Foto: Reinis Traidas
21.gadsimtā no Latvijas emigrējuši vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku. Otrā Pasaules kara laikā bēgļu gaitās uz ārvalstīm devās vismaz 150 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Kāds ir trimdas latviešu ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā?
4. jūlijā noslēdzās pirmais Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums, kura mērķis ir Latvijas ekonomiskās attīstības veicināšanas nolūkā stiprināt sadarbību starp dažādās uzņēmējdarbības nozarēs strādājošiem latviešiem Latvijā un pasaulē, veicināt inovāciju, finanšu investīciju un zināšanu kapitāla piesaisti Latvijai, kā arī ārvalstu investīcijām pievilcīgas un godīgas uzņēmējdarbības vides izveidi mūsu valstī.
Fakts, ka ārpus Latvijas robežām dzīvojošo latviešu skaits lēšams vairākos simtos tūkstošu, nevienu vairs nepārsteidz. Pētījums „Latvijas migrācijas mainīgā seja no 2000. – 2010. gadam“ liecina, 21.gadsimtā no Latvijas emigrējuši vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku. Tas ir apmēram 10% no visiem valsts iedzīvotājiem. Tomēr jāuzsver, ka pasaulē izskaisītā latviešu diaspora ir ievērojami lielāka, jo latvieši izceļoja ne tikai pēc neatkarības atjaunošanas, kad atvērās Latvijas robežas, bet jau stipri agrāk. Otrā pasaules kara laikā Latviju kā bēgļi pameta 150 līdz 200 tūkstoši latviešu, kas savās jaunajās mītnes zemēs izveidoja spēcīgu, sabiedriski, kulturāli un politiski aktīvu trimdas latviešu kopienu. Tās latvietību spējuši uzturēt un nodot nākamajām paaudzēm līdz pat šodienai.
Kamēr publiskajā diskursā emigrācija no Latvijas tiek pozicionēta kā viena no Latvijas lielākajām nacionālajām problēmām, daudzas citas valstis uz to raugās kā uz nozīmīgu resursu gan ārpolitisko mērķu sasniegšanā, gan valsts ekonomikas stiprināšanā. Latvija šo resursu nav nedz pietiekami apzinājusi, nedz arī piesaistījusi. Kā aplēsusi LU Ekonomikas vadības fakultātes prodekāne Džineta Dimante – latviešu diasporas, konkrētāk, trimdas latviešu kopējais investīciju un ziedojumu apmērs Latvijā, laika periodā no 1991. līdz 2005. gadam, salīdzinājumā ar Latvijas iekšzemes kopproduktu ir bijis ļoti mazs – 0,15% no IKP. Pēdējos gados uz Latviju pārskaitītās naudas apjoms tiek lēsts vairāk nekā 450 miljoni eiro gadā. Kaut arī tie veido vairāk nekā 2 procentus no IKP, tomēr naudas pārskaitījumi ievērojami atšķiras no tiešajām investīcijām valsts ekonomikā. Kāds ir trimdas latviešu ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā? Kādēļ to ir sarežģīti aprēķināt, un kādas ir iespējas iesaistīt neatkarības gados izceļojušos Latvijas ekonomikas veicināšanā? Intervija ar Džinetu Dimanti.
Kādas bija jūsu galvenās atziņas un secinājumi no sava pētījuma?
Bija ļoti sarežģīti apkopot visus materiālus un, galvenais, padarīt tos zinātniski ticamus un pierādāmus. Piemēram, no daudzām intervijām, kuras es veicu, stundām runājot ar trimdas latviešiem, dažkārt ieguvu tikai vienu skaitli vai vienu rindiņu. Daudzi bieži teica, ka viņi ieguldījuši Latvijā tūkstošiem un tūkstošiem dolāru vai citu naudas vienību. Bet to jau neviens nevar ne pierādīt, ne saskaitīt. Tātad zinātniskam darbam tas nederēja. Beigās es uzskaitīju tikai tās naudas summas, ko tiešām varēju dokumentāli pamatot, piemēram, ziedojumus no dažādām organizācijām, kas šos ziedojumus pieņēma un uzskaitīja. Tāpat no Uzņēmumu reģistra datu bāzes saņēmu informāciju, kādas ārvalstu investīcijas ir bijušas Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā. Bet te arī varēju noskaidrot tikai par pamatkapitālu, jo cita veida investīcijas, kas nāk no ārzemju latviešiem, netiek uzskaitītas. Tā bija informācija no dažādu valstu bankām, kas veica pārskaitījumus, no kredītsabiedrību un baznīcas grāmatām, tātad no dažādiem literatūras avotiem, uz kuriem es varēju atsaukties. Atbalstu radiniekiem un ieguldījumus savos īpašumos – tos es vairāk aprakstīju kvalitatīvi. Tādu bija daudz, bet es nevarēju nosaukt konkrētas summas.
