Foto: E.Rudzītis © AFI

Recenzija par Nodarbinātības valsts aģentūras pētījumu "12. klašu skolēnu profesionālo plānu izpēte. "Open paaudze" "

Katru gadu aktuāls kļūst jautājums par vidusskolēnu plāniem pēc skolas beigšanas — vai viņi plāno turpināt izglītību augstskolās, koledžās vai profesionālajās izglītības iestādēs, vai arī uzreiz iekļauties darba tirgū. Ņemot vērā, ka Latvijā arvien vairāk nepieciešami speciālisti inženiertehniskajās zinātnēs, ir svarīgi noskaidrot, ko skolu absolventu intereses un viņu izvēlētās specialitātes.

Pētījuma autori ir izvirzījuši šādu mērķi: “apzināt pašreizējo situāciju 12. klašu skolēnu turpmākajā profesionālajā izvēlē”[1]. Autori šajā 91 lappusi garajā pētījumā izvirza sešus uzdevumus: noskaidrot Latvijas jauniešu nākotnes plānus; apzināt populārākās profesijas; noteikt faktorus, kas ietekmē profesijas izvēli; apzināt, kāda informācija jauniešiem ir nepieciešama; kādas ir skolēnu grūtības nākotnes plānošanā un ko skolēni domā par mācībām ārzemēs[2].

Pētījumā autori ir apkopojuši anketu datus un snieguši aprakstošu statistiku par katru jautājumu kopumā, kā arī analizē tos pēc respondentu dzimuma, skolas mācību valodas un reģionālajā griezumā. Ir interesanti uzzināt, ka šāds pētījums tiek veikts jau ceturto gadu, un pētījuma autori vienā nodaļā arī ir centušies salīdzināt pēdējo divu gadu pētījumu rezultātus. Diemžēl ar to arī pētījuma pozitīvo sasniegumu saraksts beidzas. Pētījumam ir vairākas saturiskas un tehniskas problēmas, kuras sīkāk izklāstīšu tālākajā tekstā.

Saturiskās problēmas ir šādas: apkopoto datu analīze ir ļoti virspusēja un pavirša, bet secinājumu daļa — ļoti vāja un neatbild uz sešiem izvirzītajiem uzdevumiem. Autori virsrakstā ir iekļāvuši terminu “open paaudze”, taču turpmāk tekstā nekur neskaidro šī jēdziena nozīmi un arī secinājumos neapraksta, kādas ir “open paaudzes” atšķirības no “ne-open” paaudzes. Tāpat vairāki pētījumā minētie apgalvojumi ir spekulatīvi. Piemēram, autori, raksturojot respondentus, min, cik svarīgi ir analizēt katra vecumposma uzskatus[3], bet pētījumā dati netiek analizēti vecumposmu griezumā. Autori tekstā arī izsaka apgalvojumu, ka “jaunieši apzinās izglītības svarīgumu, jo viņi paralēli darbam plāno arī studēt augstskolā, lai iegūtu izglītību, kas sekmētu viņu konkurētspēju darba tirgū”[4]. Taču šis apgalvojums neizriet no anketu datiem, jo jautājuma par skolēnu attieksmi pret izglītības svarīgumu anketās nebija. Tajā pašā laikā atbilžu varianta “pēc vidusskolas paņemt pārtraukumu atpūtai” atšķirības starp ideālo (11,6%) un reālo (2,2%) nemaz netiek analizētas.

Analizējot reģionālo augstskolu izvēli, autori izsaka apgalvojumu, ka “skolēnu izvēles pamatā ir augstskolas izvietojums pret dzīves vietu, materiāli apsvērumi vai viņu zemais informētības līmenis par citām izglītības iestādēm Latvijā”[5]. Arī šis ir spekulatīvs secinājums, kas neizriet no savāktajiem datiem.

Autori pavirši lieto izteicienus, un tā rezultātā paši nonāk pie aplamiem un neprecīziem secinājumiem. Tā, piemēram, runājot par to, vai vidusskolēni jau ir izvēlējušies savu nākamo profesiju, autori viņiem piedāvā trīs atbilžu variantus “jā”, “nē”, “ir vairāki varianti”[6]. Tajā pašā laikā autori analizē, ka tikai tie skolēni, kas ir teikuši “nē” (19,3%), nezina savus tālākos profesionālos nodomus. Taču šo tikpat labi var attiecināt arī uz tiem skolēniem, kam padomā ir vairāki profesiju varianti (48,6%), jo arī viņi galīgo izvēli vēl nezina. Šajā gadījumā autoriem “nezina” vietā bija jāizvēlas cits vārds vai arī daudz rūpīgāk jāpārdomā minētais apgalvojums.

