastopams, trāpīgs izteiciens dzirdēts Latgalē: „Kur tai boba ļien!”.
Lai arī esot situācijas, kad līderim ir vieglāk būt vīrietim (konkrēti piemēri gan neizskanēja), tomēr aptaujātās sievietes atzīst, ka arī viņām izdodas šīs lietas paveikt, nepazaudējot savu sievišķību. Esot gan dzirdēti tādi izteikumi kā – „kas tu par sievieti, tu esi politiķis!”, un arī pašas intervētās norāda, ka „vīrieša daba ir būt līderim, bet sievietes būtība ir cita”, tomēr vairākums atzīst, ka nozīme ir personībai, nevis dzimumam.
Intervijās teiktais atspoguļo visai ilgstošu politisko pieredzi, jo visas respondentes politikā ir darbojušās vismaz divus sasaukumus – 8 gadus, vai pat vairāk. Sabiedrības uzticību un šo sieviešu augsto profesionalitāti pierāda arī pēdējo pašvaldību vēlēšanu rezultāti, kas lielākajai daļai aptaujāto ir ļāvuši darbu turpināt – savu amatu pēc vēlēšanām zaudēja tikai viena no respondentēm.
Kā lielāko problēmu aptaujātās politiķes min amata savienošanu ar mātes lomu, kaut arī lielai daļai bērni jau sasnieguši pilngadību. Kāda respondente no lauku pagasta uzsver, ka „politika ģimenei noteikti traucē, bet to noteikti var atļauties. Un pat lopus un govis slaukt var atļauties pagasta priekšniece!”. Aptaujātās krasi iestājas par bērnu augšanu ģimenē, kur mamma nav ilgstoši prom, bet priekšsēdētājas amats aizņemot pat 90% no sievietes laika. Tādejādi rodas secinājums, ka tikai tad, kad bērni jau izauguši, sieviete var sākt sevi realizēt politikā. Turklāt ļoti svarīgs ir atbalsts no ģimenes, vīra, īpaši atrodoties attālākajos Latvijas nostūros, jo tad sanāk daudz braukāt uz sanāksmēm rajona centros vai Rīgā un ilgstoši būt prom no mājas. Sievietes neslēpj, ka darbā iegūst daudz negatīvu emociju, un, pārejot mājās, tās vienkārši „laužas uz āru”, tādejādi aizvainojot savus ģimenes locekļus.
Kāpēc politikā maz sieviešu?
Respondentes nosauca, viņuprāt, galvenos iemeslus, kāpēc sievietes Latvijas politikā ir mazākumā: „tas ir tradīciju ietekmē”; „sievietei vairāk ir jābūt ģimenē”; „sieviete izjūt lielāku atbildību pret ģimeni”; „sieviete augstāk apzinās atbildības nastu”; „atkārtotas neievēlēšanas rezultātā sievietei ir problemātiskāk atrast darbu”; „tas atņem ļoti daudz laika”; „sievietei ir stiprākas saites ar ģimeni”; „sievietes baidās uzņemties atbildību”; „vīriešiem ir vairāk laika” u.tml.
Pēc aptaujāto domām, Latvijā nav attīstīta sieviešu solidaritāte, piemēram, vēlēšanās. Viņuprāt, tieši sievietes ir tās, kas balso par vīriešiem. Jautātas par savstarpēju sieviešu politiķu pieredzes apmaiņu, respondentes atzinās, ka tam nepietiekot laika. Jāmin, ka dažas no politiķēm sākotnēji ir iesaistījušās savu partiju sieviešu klubiņos vai arī pievienojušās Pašvaldību vadītāju dāmu klubam „Elīza”, tomēr darbiem krājoties un laikam ritot, nav bijis iespējams visu apvienot.
Runājot par politiku, respondentes lietoja tādus apzīmējumus kā „netīrā”, „dubļainā”, minēts, ka „politikā draugu nav un nebūs nekad, ir tikai intereses”, „kļūdīties nevar – tad tu būsi līķis”, „ja būtu zinājusi, ka būs tik daudz „politisko mēslu”, politikā nebūtu nākusi”, „vienmēr būs kāds, kas „paliks priekšā kāju”” u.tml. Tomēr sievietes arī neslēpa, ka šī politiskā pieredze ir daudz devusi ne tikai profesionāli, bet arī attīstījusi personību, radījusi iespēju sevi pierādīt, iepazīties ar daudz jauniem draugiem utt.
Visas aptaujātās sievietes ir gatavas darbu politikā turpināt, tādejādi iedrošinot ikvienu sievieti riskēt un nebaidīties sevi apliecināt kā politiķi. Visas desmit respondentes ir sievietes, kas savulaik (pirms politiskās darbības) ir darbojušās sfērās, kuras sabiedrībā tiek saistītas ar sievietēm – bijušas skolotājas, sociālās darbinieces, bibliotekāres, sekretāres, grāmatvedes, veterinārārstes, bet vēlme sevi realizēt politikā ir bijusi spēcīgāka par problēmām, kas ar to saistītas. Tomēr tikai retā ir gatava no pašvaldības līmeņa pacelties augstāk, pretendējot uz vietu Saeimā.
______________________________
[1] Sievietei un vīrietim draudzīga pašvaldība, 2004, ANO Attīstības programmas birojs Latvijā.