Es konstatēju, ka ļoti nozīmīgi bija trimdas latviešu intelektuālā kapitāla ieguldījumi – viņu zināšanas, kontakti un spējas. Savukārt naudas summas, ko es varēju pierādīt naudas izteiksmē, tās nebija iespaidīgas.
[pētījuma] Secinājumos bija uzkaitītas konkretās summas, cik naudas vidēji gadā tika ieguldīts Latvijā. Tās summas ļoti atšķīrās pa gadiem.
Kāda bija visbiežāk izplatītā trimdas latviešu ieguldījumu struktūra?
Ieguldījumi notika diezgan haotiski. Katrs investēja tajā nozarē, ko viņš labāk zināja. Es nedomāju, ka tas bija mērķtiecīgi virzīts process uz kādām konkrētām nozarēm.
Vai kāda nozare vai persona īpaši izcēlās uz citu fona?
Vislielākais ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā nāca tieši no Venecuēlas latviešiem, jo [Viļa] Vītola kunga ģimene ir investējuši Latvijā ļoti lielas summas. Tad, kad viņi savu banku pārdeva, tad arī Venecuēlas latviešu ieguldījums Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā būtiski samazinājās. Toties Vītolu ģimene izveidoja stipendiju fondu, un intelektuālais kapitāls arī ir nozīmīga investīcija. Tas ir daudz palīdzējis, bet naudas izpausmē to ne vienmēr var izmērīt. Tas bieži vien ir netiešs ieguldījums, kam seko vesela notikumu virkne.
Kas, jūsuprāt, bija galvenie motivējošie faktori un šķēršļi, kāpēc pēc neatkarības atjaunošanas trimdinieku investīcijām Latvijā?
Galvenais motivējošais faktors bija patriotisms, ko viņi visu trimdas laiku bija saglabājuši. Man liekas, ka galvenais trimdas latviešu ieguldījums bija tas, ka viņi saglabāja dzīvu ideju par neatkarīgu Latviju. Ja viņu nebūtu, kas to zina – varbūt arī šeit tā doma jau būtu nomirusi. Milzīgs atbalsts bija arī tas, ka sākumā mūsu diplomātu vizītes tika organizētas ar trimdas latviešu palīdzību. Viņi gribēja palīdzēt Latvijai. Protams, daudzi palīdzēja arī saviem radiniekiem.
Šķēršļi – noteikti tā bija vilšanās, ka Latvija, ko viņi bija saglabājuši savās atmiņās, bija mainījusies un kļuvusi pilnīgi citādāka. Tā doma par Latviju nesaskanēja vairs ar realitāti. Viņiem likās, ka šeit neviens neko nemāk un nevienam nevar uzticēties. Droši vien jau bija arī virkne gluži praktisku šķēršļu.
Jūs savā darbā norādījāt uz atšķirībām starp ieguldījumiem un ziedojumiem. Kādi faktori, jūsuprāt, ietekmējuši trimdas latviešu izvēli – investēt vai ziedot?
Investīcijas salīdzinājumā ar ziedojumiem ekonomikā ir noderīgākas, jo tās cilvēkam dod makšķeri, nevis zivi. Dod iespēju viņam pašam strādāt, pelnīt un attīstīties, un nekļūt atkarīgam no ziedojumiem. Tajā pat laikā daļa ziedojumu, piemēram, stipendiju veidā, arī ir zināmā mērā makšķere, jo cilvēks iegūst izglītību un pēc tam kļūst spējīgs pats sevi nodrošināt. Tie ziedojumi, kas bija pieminekļiem vai Brāļu kapu atjaunošanai arī netieši palīdzēja ekonomikai, jo tie radīja darba vietas, pieprasījumu. Es domāju, ka arī šādi ziedojumi bija noderīgi. Vienīgie negatīvie ziedojumi varēja būt tie ziedojumi, kurus saņēmēji izmantoja, nevis lai attīstītos, bet vienkārši notērēja spēļu zālēs vai dzerot.