Analizējot iemeslus, kāpēc skolēniem pietrūkst informācijas, autori secina, ka “skolēniem ir nepieciešams aktualizēt profesionālās izvēles jautājumus, nodrošināt viņus ar nepieciešamo informāciju un (..) nodrošināt karjeras konsultantu”. Tajā pašā laikā viņi pilnīgi ignorē pētījumā konstatēto faktu, ka vairumam skolēnu, it īpaši meitenēm un skolēniem reģionos, ir grūti orientēties piedāvātajā informācijā, bet vairums zēnu un Rīgas skolēni nav nopietni ķērušies klāt informācijas meklēšanai. Manuprāt, galvenais secinājums šajā sadaļā būtu — nepieciešams nodrošināt skolēniem palīdzību, kā orientēties informācijas pārbagātībā, un tāpat nepieciešams apsvērt, kā motivēt zēnus un rīdziniekus meklēt informāciju, lai veiktu informētu profesijas izvēli. Tāpat rodas jautājums, vai šie uzdevumi būtu jāveic karjeras konsultantam? Ja tā, tad ir nepieciešami precīzāki skaidrojumi šajā sadaļā.

Runājot par skolēnu izvēlētajām profesijām, autori apvieno skolēnu minētās profesijas vairākās jomās, piemēram, būvniecība, ekonomika un finanses, veselības aprūpe, u.tml. Iebildumus rada tas, ka politologs un sociologs ir pieskaitīti humanitārās, nevis sociālās jomas profesijām, bet izglītības joma nav nemaz definēta nodaļas sākumā, kaut arī, analizējot datus, tā tiek minēta[7].

Salīdzinot šī pētījuma datus ar 2006./2007. mācību gadā iegūtajiem datiem, autori norāda, ka minētos datus nav korekti salīdzināt atšķirīgā anketēšanas laika dēļ, jo šis pētījums tika veikts mācību gada beigās, bet iepriekšējais — mācību gada sākumā. Tomēr tas netraucē autoriem secināt, ka juridisko profesiju izvēlei ir tendence samazināties. Lai šāds secinājums būtu pamatots, vēlams būtu vērot skolēnu profesijas izvēles tendences, analizējot tās visos četros esošajos pētījumos.

Darbā ir vērojamas arī citas saturiskās paviršības. Tās attiecas uz faktoru ietemi profesiju izvēlē, skolēnu iespējām studēt ārzemēs, studiju kreditēšanu un skolēnu plāniem pēc desmit gadiem, taču šeit tās sīkāk netiks analizētas.

Pētījuma secinājumu daļa[8] ir ārkārtīgi vāja un pavirša. Tajā pat nav aprakstīti secinājumi par tiem sešiem pētījuma uzdevumiem, ko autori izvirzīja pētījuma sākumā. Secinājumos nav minēts, ar kādām grūtībām jaunieši sastopas, plānojot savu nākotni, kā arī kādas ir viņu domas par darbu un mācībām ārzemēs. Secinājumu daļai nav skaidri noteiktas mērķauditorijas. Vai tie ir domāti speciālistiem, kas nodarbojas ar jauniešiem? Vai arī varbūt augstskolām? Vai darba devējiem? Vai tomēr plašākai sabiedrībai? Pusotras lappuses garie secinājumi ir piebārstīti ar tukšām, neko neizsakošām frāzēm, piemēram: “Pozitīvas izmaiņas vēl joprojām saglabājas par profesiju popularitāti. Jauniešu nodomi šajā jautājumā ir kļuvuši krietni vien izkliedētāki, kas liecina par viņu vidū valdošo stereotipu “par sabiedrībā prestižām un populārām profesijām” mazināšanos”. Lieki piebilst, ka pētījums nesniedz nekādas rekomendācijas, kā tad palīdzēt jauniešiem profesijas un izglītības iestādes izvēlē. Daudzās pētījumā novērotās neprecizitātes un paviršības varētu tikt piedotas, ja pētījums būtu vainagojies ar skaidriem un precīziem secinājumiem un skaidrojumiem, tajā skaitā raksturojot “open paaudzes” atšķirības no iepriekšējo gadu vidusskolu absolventiem, un ja mēģinātu prognozēt nākotnes attīstības tendences. Diemžēl secinājumu esošā redakcija ir galīgi sabojājusi priekšstatu par piedāvāto pētījumu un liek apšaubīt tā kvalitāti.

Neskaidra izlase, pavirša datu analīze

No tehniskajām problēmām ir jāmin pētījuma izlases definējuma trūkums, mērījuma kļūdu un standartnoviržu ignorēšana un neveiksmīgi izvēlēta pētījumu skala informācijas pieejamībai.

