Kamēr mani kolēģi savos blogos nepārprotami norāda, ka pie varas esošās koalīcijas politiķi neapšaubāmi ir vislielākie zaudētāji, es vēlētos iebilst – manuprāt, krīze norāda, ka vislielākie zaudētāji šinī situācijā ir opozīcija. Mani nepārsteigtu, ja nākamajās vēlēšanās (lai kad arī tās nenotiktu) pie varas atkal varētu nonākt jau mums labi pazīstamā bēdīgi slaveno politiķu kompānija.
Manā skatījumā ir vairāk nekā skaidrs, ka Latvija pašreiz ir krīzes situācijā. Ar krīzi es saprotu ne tikai negatīvu situācijas pavērsienu. Piemēram, kad mēs runājam par finansu krīzi, galvenais jau nav, ka kredīti ir vējā vai ka daudzas firmas piedzīvo maksātnespēju. Krīze apzīmē tādu situāciju, kurā negatīvo parādību kopums izjauc ne tikai situācijas stabilitāti, bet arī daudz dziļāku ierasto lietu kārtību, paverot iespējas plašām izmaiņām. Proti, paveras tā saucamie “iespēju logi”, kurus politiķi var izmantot un var arī neizmantot.
Pašreiz es redzu, ka Latvijā ir spilgta ekonomiskā krīze. Valdība ir izlēmusi neizmantot iespēju logu, kuru savulaik ir izmantojušas ASV, citu Eiropas un arī jaunattīstības valstu valdības, palielinot valdības izdevumus, injicējot tā saucamo ekonomisko stimulu devu. Ar to es negribu teikt, ka tas ir nepareizi, jo par ekonomisko stimulu iedarbību šķēpus lauž daudzi ekonomisti, piemēram, ASV. Drīzāk jāsecina, ka ekonomisko politiku lielā mērā nosaka politiskā filozofija, kurai noteikta valdība pieslienas. Tādēļ laikam nebūtu jābūt īpaši pārsteigtiem, ka Latvijas valdība neo-liberālā vēsumā atraidīja ideju par valsts iejaukšanos ekonomikā, tad jau drīzāk lielāks pārsteigums ir par tām Eiropas valstīm, kurās labējās valdības nāca klajā ar milzīgiem ekonomiskajiem stimulu plāniem. Piemēram, Zviedrijas konservatīvā valdība.
Otrkārt, es varu identificēt arī ļoti konkrētu sociālo krīzi, kuru izraisa iepriekšpieminētā ekonomiskā krīze. Atlaišanas, algu samazinājums un inflācija ir radījusi pavisam skaidras sociālās sekas – bezdarbu, sociālo izstumtību un neziņu par savu nākotni. Tomēr tikpat lielā mērā kā uzskaitītās problēmas mani cilvēcīgas līdzjūtības dēļ interesē, vai nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem ir pietiekama sasaiste ar pārējo sabiedrību. Proti, kā uz bezdarbnieka Kārļa nelaimi reaģē viņa ģimene, radi un draugi? Vai viņa tuvākajā sociālajā apkārtnē esksistē vismaz kaut kāds sociālais tīkls – ģimenes, baznīcas, neformālo asociāciju formā – kurš viņu varētu „noķert”, kad ekonomika un līdz ar to viņa dzīve ir „brīvā kritienā”. Tā kā pilsoniskā sabiedrība Austrumeiropas valstīs ir izslavēti vāja, tādēļ man tikai pieaug bažas par to, ka Kārlis piedzīvo sociālo izstumtību par excellence.
Un uz visa šī fona, jāatzīmē, ka Latvijā eksistē arī politiskā krīze, kuru raksturo ne tikai pēkšņa iekšēja valdības darbotiesnespēja, bet arī agresīvas politiskās neapmierinātības izpausmes un nepieredzēta neuzticība pie varas esošo politisko spēku politikai. Klasiska leģitimitātes krīze paver iespējas ne tikai pēkšņām konstitucionālām pārmaiņām, bet galvenokārt politiskajām pārmaiņām. Proti, opozīcijas partijas krīzes laikos ir ne tikai aktīvas, bet arī gribot negribot kļūst par „glābējām”. Tomēr pašreiz nekas neliecina, ka opozīcija būtu sapratusi, kas ir tās uzdevums. Citiem vārdiem – opozīcija nav ticama alternatīva pie varas esošajiem politiķiem, jo viņiem nav pat izstrādāts alternatīvs krīzes risināšanas plāns.
Opozīciju raksturo nepaskaužama politiskā talanta, iedvesmas un līdera spēju trūkums, ko visspilgtāk raksturo Solvitas Āboltiņas traģikomiskais raksts portālā draugiem.lv, kur viņa aicina iedzīvotājiem uzticēt viņai savas rūpes un pārdomas par to, kādas problēmas Āboltiņai būtu jārisina.
Ja viņa kā opozīcijas partijas līdere nespēj identificēt politiskās problēmas, kad valsti paralizē Krīze, tad kāpēc pilsoņiem būtu jātic, ka viņa spēs identificēt un atrisināt problēmas, kad viņa būs pie varas?
Kad Godmanis lamājās par visatļautību un teju draudēja ierobežot pulcēšanās brīvību, kādēļ vienīgie, kas pacēla savu balsi demokrātijai aizstāvībai bija saujiņa nevalstisko organizāciju, nevis opozīcija?
Lieliski, ka opozīcijas partijas nolēmušas koordinēt savu rīcību un „neizslēdz iespēju ārkārtas vēlēšanās startēt kopā”, bet, manuprāt, šis solis nāk par vēlu un ir krietni vien nepietiekams – tādi paziņojumi nerada iespaidu par saliedētu un darbotiesspējīgu opozīcju ar skaidru nākotnes vīziju. Drīzāk par taustīšanos tumsā.
Man jāatzīmē, ka man nav nekādu iebildumu pret Āboltiņu kā personu – viņa noteikti ir inteliģenta un pieredzes bagāta ierēdne un drosmīga politiķe, kura izkarojusi vietu zem saules maskulīnā darba vidē. Tomēr ar to vien nepietiek, lai kļūtu par nākamās valdības līderi – ir nepieciešams demonstrēt spēju piedāvāt ticamu un pārliecinošu alternatīvu.
Iespējams, ka iedvesmai var noderēt “Zviedrijas modelis”, kad, piedāvājot alternatīvu un ticamu vīziju, enerģiska četru labējo partiju alianse 2006. gada vēlēšanās lauza Sociāldemokrātu partijas hegemoniju, kas bija ilgusi divpadsmit gadus.