Raksts

Pabarot visus


Datums:
09. augusts, 2011


Foto: pulpolux

Pārtikas drošības jautājumu risināšanu nevar atlikt, jo neilgtspējīga pārtikas ražošana būtiski kaitē videi un rada politisko nestabilitāti pasaulē.

Ar ko bads atšķiras no pārtikas krīzes? ANO definīcijā sacīts, ka bads ir tad, ja ievērojams skaits cilvēku saskaras ar pārtikas nepietiekamību, vairāk nekā 30% cilvēku akūti nepietiek pārtikas un vismaz divi cilvēki no 10 000 mirst katru dienu. Šāda situācija šobrīd ir vairākos Somālijas reģionos, kā arī Kenijā un Etiopijā. To izraisījusi sliktākā raža pēdējos 60 gados. Pārtikas audzēšana ir galvenais ienākumu avots daudziem somāliešiem, tāpēc šī neraža viņiem atņēmusi galveno iztikas avotu. Neražas regulāri skar dažādus Somālijas apvidus, tāpēc tagad vienlaicīgi ir jārisina gan īstermiņa jautājums par cilvēku glābšanu, gan arī ilgtermiņa jautājums, kā pastāvīgi nodrošināt pārtikas drošību arī šādos apstākļos.[1]

Bada cietēji

Kopš ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) izveides 1945. gadā, visās pasaules valstīs ir veicinātas tādas politikas, lai nevienam cilvēkam nebūtu jācieš no bada vai nepietiekama uztura. Kopš tā laika simtiem dokumentu izdiskutēti un apstiprināti, lai sasniegtu šo mērķi, taču par spīti tam bada un nepietiekama uztura problēma saasinājās līdz tādam līmenim, ka 1996. gadā FAO Pasaules pārtikas samitā Romā bija jāatklāj kaunpilns skaitlis — vairāk nekā 700 miljonu pasaules iedzīvotāju cieš no bada. Lai veicinātu uzturdrošību, samitā tika noteikti mērķi un stratēģijas bada un pārtikas nepietiekamības izskaušanai. Paralēli tam starptautiskā zemnieku kustība Vía Campesina uzsāka globālu kampaņu pret badu un pārtikas nepietiekamību. Taču FAO un citas organizācijas nepiekrīt Via Campesina uzstādījumam, ka nepieciešams politisks, nevis tehnisks risinājums bada un pārtikas nepietiekamības problēmas risināšanai.

2000. gadā Ņujorkā tika pieņemti Tūkstošgades attīstības mērķi, starp kuriem pirmais mērķis, par ko visas pasaules valstis ir vienojušās, ir samazināt badu un pārtikas nepietiekamību pasaulē par 50% līdz 2015.gadam. Par spīti tam 2002. gada Pasaules pārtikas samits +5 secināja, ka bada cietēju skaits palielinājies līdz 800 miljoniem. Savukārt 2006. gadā Pasaules pārtikas samitā +10 bija redzams, ka šie skaitļi turpina pieaugt. Daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, zemnieki, mazie zvejnieki, sieviešu grupas, kas darbojas Vía Campesina un citās nevalstiskajās organizācijās visā pasaulē, pievēršas uzturdrošībai kā vienīgajam veidam, kā apturēt un samazināt badu un pārtikas nepietiekamību.

Pārtikas drošība

Bez šaubām, bada un pārtikas nepietiekamības jautājumi ir politiska problēma, kas radusies, ieviešot sliktas sabiedriskās politikas un tādējādi pieļaujot šo problēmu eskalāciju. Te jāuzdod jautājums — kurš vai kas nosaka valdību, starptautisko organizāciju un arī FAO politiskās nostājas attiecībā uz bada un pārtikas nepietiekamības problēmu izskaušanu? Vía Campesina kopš tās dibināšanas 1992. gadā Managvā, Nikaragvā, ir pievērsusies tam, kā neoliberālisms ar mērķi uzsvērt mežonīgā kapitālisma dominanci ir veicinājis globalizācijas procesu, nododot pasaules ekonomisko kontroli lielajām transnacionālajām organizācijām, kas ar nagiem ieķērušās nabadzīgajās valstīs, uzurpējot to dabas bagātības un grūžot tās atkarībā. It kā ar to nepietiktu, starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm tiek slēgti brīvās tirdzniecības līgumi, kas izskatās pēc attīstības un sadarbības veicināšanas, taču patiesībā domāti stratēģijas dominances un bagāto pārākuma pār nabagajiem leģitimizācijai.

