Foto: Colin
Mūsu attieksmei pret okupāciju jābūt vērstai nevis uz ekonomiska vai politiska labuma gūšanu, bet gan uz centieniem kopīgi pārvarēt vēstures netaisnības.
Šogad 17. jūnijā pieminēsim 71. gadadienu, kopš PSRS armija ienāca Latvijas teritorijā, aizsākot periodu, kas zināms kā okupācijas pusgadsimts. Vēl tik nesenie notikumi ir ieguvuši ļoti nopietnu vietu gan vēstures skaidrošanas, gan arī nacionālās identitātes veidošanās procesā. Taču visvairāk mani satrauc tas, ka šie notikumi, ko ievadīja 1940. gada 17. jūnijs, ir aktuāli ne tikai mūsu izpratnē par pagātni, bet tiek izmantoti kā svarīgs arguments arī diskusijās par nākotnes politiku. Mūsu apsēstība ar okupāciju ir kā neganta kaite, kas nav pilnībā izārstēta, un, lai arī tā liek mums hroniski klepot, mēs turamies pretī laiku pa laikam iedzert krūzi silta piena ar medu, kas varētu palīdzēt mums veseļošanās procesā. Es ļoti vēlētos saprast, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai mēs spētu pakāpeniski samierināties ar Latvijas traģisko vēsturi un ceļā uz pilnīgu izveseļošanos sāktu veidot veselīgas attiecības gan ar saviem blakus dzīvokļa, gan pārrobežas kaimiņiem.
Savās pārdomās par šo jautājumu balstos uz maģistra darbu, ko izstrādāju Starptautiskās politikas teorijas studijās Edinburgas Universitātē, detalizēti apskatot jautājumu par starppaaudžu savstarpējo atbildību un iespējamo nacionālās atvainošanās lomu vēstures netaisnību labošanā.
Nesadziedētā vēstures trauma
Grozies, kā gribi, Latvijas okupācijas temats pamanās ielavīties sarunās dažnedažādākajos apstākļos, sākot ar mierīgām vakariņām ģimenes lokā un beidzot, protams, ar krievu diplomātu vizītēm Latvijā. Mums tā vien nagi niez Krievijas amatpersonas aizvilkt uz Okupācijas muzeju cerībā, ka viņu attieksme atšķirsies no reakcijas visās iepriekšējās reizēs. Ja Putins 2006. gadā NATO samita laikā Rīgā nevēlējās tikties ar toreizējo Francijas prezidentu Žaku Širaku, jo viena no Latvijas piedāvātajām tikšanās vietām atradās pārāk tuvu Okupācijas muzejam[ 1 ], tad, domāju, tas ir diezgan liels mājiens ar mietu. Es neesmu ārpolitikas eksperte, taču saprotu, ka vēstures skaidrošana ir svarīgs valstiskuma elements, un tomēr man šķiet, ka Latvijas politika šajā ziņā ir pārāk agresīva vēlamo mērķu sasniegšanai.
Arī medijiem patīk rakstīt par okupāciju un piedevām — vēl ļoti regulāri. Veicot nelielu izpēti, nemaz nešķiet pārsteidzoši, ka mēneša laikā publiskajā telpā šis jautājums tiek aktualizēts vismaz pārdesmit reižu. Taču ne velti — ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums! Lasītājiem patīk, un vienmēr par šo tematu būs komentāri. Diametrāli pretējs salīdzinājums, taču tas gluži līdzīgi kā runāt par gejiem — arī par šo tematu ikvienam vienmēr būs viedoklis, un ziņas publiskajā telpā gandrīz obligāti iekaros „visvairāk lasīto” vai „vairāk komentēto” topus. Tas, cik šis viedoklis ir informēts un objektīvs, jau ir cits jautājums.
Par okupāciju jau vispār šaubu nav — sak’, īsts latvietis taču zina, ka mūs okupēja, un katrs, kas tā neuzskata vai nevēlas to atdzīt, ir nodevējs un, visticamāk, krievs. Uzdrošinos minēt, ka liela daļa no šādi domājošajiem nezina ne okupācijas gadu, ne datumu, ne arī notikumu gaitu un strīdīgos okupācijas apstākļus, kas starptautiski ir ekspertu diskusijas pamatā. Bet liela daļa arī zina. Un daļa to, kas zina, nešaubās ne mirkli vervēt citus asām diskusijām caur izaicinošiem komentāriem. Tāda domāšanas prizma, manuprāt, neliecina par pat kaut cik attālu vēlmi būvēt veselīgas attiecības starp indivīdiem un valstīm.
