Raksts

Padomi veiksmīgai starpkultūru komunikācijai


Datums:
26. jūnijs, 2013


Autori

Solvita Denisa - Liepniece


Foto: Ethnocentrics

Mēs bieži zaudējam „cīņu ar stereotipiem sevī”. Stereotipi atvieglo dzīvi un vienkāršo pasaules uztveri. Iepriekš sagatavotā, melnbaltā pasaules uztvere sāk izplūst brīdī, kad notiek īsta komunikācija ar īstiem cilvēkiem.

Padomi balstīti uz novērojumiem, intervijām, akadēmisko literatūru un citiem materiāliem.

Pirmais padoms: novērojiet
Lai labāk izprastu dažādu kultūru normas, parasti tiek ieteikts novērot šo kultūru pārstāvjus – vērot uzvedību, tradīcijas. Taču novērot ir vērts arī „savējos”, tai skaitā, saskarsmē ar citu kultūru pārstāvjiem. Ir pat ieteicams vērot arī savus kolēģus, sekojot tam, kas šķiet veiksmīgs. Taču visvērtīgāk ir pamanīt kļūdas. Svarīga ir kļūdu analīze, kas ir būtiskākais posms pirms atkārotas „darbības”. Izmantojiet arī citu cilvēku novērojumus. Arī politika.lv publicētā sērija par dažādām kultūrām ir izlasīšanas un analīzes vērta.

Vairāki aptaujātie valsts pārvaldes darbinieki norādīja, ka šobrīd „aktuālākie” ir klienti no Sīrijas. Inga Alkadi Sīrijā nodzīvoja vairākus gadus un secina: „Sīrieši tāpat kā latvieši var būt gan draudzīgi, gan neiecietīgi; pieklājīgi un rupji; svētieun nelabie – galu galā mēs visi esam cilvēki. Jautājums ir tikai par to, kā mēs skatāmies uz šīm atšķirīgajām lietām”. Viņa raksturo savu pieredzi: „Musulmaņu vīrieši nedrīkst tieši skatīties acīs sievietei, kas nav viņa radiniece, arī musulmaņu sievietēm „jānolaiž skatiens” attiecībā uz svešu vīrieti. Rietumu cilvēkam tas var likties pat aizvainojoši, nezinot, ka musulmanis šādi ievēro elementāras pieklājības normas.”

Ieva Saulīte strādāja uzņēmējdarbības konsultāciju sfērā Ķīnā, viņa dalās ar novērojumiem, ko divu gadu laikā guvusi Šanhajā. Zinta Miezaine pievērš uzmanību detaļām, sīkumiem, kam ir ļoti liela loma kompetences uzlabošanā. Par „raibo čīlieša profilu” raksta Ilze Kuzjukēviča, kas ir Latvijas Republikas goda konsule Čīles galvaspilsētas teritorijā.

Otrais padoms: jūs tiekat novērots
Atcerieties, ka starpkultūru komunikācijas procesā jūs tiekat novēroti. Pamana vārdus, žestus, kā arī mīmiku un apģērbu. Citiem ir izveidojusies noteikta shēma, ko viņi sagaida no jums. Jūsu rīcība var sakrist un var būt tieši pretēja šīm gaidām. Piemēram, veicot novērojumu vienā no valsts iestādēm, kas apkalpo trešo valstu klientus, tās darbinieki ir ģērbušies vairāk nekā izaicinoši. Tas nav ne biroja, ne brīvāks ģērbšanās stils. Tur novērotais var pretendēt uz augstās modes skati. Intervijās ar darbiniekiem noskaidrojās, ka ģērbšanās noteikumi (t.s. dreskods) ir izstrādāti vai „kaut kur bija”.

To, ka jūs novēro labi parādīts Inetas Kursietes rakstā par Gruziju. Ir vērts piedomāt par visu. Ne vien jūs vērojat, jūs arī, protams, novēro.

Trešais padoms: cīnīties ar stereotipiem
Akadēmiskā literatūra vēsta, ka bieži zaudējam „cīņu ar stereotipiem sevī”. Stereotipi atvieglo dzīvi un vienkāršo pasaules uztveri. Teorijās raksturots kā jānotiek cīņai ar stereotipiem. Labākais veids ir iegūt pēc iespējas vairāk zināšanu un informācijas. Tad var noskaidrot arī, ka pretēji vispārizplatītiem uzskatiem, ne visi itāļi ir komunikabli, atvērti un mīl mazus bērnus vai arī visi vāciešiem patīk kārtība.