Vía Campesina 1996. gadā noteica, ka “katrai valstij ir tiesības uzturēt un veicināt savu spēju ražot nepieciešamo pārtiku savai tautai, respektējot ražošanas un kultūras dažādību; katrai personai ir tiesības uz pastāvīgu pieeju ūdenim, veselīgai un barojošai pārtikai, kas viņam/-ai nodrošina cilvēka cienīgu, aktīvu un veselīgu dzīvi”. 2001. gadā Pārtikas drošības pasaules forumā Havannā, Kubā, pārtikas drošība tika aizstāvēta kā “visu tautu tiesības aizsargāt savas politikas un stratēģijas pārtikas ražošanas, sadales un patēriņa jomās, kas nodrošina visiem iedzīvotājiem pārtiku, balstoties uz mazu un vidēju ražošanu, vietējo kultūru un dažādību lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un lauksaimnieciskajā tirdzniecībā un lauku vadībā, kurā sievietei ir būtiska nozīme”.

2007. gadā, kad FAO izskatījās pilnīgi nespējīga veicināt bada un pārtikas nepietiekamības problēmas risināšanu, Pasaules pārtikas drošības forumā Selingē (Selingue), Mali, vēlreiz tika apstiprināta Havannas 2001. gada vienošanās un attīstīts jau iepriekš izteiktais viedoklis, ka uzturdrošība ir vienīgais veids, kā sasniegt pozitīvus rezultātus bada un pārtikas nepietiekamības izskaušanā, apvienojot zem pārtikas drošības vairāku problēmu risināšanu. Tas nozīmē, ka pārtikas drošība ir cīņa pret ģenētiski modificētajām sēklām, aizstāvot un atbalstot vietējās sēklas. Tāpat cīnītāji par pārtikas drošību aicina izbeigt izmantot agroķimikālijas, toties nodrošināt pieeju ūdenim un citiem dabas resursiem, mazo un vidējo ražotāju pieeju zemei, veselības pakalpojumiem un izglītībai, nodrošinot jaunajām paaudzēm veselīgu dzīves telpu, kur attīstīt videi draudzīgus ražošanas procesus. Tas ir arī aicinājums ražot visiem pieejamu pārtiku, veicinot vietējos tirgus un attīstot solidāru tirdzniecību, kā arī atbalstīt to, lai mazajiem un vidējiem ražotājiem būtu pieeja finansējumam. Ir nepieciešams arī izbeigt visu diskrimināciju un nevienlīdzību sociālo, politisko, reliģisko un citu iemeslu dēļ starp vīriešiem un sievietēm, kurām ir būtiska nozīme pārtikas drošības stratēģijā. Pēc dažiem aprēķiniem, 80% lauksaimniecībā nodarbināto Āfrikā un 60% Āzijā ir sievietes.[2]

Izaicinājums globālajai ilgtspējai

2008. gadā finanšu krīze nodemonstrēja to, par ko runāts jau iepriekš, — vietējie iedzīvotāji visvairāk cieš no nežēlīgā kapitālisma tirgus sekām un lielo transnacionālo uzņēmumu bezatbildības. Tika pasludināts, ka 1 miljards cilvēku cieš no bada un pārtikas nepietiekamības.

Šis skaitlis — 1 miljards cilvēku — norāda uz pārtikas uzturdrošības politiku pilnīgu fiasko, kas sasniegts, jo šajā jomā diemžēl nav notikušas politiskas vienošanās par lēmumu īstenošanu. Tomēr par spīti tam ir ieviesti vairāki elementi, lai nodrošinātu pārtikas uzturdrošību, un Via Campesina biedri un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas aktīvāk piedalās starptautiskajās diskusijās un FAO konferencēs. Taču globālā kapitālisma sistēma joprojām ir galvenais šķērslis bada un pārtikas nedrošības apkarošanai pasaulē.