Par pētījuma izlasi autori saka: “Pētījumā tika izmantota stratificētā izlase: ģenerālkopa tika sadalīta tipiskās, iekšēji pēc iespējas vienveidīgās grupās”[9]. Tomēr no uzrakstītā tā arī nepaliek skaidrs, cik līmeņos izlase tiek stratificēta (piemēram, zēni — meitenes, lauki — pilsēta, krievu — latviešu mācībvaloda, u.tml.) un cik daudz respondentu bija katrā stratā (slānī). Nav arī skaidrs, vai respondenti tika atlasīti ar nejaušo izlasi vai ar nejaušo izlasi proporcionāli stratas (slāņa) lielumam, vai arī kādā citādā veidā. Turpat autori min, ka ir aptaujājuši 5% no kopējā 12. klašu skolēnu skaita, “lai sasniegtu datu ticamības līmeni”, taču konkrētais datu ticamības līmeņa lielums tā arī netiek norādīts. Šķiet, ka autori izlases veidošanas aprakstu ir norakstījuši no kādas mācību grāmatas, tajā neieliekot konkrētos datus par savu pētījumu. Jācer, ka šī ir tikai paviršība un autori paši saprata, ko dara, pretējā gadījumā šis pētījums varētu tikt uzskatīts par nederīgu.

Autori diezgan pavirši analizē iegūtos datus un to atšķirības. Tā, piemēram, pētījuma 11. lappusē viņi min, ka “skolēni no Latvijas reģioniem (59,5%) biežāk nekā skolēni no Rīgas skolām (57,6%) izvēlas studēt augstskolā.” Visticamāk, ja autori būtu novērtējuši pētījuma kļūdu, tad varētu secināt, ka šie dati kļūdu robežās sakrīt. Tādejādi varētu secināt, ka vairāk nekā puse Rīgas un aptuveni tikpat daudz reģionu skolēnu izvēlas studēt augstskolās. Šādas paviršības pētījuma tekstā ir sastopamas vairākkārt — 12. lpp., 13.lpp., 22.lpp., 23.lpp. u.c., un tas var novest pie nekorektiem secinājumiem.

Autori anketās ir paredzējuši arī atvērtas atbilžu iespējas, taču šādi abilžu varianti ne pētījumā, ne pielikumos netiek analizēti. Tā, piemēram, 2. tabulā ir atspoguļoti skolēnu ideālie plāni[10]. Tabulā ir ailīte “citi varianti”, taču nav nekādas norādes, kādas iespējas skolēni vēl ir minējuši.

Jautājumos par profesijas un izglītības izvēlei nepieciešamo informāciju[11] autori lūdza respondentiem izvēlēties, cik lielā mērā — maz, vidēji, daudz — šī informācija ir pieejama. Tajā pašā laikā, analizējot datus, autori par atbildi “vidēji” izsakās — informācija ir “pieejama ar grūtībām”, bet par atbildi “daudz” — ” pieejama vajadzīgā apjomā”. Nav īstas pārliecības, ka arī respondenti šādā veidā ir traktējuši piedāvātos atbilžu variantus, un līdz ar to šīs nodaļas beigās izdarītie secinājumi ir apšaubāmi. Lai nebūtu nekādu pārpratumu, autoriem vajadzēja izvēlēties piecu punktu Likerta skalu ar, piemēram, šādiem atbilžu variantiem: “nav pieejama”, “pieejama nepietiekoši”, “pieejama ar grūtībām”, “pieejama pietiekošā apjomā”, “pieejama par daudz”. Šāda skala būtu pateicīgāka, arī analizējot iemeslus, kāpēc skolēniem pietrūkst informācijas par profesijām vai izglītības iespējām.

Pētījuma priekšrocība ir esošās situācijas par 12. klašu skolēnu profesijas izvēles plāniem fiksēšana, taču tas nesniedz nekādus ieteikumus, kā nākotnē organizēt jauniešu profesionālo izvēli, motivēt tos jauniešus, kam vēl nav konkrētu nākotnes plānu, un palīdzēt viņiem orientēties jau tā plašajā informācijas klāstā. Nav īstas pārliecības, ka pētījuma autori ir izmērījuši to, ko patiešām ir vēlējušies izmērīt. Ceru, ka nākotnē šādos pētījumos savāktie dati tiks analizēti pamatīgāk un secinājumi un rekomendācijas tiks izstrādātas rūpīgāk un nopietnāk pamatotas.

* Atvērts kam? — angļu val.

__________________________

[1] Pētījums „12.klašu skolēnu profesionālo plānu izpēte. „Open paaudze””, 4.lpp., Nodarbinātības valsts aģentūra, Rīga, 2008.

[2] Turpat, 4.—5.lpp.

[3] Turpat, 8.lpp.

[4] Turpat, 14.lpp.

[5] Turpat, 21.lpp.

[6] Turpat, 22.lpp.

[7] Turpat, 29.lpp.

[8] Turpat, 75.—76.lpp.

[9] Turpat, 6.lpp.

[10] Turpat, 12.lpp.

[11] Turpat, 24.—26.lpp.