Raksts

Olimpiskās ģimenes kauns radio ēterā


Datums:
10. aprīlis, 2008


Autori

Dita Arāja


Viņi ir tādi īpatnēji cilvēki, kas bandītiski boikotē svētu lietu — olimpiskās spēles, ko rīko ne jau Ķīna, bet starptautiskā olimpiskā ģimene.

Tāda vien tā sakāmā “esence” par protestiem pret cilvēktiesību pārkāpumiem Tibetā un to ietekmi uz Ķīnā paredzētajām vasaras olimpiskajām spēlēm šorīt plkst. 8.14 Latvijas radio ēterā bija Latvijas Olimpiskās komitejas goda prezidentam Vilnim Baltiņam. Taču viņš, žurnālistes netraucēts, mierīgi tiešraidē nopļāpāja teju piecpadsmit minūtes, pagūdams zākāties par protestētājiem, tajā skaitā arī pašmāju olimpieti Mārtiņu Rubeni.

Tiesa, ir jau Vilnim Baltiņam Satversmes garantētā vārda brīvība — viņš var pavisam brīvi paust savu sāpi par olimpisko spēļu iepīšanu politikā, bet žurnālistam tomēr ir jādara savs darbs un, intervējamajam uzdodot jautājumus pēc būtības, jāiegrožo viņa runas plūdums, raugoties, lai ēterā neskanētu citus aizvainojoša retorika un arī lai klausītājus neapšķebinātu prastā runas forma, kādu atļaujas cilvēks ar goda prezidenta titulu.

„Ja jūs paprasīsit par jebkuru no viņiem, tad radi un draugi pateiks, ka viņi ir īpatnēji cilvēki,” — tāds ir viens no pirmajiem Baltiņa publiskajiem spriedelējumiem par protestētājiem, kas savu viedokli ceturtdien izteica pie Ķīnas vēstniecības Rīgā. Jau pēc šī teikuma vien žurnālistei bija jāsaspicē ausis un smadzenēs jāiedegas brīdinājuma spuldzītei, ka sarunu biedrs nav izvēlīgs izteicienos un var publiski aizskart citu godu un cieņu. Bet žurnālistes pasivitāte Baltiņam deva platformu vēl sulīgākiem runas plūdiem. Par kamaniņbraucēju Mārtiņu Rubeni, neatkarīgās Latvijas vēsturē pirmo ziemas olimpisko spēļu medaļnieku, kurš kā garīgās kustības Faluņgun sekotājs publiski pieprasa cilvēktiesību pārkāpumu pārtraukšanu Ķīnā un Tibetā, Baltiņš atļāvās nicīgi izteikties, ka „viņš ir sapinies ar kustību tādu” un ka „tikko tu esi iegājis sektveida organizācijās, tevi paņem un nozombē”. Bet Baltiņam tomēr Rubeņa esot žēl, jo viņš „ļoti feins puika”.

„Tas ir zaudējums Latvijas sportam?” — ar šādu jautājumu žurnāliste nevis pārtrauca Baltiņa vienkāršrunu, bet gan ļāva turpināt tālāku spriedelēšanu, tā apliecinot pilnīgu bezspēcību sarunas vadīšanā. Baltiņš pļāpāja netraucēti — protestētāju centienus apdzēst olimpisko lāpu viņš salīdzināja ar ielaušanos baznīcā un tās izpostīšanu. Un vispār jau, ja skatās no protestētāju viedokļa, tad neesot valsts, kur spēles varētu sarīkot, arī Latvijā nē, jo tā „piedalās Afganistānas un Irākas okupācijā” un „pierādi kādam pasaulē, ka mēs te krievus nemocām nost jeb neesam naciķi!”

Var jau būt, ka žurnāliste, kas citās intervijās tik aizrautīgi ir iztaujājusi amatpersonas, neļaujot tām velti klausītāju ausis deldēt, ar šo interviju gribēja atklāt Baltiņa būtību, kā to savulaik izdarīja Rīgas Laiks ar Šleseru, kam skaistums no iekšām nāk. Bet — kāda šādai sarunai jēga? Man bija nepatīkami gandrīz stundas ceturto daļu sabiedriskā radio ēterā klausīties vienu ne īpaši pieklājīgu un sevi kontrolējošu, taču runīgu vīru, kurš, starp citu, nonāca pretrunās, bet uz kurām viņam arī intervijas (ne)vadītāja nenorādīja. Baltiņš nemitīgi uzsvēra tūkstošgadīgo olimpisko ideju — „lai pasaule būtu labāka un miers valdītu”. Taču nez vai miers un pasaules labums izpaužas agresijā pret miermīlīgiem cilvēkiem, kas negrib neko citu, tikai — savas valsts neatkarību.

Pat ja Baltiņam no savas olimpiskās „ģimenes” pozīcijām ir vienaldzīga impērijas izrēķināšanās ar nevainīgiem cilvēkiem, tad sevi cienošs cilvēks viedokli publiski izteiks arī bez citu nonievāšanas un aizvainošanas. Bet, ja tomēr runātājs to nespēj, tad viņa vienkāršruna noteikti ir jānokontrolē žurnālistei/-am, jo tieši viņa/-š ir lielākoties atbildīga/-s par to, cik kvalitatīvas un saturīgas sarunas izskan radio ēterā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!