Iepriekš sagatavotā, melnbaltā pasaules uztvere sāk izplūst brīdī, kad notiek īsta komunikācija ar īstiem cilvēkiem. Vienlaicīgi nevar noliegt, ka normas kultūrā pastāv un tās ietekmē cilvēku uztveri un uzvedību. Tas attiecas ne tikai uz stereotipiem par citai kultūrai piederošu cilvēku grupu, bet arī par savu grupu.

Nevar noliegt, ka normas kultūrā pastāv, un tās ietekmē cilvēku uztveri un uzvedību.

Ceturtais padoms: uzlabojiet savu lingvistiko kompetenci
Ir svarīgi zināt svešvalodas, taču ar to nepietiek. Arī daudzi filologi, nonākot citā valstī, pēkšņi var nonākt strupceļā. Tādi jautājumi kā „ Vai jums nepieciešams maisiņš?” vai „Baltu vai melnu?” tiek uzdoti nevis „tīrā valodā”, bet gan dialektā vai žargonā. Kurš gan nav sastapies ar šādām situācijām ārzemēs?

Vēl grūtāk ir saprast, kāpēc vietējie cilvēki tā runā. Piemēram, kāpēc vārds „atslēga” latviešu valodā ir sieviešu dzimtē, bet krievu valodā – vīriešu, un angļu valodā šim vārdam vispār nav dzimtes. Taču iesākumā šīs atšķirības ar savu dzimto valodu nepieciešams pamanīt (atgriežoties pie pirmā padoma svarīguma). Valodas ietekmē kultūras un otrādi. Tādā vidē svešiniekam neklājas viegli.

Sazinoties ar klientu no citas kultūras – pat, ja liekas, ka sarunas notiek vienā un tajā pašā valodā, mēdz būt, ka saruna ievirzās par dažādās gultnēs. Tāpēc ir vērts algot profesionālus tulkus, īpaši, ja tādi tulki ir pieejami tajās valsts iestādēs, kas strādā ar trešo valstu klientiem.

Lekciju laikā, ko noklausījās valsts pārvaldes darbinieki, noskaidrojās, ka neviens no vairāk nekā 20 darbiniekiem nekad nav saņēmuši informāciju par to kā jāstrādā ar tulku, lai nepazaudētu tik svarīgo kontaktu ar klientu.

Piektais padoms: izmantojiet profesionāla tulka pakalpojumus
Kā uzsver trešo valstu klienti, vēršoties valsts pārvaldes iestādēs, līdzi sev jāņem „starpniekus”, proti, tuviniekus (vīrs/sieva vai pat bērns), draugus vai juristus. Ja jums šķiet, ka informāciju, ko sniedz klients vai, ko jums klientiem jānodod, var „pazust tulkojumā” – neriskējiet! Informācija var tikt arī nepareizi interpretēta.

Ar to grēko ne tikai darbinieki Latvijā. Par to liecina politikas zinātņu doktores Tatjanas Boguševicas sagatavotais raksts par Turciju un turkiem: „Tāpat kā Latvijā, daudziem valsts varas pārstāvjiem ir grūtības ar angļu valodu – pat tajās struktūrās, kur jūs to vismazāk sagaidāt (piemēram, imigrācijas dienestā). Tas var būt par iemeslu daudziem pārpratumiem, jo rakstiskā komunikācijā turki bieži lieto automātiskos tulkotājus, kuri var izkropļot rakstītāja domu līdz nepazīšanai.”

Intervijas un novērojumi par valsts pārvaldes darbiniekiem un trešo valstu klientiem skaidri norāda uz tendenci, ka bieži klients „ņem uz sevi” visas ar tulkošanu saistītās grūtības, ierodoties valsts pārvaldes iestādē jau ar „lingvistisku” atbalstu. Būtu nopietni jāizvērtē šī atbalsta kvalitāti un tā ietekmi uz komunikāciju.

Sestais padoms: šaubieties
Šaubīšanās ir atslēgta uz zināšanām, tai skaitā starpkultūru komunikācijas jomā. Ja Jūs kaut ko nezināt, piemēram, vai sasveicinoties vajag sniegt roku klientam no Pakistānas. Ja esat sieviete – pārbaudiet! Sameklējiet un noprecizējiet šo informāciju. Ja jūs esat „kaut kur dzirdējuši” vai jums „liekas”, ka musulmaņu sieviete bez problēmām var noņemt lakatu, lai nofotografētos pases bildēm – pārbaudiet informāciju!