Teorētiski par visizdevīgāko varētu uzskatīt investīcijas ekonomikas attīstībai. Intelektuālais ieguldījums ir ļoti nozīmīgs, bet tas atspoguļojas ilgtermiņā un to nevar precīzi novērtēt. Dažas investīcijas, kas atnāca kā veca un nolietota tehnoloģija, varbūt nebija tas labākais variants. Ja būtu izmantota uzreiz jaunākā tehnoloģija un jaunākie datori, tad lēciens attīstībā varētu būt bijis ātrāk.
Jūs vairākkārt norādījāt uz intelektuālā kapitāla īpašo nozīmi.
Pastāv dažādi teorētiskie modeļi, kas veido intelektuālo kapitālu. Intelektuālo kapitālu, galvenokārt, veido cilvēku zināšanas, prasmes, iemaņas, viņu motivācija ieguldīt savas zināšanas konkrētā darbībā. Tie noteikti ir arī kontakti, spēja sadarboties, kas varētu būt vairāk sociālā kapitāla daļa, bet es arī to iekļāvu [savā intelektuālā kapitāla definīcijā].
Valsts līmenī tās ir arī bibliotēkas, infrastruktūra, kas nodrošina zināšanu uzkrāšanu un izplatību .
Kāds būtu nozīmīgākais ieguldījums, ko ārzemēs dzīvojošie latvieši varētu dot Latvijai tagad?
No trimdas latviešiem man liekas, ka neviens neko vairs negaida. Jo tie, kas bija saglabājuši latvietību, tie jau atbrauca sākumā. Skaidrs, ka viņiem pašiem paliek arvien grūtāk uzturēt latvietību ārpus Latvijas, jo cilvēki kļūst vecāki un viņu iespējas arī samazinās. Būtu svarīgi, ka tās nākamās paaudzes, trimdas latviešu pēcteči, kas ir mācījušies un izglītojušies [ārzemēs], atgrieztos Latvijā un papildinātu sarūkošo Latvijas iedzīvotāju skaitu ar zinošiem un labiem speciālistiem, ka viņi atgrieztos ar savām ģimenēm, ar savām zināšanām un biznesa idejām. Tas būtu ļoti nozīmīgi.
Savā pētījumā jūs uzsvērāt atšķirību starp trimdu un emigrāciju. Kā atšķiras abu grupu motivācija ieguldīt Latvijā?
Protams, šobrīd cilvēki aizceļo ekonomisku motīvu vadīti, liela daļa ir vīlušies Latvijā. Viņu motivācija investēt te, kādos uzņēmumos varētu būt daudz mazāka. Tie cilvēki, kuri ir aizbraukuši tagad, domāju, ka viņi atbalsta savas ģimenes un radiniekus ar naudas pārskaitījumiem. To savā veidā varētu uzskatīt par ziedojumiem. Bieži tās nav tās makšķeres, tās ir tās zivis. Savukārt trimdas latviešiem motivācija ieguldīt Latvijā bija lielāka, jo viņi sapni par Latvijas neatkarības atgūšanu bija piepildījuši un varēja atgriezties Latvijā. Šobrīd motivācija investēt ir mazāka un vairāk tiek ziedots.
Kas jādara, lai cilvēki atgrieztos?
Svarīgākais tiešām būtu, lai viņi šeit atgrieztos! Visbiedējošākais ir tas, ka aizbrauc jauni cilvēki un izveido ģimeni ārzemēs, it sevišķi, ja otrā pusīte ir no citas zemes, nevis no Latvijas. Risks, ka viņu bērni nekļūs par latviešiem un nekad neatgriezīsies, ir ļoti liels.
Es noteikti esmu par morālu un organizatorisku atbalstu, bet, piemēram, kompensācijas, ko varētu maksāt tiem, kuri atgriežas, man īsti neliekas godīgas. Tie cilvēki, kas ir palikuši šeit un pārvarējuši grūtības, cīnījušies ar krīzi – tiem nekāda kompensācija nepienākas. Es domāju, ka ļoti nozīmīga ir valdības attieksme pret cilvēkiem vispār, piemēram, korupcijas gadījumi. Es domāju, ka tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki brauc projām. Viņi neredz jēgu maksāt nodokļus Latvijā, ja pēc tam tā nauda tiek izlietota pilnīgi nejēdzīgiem mērķiem un sava labuma veidošanai, nevis valsts labumam.