ANO Pasaules pārtikas cenu indekss 2010. gada beigās un 2010. gada sākumā pieauga 8 mēnešus no vietas, un jūnijā tas bija par 39% augstāks nekā 2010. gada attiecīgajā mēnesī.[3] Protams, vissmagāk tas ietekmē planētas nabadzīgos cilvēkus, kuri pārtikai velta 50-70% savu ienākumu.[4] Ņemot vērā pārtikas cenu pieaugumu un Eiropas Savienības (ES) Kopējās lauksaimniecības politikas reformu, kas norisinās šobrīd, Apvienotās Karalistes valdība šā gada martā publicēja ziņojumu Pārtikas un lauksaimniecības nākotne: Izaicinājumi un iespējas globālajai ilgtspējai.[5] Tas pārtikas drošības jomā ir līdz šim aptverošākais ziņojums, kura tapšanā bija iesaistīti 400 eksperti no visas pasaules. Pētījuma autori aicina ES uzņemties vadību pārtikas drošības jautājumos. Ziņojums ir būtisks brīdinājums par to, kādas sekas būs, ja šis jautājums neiegūs politisko prioritāti ES un visā pasaulē.[6]

Pētījuma autori norāda, ka pārtikas drošības jautājuma politisko prioritāti nosaka ne tikai jau minētā nepieciešamība izskaust badu pasaulē un nodrošināt pārtiku par pieejamām cenām, bet arī vajadzība pēc adekvātas pārtikas pieejamības stabilitātes, klimata pārmaiņu mazināšanas, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu uzturēšanas vienlaikus ar pārtikas nodrošināšanu pasaulei.

Ņemot vērā, ka pasaules iedzīvotāju skaits tuvākajā nākotnē strauji turpinās palielināties (līdz 2050. gadam, iespējams, līdz 9 miljardiem iedzīvotāju), ir jādomā, kā pārtiku varēs nodrošināt ilgtspējīgi, kā apturēt pieprasījumu pēc resursu ietilpīgas pārtikas, kā mazināt zaudējumus pārtikas ķēdē un kā vienlaicīgi palielināt ražīgumu, nepalielinot lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. Šiem jautājumiem ir nepieciešams meklēt kompleksas atbildes. Tāpēc zinātnieki visā pasaulē aicina pievērsties plašākam skatījumam uz pārtiku un ņemt vērā, ka tā ir cieši saistīta ar gan lauksaimniecību, gan arī ar ekonomiku, veselību, enerģētiku, ūdens un zemes īpašumtiesībām, klimata pārmaiņām, kā arī demogrāfijas jautājumiem.

Pārtikas drošības jautājumu risināšanu nevar atlikt, jo neilgtspējīga pārtikas ražošana būtiski kaitē videi, tā veicina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, upju un ezeru ūdens izsīkšanu, bioloģiskās daudzveidības mazināšanos, lauksaimniecībā izmantojamo zemju noplicināšanu, zivsaimniecības izsīkšanu. Līdz ar to arī politisko nestabilitāti pasaulē un neiespējamību sasniegt citu politiku, tajā skaitā Tūkstošgades attīstības mērķus.

_________________________

[1] http://www.independent.ie/opinion/analysis/the-truth-behind-the-famine-pictures-that-break-your-heart-2841411.html

[2] http://globalvoicesonline.org/2011/04/15/is-empowering-women-key-to-eradicating-global-hunger/

[3] http://www.fao.org/worldfoodsituation/wfs-home/foodpricesindex/en/

[4] http://www.foreignpolicy.com/articles/2011/04/25/the_new_geopolitics_of_food

[5] http://www.bis.gov.uk/foresight/our-work/projects/current-projects/global-food-and-farming-futures/reports-and-publications

[6] http://www.eurostep.org/wcm/archive-eurostep-weekly/1423-food-security-study-urges-eu-to-show-leadership.html


Climate Change is drying out Eastern Africa

Countries and Territories: Somalia

East Africa Hunger Crisis

Food and Agriculture Organization of the United Nations

International Peasant Movement

Josette Sheeran: Ending hunger now

The Foresight project Global Food and Farming Futures final report and executive summary

The over-simplified narrative of the Somali famine


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!