Okupācijas gadi neapšaubāmi ir traumatisks posms Latvijas vēsturē, un, lai arī pašlaik aug jaunā paaudze, kas dzimusi jau neatkarības atjaunošanas gados, okupācijas trauma vēl ir dzīva gan vecāku un vecvecāku atmiņās, gan arī naratīvos, kas iegūst ļoti nozīmīgu vietu izpratnē par valstiskumu, patriotismu un skaidro mūsdienu sabiedrības uzbūvi. Tāpat kā visi pāridarījumi, arī šie ir jāsadziedē. Dienvidāfrika izvēlējās veseļoties, izmantojot Patiesības un samierināšanās komisijas, Vācija uzņēmās pilnu atbildību, arī finansiālās saistības, par holokaustu, taču Staļina režīma pāridarījumi vēl joprojām ir neatrisināti. Vēsture ir pilna ar netaisnībām, un nav tādas unikālas zālīšu receptes, kas palīdzētu sadziedēt visas vēstures brūces. Taču laikam ritot, kļūst aizvien grūtāk turēties pie konvenciālās izpratnes par vienu upuri un vienu vainīgo, jo īpaši, ja šīs lomas ieņem nevis indivīds, bet kolektīvs (vai arī tā politiskais pēctecis). Tāpat arī kļūst aizvien grūtāk taisnīgi izlemt, kādu lēmumu pieņemšana palīdzēs pārvarēt vēsturisko netaisnību.
Par to, vai nu jau 71 gadu senie notikumi kvalificējas kā okupācija, vēl strīdas vēsturnieki, un mums, pārējiem, būs grūti piedalīties argumentētā diskusijā par šo jautājumu[ 2 ]. Neiesaistoties dziļās sarunās, varu teikt, ka, manuprāt, posms, ko ievadīja okupācija, bija traģisks visai Eiropai. Ļoti trāpīgi teicis bulgāru filozofs Cvetans Todorovs (Tzvetan Todorov), ka izvēle nav vienkārši starp atcerēšanos un aizmiršanu, jo nav iespējams vienu rītu pamosties un apzināti izlemt, ka aizmirsīsi. Tā vietā izvēle pastāv starp dažādiem veidiem, kā atcerēties[ 3 ].
To pierāda jebkuras valsts vēstures mantojums. Tāpēc arī mums ir jāuzsāk ceļš, lai tiktu pāri vēsturei, ko mēs vēlētos aizmirst. Tas darāms, īstenojot apzinātu piemiņas politiku gan lokālā, gan arī globālā līmenī, vienlaicīgi apzinoties, ka parakstāmies uz smagu un ilgstošu darbu. Pagātnes kamola šķetināšana ir svarīga, lai varētu veidot tālredzīgas nākotnes attiecības, nevis radītu jaunus konfliktus un nesaskaņas, jo mūsmājās pagātnes loma politikas veidošanā ir ne tikai svarīga, bet pat noteicoša.
Trīs iespēju varianti
Lai sāktu šķetināt pagātnes kamolu, vispirms jāsaprot, ko tad mēs īsti gribam panākt, lai varētu zināt, vai esam to ieguvuši. Pareizās atbildes visos gadījumos nav, un, ilgus gadus sekojot līdzi publiskajām debatēm, man vēl joprojām nav skaidrs, ko tad īsti vēlamies. Ir iezīmējušās trīs galvenās tendences.
Pirmā tendence ir saistīta ar tīri ideoloģiskiem apsvērumiem, proti, ar 1940. gada okupācijas un atkārtotās 1944.-1945. gada okupācijas atzīšanu, kā arī ar attieksmes maiņu pret latviešu leģionāriem. Tas ļautu atšķirt kopīgu lapu Latvijas — Krievijas attiecībās un sniegtu iespēju beidzot rakstīt vēsturi, kur tik fundamentāli svarīgiem jautājumiem nepiemēro fundamentāli atšķirīgu interpretāciju.
Otra caurvijošā tendence ir saistīta ar materiāliem apsvērumiem — tas ir kompensāciju jautājums par okupācijas laikā atņemtajiem īpašumiem un nodarītajiem zaudējumiem. Īpaši izveidota komisija strādāja četrus gadus, lai aprēķinātu, cik lielu materiālo postu mums nodarījuši 50 okupācijas gadi, un secināja, ka aptuvenā summa ir 150–200 miljardi latu, piemetinot, ka īstenībā jau totalitārā Padomju režīma nodarījumus nekad nebūs iespējams kompensēt[ 4 ]. Komisijas darbs valstij izmaksāja prāvu summu, it kā norādot uz tā lielo nozīmi, taču 2010. gada nogalē pirms Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes Krievijā šīs komisijas atzinums tika izņemts no Ministru kabineta mājas lapas un uz pāris dienām it kā aizmirsts, jo tas radot sarežģījumus abu valstu attiecībās.