Šaubīšanās nozīme ir uzsvērta jau minētajā rakstā par turkiem: „Daudz vilšanos piedzīvoju, domājot, ka turks pildīs to, ko ir vairākkārt apsolījis sarunas laikā. Atšķirībā no ziemeļu kultūras, solījumi tiek doti nevis tādēļ, lai tos pildītu, bet lai jums būtu patīkami – pasakot jums to, ko jūs gribat dzirdēt. ”
Šaubīšanās ir īpaši svarīga gadījumos, kad jūs esat absolūti pārliecināti par kādu normu, kas liekas pašsaprotama.

Septītais padoms: izvairieties no novērtējošiem spriedumiem
Bēgot prom no sava etnocentrisma, kad sava kultūru tiek uztverta kā „pareizā”, savas vērtības tiek uzskatītas par „vērtībām”, savukārt citā kultūrā tiek atrastas „novirzes no normas”, atcerieties, ka citu kultūru pārstāvjiem jūsu normas var likties neveiklas. Turklāt, kultūras ir dinamiskas un normas mainās. Vēl pirms simt gadiem būtu bijis grūti iedomāties ieraudzīt latviešu zemnieci bez galvassegas, „izejot cilvēkos”. Vecmāmiņas to vēl atceras. Citās kultūrās lakati palikuši.

Liela nozīme kultūrā ir reliģijai. Citu kultūru pārstāvji, atbraucot uz Latviju, cenšas ieviest reliģiskas vietas sava „gara tīrībai”. To pašu dara arī emigrējušie latvieši, gaidot atbraucam mācītāju, lai nokristītu savus bērnus „savā ticībā”.

Kultūras ir dinamiskas un normas mainās.

Astotais padoms: pārrunājiet sarežģītas situācijas
Ja jūs saskaraties ar sarežģītu situāciju, komunicējot ar trešo valstu klientiem, pārrunājiet to ar kolēģiem! Šādas diskusijas noderēs ne tikai jums, bet arī kolēģiem, īpaši jaunajiem. Turklāt, ja situācija ir īpaši sarežģīta un ar to saskaras daudzi jūsu kolēģi, cenšaties iesaistīt arī iestādes vadību, kopīgi meklējot risinājumus. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir gadījumi, kad trešo valstu klienti musulmaņi atteicās sarunāties ar sieviešu personālu, pieprasa „nomainīt” kontaktpersonu. Ko darīt šādās situācijās?
Ja baidāties, ka kolēģi jūsu sarunu par šādu problēmu varētu uztvert kā atzīšanos neprofesionalitātē, pārrunājiet to ar tuviniekiem. Paši trešo valstu klienti interviju laikā atzīst, ka viņiem ir daudz vieglāk sarunāties ar jauniem cilvēkiem, proti, tiem, kuri ir mobili, daudz ceļo vai ir mācījušies ārzemēs.

Devītais padoms: tolerance un cieņa
Lai arī izklausās vienkārši – šis padoms ir grūti izpildāms, iespējams, vēl grūtāk nekā citi iepriekš minētie ieteikumi. Pieņemt svešu cilvēku tieši tādu, kāds viņš ir, – ļoti grūti. Piemēram, var būt grūti saprast, kāpēc cilvēks – trešās valsts pārstāvis – komunikācijā ar jums „nepieļauj pauzes” un pārtrauc jūs pusvārdā. Tas nav tā dēļ, ka viņš ir neaudzināts. Jūs vienkārši esat dažādi audzināti.

Nevēlēšanās saprast ir laba augsne agresijai un diskriminācijai.

To savā rakstā uzsver arī Tatjana Boguševica: „Veiksmīgas saskarsmes ar turkiem noslēpums ir samērā vienkāršs – izrādiet cieņu. Vairāk cieņas, nekā jums šķiet būtu vietā. Un tad vēl mazliet vairāk.”

Bieži toleranci saista ar empātiju. Taču šāda empātija var novest pie dilemmas. No vienas puses, piemēram, valsts pārvaldes darbinieki cenšas sevi iedomāties klienta vietā, kas lūdz patvērumu mūsu valstī, kam ir izsalkusi ģimene, bērni. No otras puses – ir valsts ar savām prasībām un likumiem. Ne vienmēr ir viegli samierināt abas dilemmas puses, ko šiem valsts pārvaldes darbiniekiem ir jādara gandrīz katru dienu.

________________________________________________

Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!