Raksts

Pacientu tiesības Latvijā – cilvēktiesību vai sociālisma standarti?


Datums:
08. marts, 2005


Autori

Solvita Olsena


Foto: E. Rudzītis © AFI

Latvijai ir pienākums respektēt cilvēktiesības, tāpēc pacientu tiesību regulējumam ir jāatbilst starptautiski atzītiem, nevis no sociālisma laikiem mantotiem cilvēktiesību standartiem, kā tas iznācis ar jauno pacientu tiesību likumprojektu.

Analizējot Ministru kabinetā pieņemto Pacientu tiesību likuma projektu, jāsecina, ka veselības ministra atkārtoti izteiktajam apgalvojumam „likums ir labs” nav atrodams saprotams pamats. Likumprojektu būtu nepieciešams atsaukt, jo tas ir neprofesionāli izstrādāts. Tā kā Veselības ministrijas un Ministru kabineta atbildīgie ierēdņi nav spējuši atrast un novērst projektā pat pareizrakstības un citas banālas kļūdas, laikam ir nereāli gribēt, lai kāds būtu pārbaudījis, vai likums atbilst pacientu tiesību teorijai un Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Izrādās, ka ne politiķiem, ne ierēdņiem izdarītā darba kvalitāte nav svarīga, tādēļ ir iespējams nodot parlamentam bezjēdzīgu likumprojektu un vēl lepoties ar padarīto.

Lai arī Veselības ministrija apgalvojusi, ka likumprojektā ietvertās normas ir saskaņotas ar Amsterdamas deklarāciju par pacientu tiesību veicināšanu Eiropā, tomēr likumprojekta normas ievērojami atšķiras no deklarācijas. Piemēram, deklarācijā tiek regulēti noteikumi veselības aprūpē, bet mūsu likumprojektā tiek regulēta ārstēšana, kas ir ievērojami šaurāks jēdziens. Līdz ar to, arī pēc šāda likuma pieņemšanas, Latvijā joprojām nebūs iespējams izvairīties no kurioza, ka donors nav pacients. Un turpināsies kā līdz šim – cilvēks gadu gadiem nodos asinis, tās tiks lietas ārā, bet nevienam nebūs pienākums pateikt šim cilvēkam, ka viņš slimo ar hepatītu C, kā tas notika Māra Dzelzskalna gadījumā.

Otrs nozīmīgākais starptautiskais cilvēktiesību dokuments, kas ir obligāti jārespektē pacientu tiesību regulējuma izstrādāšanā, ir Eiropas Padomes Deklarācija par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (Biomedicīnas konvencija). Diemžēl šajā dokumentā noteiktie standarti mūsu likumā ir atspoguļoti ļoti virspusēji. Piemēram, likuma 12. un 13. panti aizskar konvencijā garantētās tiesības attiecībā uz klīnisko pētījumu un konfidencialitātes reglamentēšanu.

Analizējot sīkāk, vēlos sākt ar jau pieminētajām banālajām kļūdām, kas apliecina necieņu pret mūsu valsts likumdevēju. Kā piemēru var minēt kļūdas numerācijā, normu atkārtošanos (likumprojekta 13.panta 9.un 10.nodaļas saturs ir pilnīgi vienāds) un pretrunīgu normu iekļaušanu (apstiprinātajā projektā 14. panta 1. un 3. daļa – par bērnu līdz 14 gadiem ārstēšanu). Šajā rakstā tiek analizēts likumprojekta teksts, kurš ir publicēts Ministru kabineta mājas lapā, kur ir arī visas atzīmes par projekta izskatīšanu. Veselības ministrijas mājas lapā pašlaik ir atrodams projekts, kas atšķiras no Ministru kabinetā pieņemtā, tajā šīs kļūdas ir izlabotas. Jādomā, ka tas ir noticis jau pēc tam, kad dokumentam publiski tika izteikta asa kritika.

Dokumentam nav tiesību normām nepieciešamās loģiskās struktūras un tas ievērojami apgrūtina likumprojekta saprašanu. Pacienti nebūs cilvēki ar speciālām zināšanām jurisprudencē, tāpēc šāda situācija ir nepieļaujama. Turklāt nav loģiski, ka likumprojektā izkārtojums ir tāds, ka vispirms tiek runāts par piekrišanu ārstniecībai, bet tikai pēc tam par informācijas sniegšanu pacientam. Nemaz nerunājot par to, ka pati informācijas sniegšana ir daudz plašāka, nekā tas regulēts likumprojektā.

Likumā nav pat skaidri definēts pacientu tiesību mērķis. Starptautiski pacientu tiesības aizsargā vispārcilvēciskās vērtības – cilvēka cieņu, identitāti, integritāti, privāto dzīvi. Mūsu likuma autori vēlas aizsargāt pacientu tiesības saskaņā ar vispārējām cilvēktiesībām, lai gan pacientu tiesības jau pēc savas būtības ir cilvēktiesības un tas atsevišķi nav jāuzsver. Pacienta definīcija topošajā likumā ir ievērojami šaurāka par to, ko starptautiski atzīst par pacientu tiesību subjektu. Tas var novest pie dažādiem kurioziem tiesību piemērošanas praksē.

