Foto: Pilar
No tā, ka Olimpiskās spēles notika PSRS, padomju cilvēku dzīvē nekas nemainījās. Un arī Ķīnā, par spīti spēlēm, diktatūras atribūtika un cenzūra pastāv joprojām.
Komunistiskās iekārtas nevar pastāvēt bez meliem. To Latvijas iedzīvotāji zina labāk par dažu labu tautu, jo spoguļvalstī, kura saucās Padomju Sociālistisko republiku savienība, melošanas bija gana daudz — par kompartijas nepārspējamo gudrību, par darba ļaužu solidaritāti, par ļaunajiem rietumiem, par kapitālismu. Ķīnā, kurā šonedēļ sākas 29. Vasaras Olimpiskās spēles, vairs nav gluži komunistiska iekārta, jo jau pirms diezgan daudziem gadiem diktatūras vadoņi saprata — ja savas valsts simtiem un simtiem miljonos skaitāmos iedzīvotājus spiedīs dzīvot tajā nabadzībā, kāda īstā komunistiskā iekārtā ir neizbēgama, tad var sākties neprognozējami un diktatūrai bīstami procesi. Ķīnas valdība paziņoja, ka kļūt bagātam — tas ir lieliski. Protams, lielais vairākums ķīniešu joprojām dzīvo nabadzībā, bet tādas pilsētas kā Šanhaja un arī Pekina, kur notiks Olimpiskās spēles, ir piedzīvojušas milzīgu izaugsmi, un tā nevar notikt bez milzīgas naudas. (Un arī bez milzīga piesārņojuma — tā sportistiem nākamajās divās nedēļās varētu būt liela problēma.)
Taču visa pārējā diktatūras atribūtika Ķīnā pastāv joprojām, un tas cita starpā attiecas arī uz cenzūru. Brīdī, kad Pekina vēl tikai cerēja, ka tai tiks piešķirtas spēļu rīkošanas tiesības, valsts vadoņi ļoti solīja, ka nekādas cenzūras nebūs, vismaz ārvalstu preses pārstāvji nu gan varēšot brīvi darboties un brīvi tikt klāt visām vietnēm internetā, kādas vien tiem varētu interesēt. Nav nekāds pārsteigums, ka īstenība ir izrādījusies citāda. No Pekinas dzirdam ziņas, ka ir liegta pieeja diezgan daudzām interneta lapām, tajā skaitā cilvēktiesību organizācijas Amnesty International, Lielbritānijas telekompānijas BBC un jebkuras iestādes, kura raksta par notikumiem Tibetā, mājas lapas. Nav bloķēta ASV Valsts departamenta mājas lapa, bet ir bloķēta pieeja departamenta ziņojumam par cilvēktiesību situāciju Ķīnā.
Vēl pirms divām nedēļām Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) vadība joprojām solīja, ka nekādas cenzūras nebūs. Izrādās, ka arī viņi meloja, jo nu mēs zinām, ka SOK tomēr ir slepeni sarunājusi ar Ķīnas pārstāvjiem, ka cenzūra būs. Par to būtu skumjāk, ja nebūtu jau visnotaļ sen skaidrs, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja ne vienmēr uzskata, ka tai būtu jārīkojas godīgi, ētiski vai morāli.
Runāsim atklāti. Lūk, kas notiek, kad Olimpisko spēļu organizēšanas tiesības tiek piešķirtas diktatūrām. Zinu, kāda ir pamata doma — Olimpiskās spēles ir tik lieliski atklāts pasākums, ka tas palīdzēs arī diktatūrām kļūt atklātām. Tā, piemēram, 1988. gadā Olimpiskās spēles notika Dienvidkorejā, un tieši tas, ka tuvojās spēles ar visu milzīgo pasaules uzmanību, lika korejiešiem atteikties no militāras diktatūras un sarīkot vēlēšanas. Bet citur — lika drusku pagaidīt. Rietumu pasaule lielākoties nepiedalījās 1980. gada spēlēs Maskavā, bet ārzemnieki, kuri tur atradās, pilnīgi noteikti tika pakļauti tai pašai cenzūrai un uzraudzībai, kāda pastāvēja jebkurā citā brīdī, lai arī sistēmas Potjomkina sādžas aspekti droši vien tika uzpucēti, cik vien iespējams. Katrā ziņā no tā, ka Olimpiskās spēles notika PSRS, nekas padomju cilvēku dzīvē nemainījās. Un nerunāsim nemaz par 1936. gada spēlēm Hitlera Vācijā — tur nākamajos gados situācija kļuva vārdiem neizsakāmi briesmīga un brutāla.
Nevienam taču nebija noslēpums, kas ir un kas nav Ķīnas Tautas Republika. Nav vēl pagājuši 20 gadi kopš Tjanmeņas laukuma slaktiņa. Ķīna nepārtraukti ir draudošs spēks savā reģionā, it īpaši attiecībās ar Taivānu, kurai Pekina neļauj būt tam, kas de facto līmenī Taivāna jau sen ir bijusi — neatkarīga valsts. Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē Ķīnas 否 (nē) skan aptuveni tikpat bieži un tādu pašu mērķu dzīts, kā Krievijas нет. Un, protams, pavisam nesenā pagātnē ir situācija Tibetā, kur tāpat kā Korejā ļaudis sacerējās, ka pasaules pastiprinātā uzmanība palīdzēs arī viņiem. Korejas gadījumā korejiešus apspieda tikai korejieši. Tibetiešu gadījumā to izdarīja ķīnieši ar tomēr nepiedodamu varu un vardarbību.
Tibetas notikumu laikā bija arī tādi ļaudis, kuri aicināja Pekinas spēles atcelt pavisam. Nepiekritu toreiz, nepiekristu arī tagad, jo nebūtu iespējams tās steigā sarīkot kaut kur citur. Sportistiem tomēr Olimpiskās spēles ir milzīgs karjeras atskaites punkts un reizēm arī kulminācija. Latvijā ir ne viens vien sportists, kuram Olimpiskās spēles pagāja garām tāpēc, ka 1984. gadā Maskava atbildes gājienā atteicās sūtīt komandu uz Losandželosu.
Taču cita lieta ir politiskā attieksme pret notiekošo, un, manuprāt, ir grūti akceptējams vai piedodams Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums pagodināt Ķīnu ar savu klātbūtni Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Dubulti liels kauns tas ir tāpēc, ka gan Igaunijas prezidents, gan arī Lietuvas prezidents ir atraduši par labāku uz Pekinu nedoties. Tas noteikti ir (vismaz daļēji) pateicoties izpratnei, ka tibetieši patlaban pārcieš precīzi to pašu, ko 50 gadu garumā pārcieta igauņi, lietuvieši… un, jā, arī latvieši. Un katrā ziņā, ja arī var saprast ASV prezidenta piedalīšanos ceremonijā, jo starp Ķīnu un ASV ir milzīgas un būtiskas attiecības, tad to pašu nevar teikt par Latvijas prezidentu, jo neticu, ka kaut kas mūsu valsts attiecībās ar Pekinu mainītos, ja arī viņš nolemtu palikt mājās.
Ceru, ka vairāk nekā tikai dažiem Latvijas sportistiem izdosies iegūt kādu medaļu, savukārt attiecībā uz Valsts prezidentu, kā arī uz Latvijas Olimpiskās komitejas delegāciju Pekinā es arī ceru, ka viņi necietīs klusu par ierobežojumiem, kādi tur tiek uzlikti ne tikai ķīniešiem, bet arī viņu viesiem. Jo Ķīna kārtējo reizi ir vienkārši melojusi.