Ne viena vien norma likumprojektā ir formulēta tik nekonkrēti, ka, to izlasot, nav iespējams saprast, kā šādu normu iespējams izpildīt. Piemēram, vairākos pantos ir noteikts, kas realizē pacienta tiesības, ja viņš pats nevar pieņemt lēmumus. No likuma jāsaprot, ka tad, ja pacients nebūs precējies, tiesības viņa vietā realizēs visi lejupējie vai augšupējie radinieki taisnā līnijā. Kā diez autori ir iedomājušies šos radiniekus atrast? Varbūt, lai ārsts publicē uzaicinājumu „Latvijas Vēstnesī”? Turklāt nav noteikts laiks, kādā visi (jo to skaits nav ierobežots) radinieki jāsapulcina. Vai tas mērāms stundās, dienās, mēnešos, gados? Likumprojektā tiek runāts par to, ka šiem radiniekiem jāvienojas par labāko ārstniecības modeli. Vai viņi balsos? Kāda būs procedūra kopumā, kas nodrošinās, lai realizētu pacienta tiesības un neapmierinātie radinieki pēc tam tomēr nevarētu griezties tiesā? Vai rakstīs protokolu? Tāpat nav skaidrs, ko darīt gadījumos, ja nav radinieku taisnā līnijā, bet ir, piemēram, krustmeita. Vai viņa nedrīkstēs lemt? Lūk, cik daudz neatbildētu jautājumu rodas tikai vienas likumprojekta normas sakarā.

Pacientu tiesību likuma viens no galvenajiem uzdevumiem ir noteikt pietiekami vienkāršu, bet pacienta tiesības respektējošu kārtību visiem tiem gadījumiem, kad pacients nevar pats pieņemt lēmumus. Kā tikko pārliecinājāmies, izstrādātais likumprojekts šo ļoti nepieciešamo risinājumu nedod, bet nosaka kārtību, kas faktiski nav realizējama un novedīs vien pie nevajadzīgiem sarežģījumiem pacientu un ārstu attiecībās.

Likumprojekta 13. pantā tiek noteiktas pacientu tiesības gan klīnisko pētījumu, gan klīniskās apmācības gadījumos. Šīs pēc savas būtības ir tik atšķirīgas tiesības, ka ir liela nekompetence salikt tās vienā likuma pantā. Klīniskie pētījumi ir atsevišķa pacientu tiesību nozare, kur ir nepieciešama ļoti detalizēta un strikti noteikta kārtība. Projektā iekļautais klīnisko pētījumu regulējums ir pretrunā Biomedicīnas konvencijā noteiktajam, tādēļ var radīt cilvēktiesību nepamatotu aizskārumu. Lai iekļautu klīniskajos pētījumos cilvēkus, kuri paši nevar dot piekrišanu, saskaņā ar Biomedicīnas konvenciju vienlaikus ir jāievēro vismaz pieci īpaši nosacījumi. Mūsu likumā pietiek, lai laulātais dotu rakstisku piekrišanu. Bet ja faktiski laulība jau sen izirusi, lai gan saglabāta juridiski? Un laulātajiem palicis vien sens naids? Tādā gadījumā par pacienta tiesību nodrošināšanu ir lieki runāt.

Likuma 12. pants, kas paredz, kādos gadījumos bez pacienta piekrišanas drīkst izpaust datus par viņa veselību, ir pretrunā starptautiski pieņemtiem personas veselības datu aizsardzības principiem. Tas faktiski ir tieši tāds pats kā Ārstniecības likuma 50. pants. Jau kopš 1998. gada starptautiski atzīti eksperti (M. Abrams 1998. gadā un L. Fallbergs 2002. gadā) ir norādījuši, ka šāda norma nav atbilstoša pacientu datu aizsardzībai, tomēr likuma autorus tas nav pamudinājis meklēt labāku risinājumu.

Pacientu tiesību likumam vajadzētu būt vienam no veselības aprūpes nozares pamatlikumiem, jo veselības aprūpes sistēma pastāv pacienta tiesību un interešu vārdā. Pacientu tiesību likumam ir jābūt tādam, kas nodrošina demokrātiskai un attīstītai valstij atbilstošu cilvēktiesību regulējumu ikvienā situācijā, kad cilvēks kļūst par pacientu. Pašlaik virzītais projekts šo mērķi nevar sasniegt.

Lai arī Veselības ministrs un ministrijas ierēdņi cer, ka Saeimā nekvalitatīvais likumprojekts tiks izlabots, nav īsti saprotams, kā tas varētu notikt. Pirmkārt, juristi, kas ir specializējušies pacientu vai medicīnas tiesībās, Saeimā nestrādā, tādēļ jājautā – kurš gan sagatavos profesionāli pamatotus labojumus? Otrkārt, projektā ir tik daudz kļūdu, ka mazāk laika un līdzekļu būtu nepieciešams likumprojekta atkārtotai izstrādāšanai, nevis labošanai.

Latvijai kā valstij ir pienākums respektēt un garantēt cilvēktiesības, tajā skaitā pacientu tiesības. Tādēļ pacientu tiesības regulējošiem normatīvajiem aktiem ir jāatbilst starptautiski atzītiem, nevis vietējā praksē pieņemtiem, no sociālisma laikiem mantotiem cilvēktiesību standartiem. Ikvienam cilvēkam, jo par pacientu mēs kādreiz kļūstam katrs, ir tiesības cerēt, ka Veselības ministrija, Ministru kabinets un Saeima ne tikai vārdos, bet arī darbos rūpēsies par pacientu tiesību aizsardzību.


Pacientu tiesību likuma projekts

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!