Tas, ka šāds dokuments eksistē un pastāv arī iespēja to izlikties neredzam brīžos, kad tas izdevīgi, liek domāt, ka visticamākais pašmērķis ir, iespējams, vēl trešais variants, kas nav ne ekskluzīvi ideoloģisks, ne arī ekskluzīvi materiāls. Diezgan loģiski — mēs, protams, gribētu, lai vispirms tiek atzīta neleģitīma valsts okupācija, kas vēlāk pavērtu mums durvis uz materiālu ieguvumu, jo nevienam jau pārsimts miljardi nav kaitējuši un kur nu vēl laikā, kad paši esam parādā starptautiskajiem aizdevējiem. Diemžēl šim scenārijam diez vai ir lemts piepildīties, jo, iespējams, tieši šis scenārijs ir daļa no problēmas, kuras dēļ pagātnes risināšanas jautājums ir iestrēdzis. Parakstoties uz šādu iespēju, Krievija parakstītos arī uz ekonomisku un ideoloģisku suicīdu, jo neba jau esam vienīgie, kas tai ir piestādījuši dārgu rēķinu par pagātni.
Krievu sociologs Boriss Dubins (Борис Дубин) starptautiskā konferencē Rīgā 2009. gadā atzina, ka Krievijas valdībai uzvara Lielajā Tēvijas karā kalpo kā vienīgais pozitīvais padomju vēstures mantojums un tas ir pat nepieciešams instruments, lai saglabātu un veidotu lepnuma identitātes sajūtu krievu tautā[ 5 ]. Tikmēr arī neatņemama latviešu identitātes sastāvdaļa ir Padomju okupācija, kas pārtrauca Latvijas neatkarību. Ir neiedomājami, ka, šīm identitātēm saskaroties, drīzumā būtu iespējama jebkāda līdzāspastāvēšana bez izmaiņas pašreizējā atmiņu politikā.
Mūsu līdzšinējā politika gan liek domāt, ka esam gatavi šo to nokaulēt no ideoloģiskā aspekta un šo to arī no materiālā, lai tomēr veidotu starpvalstu attiecības šodienā, nevis vakardienā. Tāpēc nemēģināšu bārstīties ar pieņēmumiem, kā Krievija varētu vai nevarētu rīkoties. Tā vietā aicināšu mums vispirms izlemt par pašmāju politiku, detalizēti iedziļinoties šo trīs variantu tiesiskuma problemātikā.
Taisna tiesa?
Ikdienišķās situācijās taisnīgums nosaka, ka vainīgie saņem sodu, savukārt upuriem atdod atņemto īpašumu un kompensē morālo kaitējumu. Šis sods it kā simboliski atgriež upuri situācijā, kādā viņš bijis pirms pāridarījuma, vienlaicīgi arī atdzīstot, ka daļu no pārkāpuma sastāda nevis tikai atņemtais īpašums, bet arī necieņa, kas izrādīta upurim, uzdrīkstoties tam nodarīt pāri[ 6 ].
Problēma, pāridarījumu gadījumā piemērojot mantisko izpratni, ir divējāda. Proti, šādu izpratni vieglāk attiecināt uz gadījumiem, kad nozagts īpašums, nevis atņemta dzīvība, aizskarts gods un cieņa vai, ja runājam par konkrēto gadījumu, atņemta valstiskā neatkarība, jo pēc šādu vērtību atņemšanas ir faktiski neiespējami pārkāpumam piemērot atbilstošu cenu zīmi. Tāpat arī šādu filosofiju ir grūti piemērot situācijām, kur no pāri darījuma ir pagājis ilgs laiks. Tas izdzēsis robežas, kas varētu noteikt, vai kompensāciju gadījumā tiktu atlīdzināts patiesajam upurim. Tāpat rodas jautājums, vai būtu taisnīgi mūsdienu Krievijas pilsoņiem atņemt nodokļos maksāto naudu mūsu kompensāciju izmaksai, lai gan viņi paši nekādus pāridarījumus nav pastrādājuši.
Izpratne par naudisku kompensāciju kā sodu ir cieši saistīta ar izpratni, ka pāridarītājs ir vainīgs un tam piemērojamas attiecīgas sankcijas. Taču vaina ir koncepts, kas cieši saistīts ar indivīdu, un liberālai domai būtu grūti pamatot, kā cilvēks var būt vainīgs par kaut ko, ko ir izdarījuši citi, viņa kolektīvam piederīgi indivīdi, piedevām — vēl tik senā pagātnē. Piederība kolektīvam taču ne obligāti ir brīvprātīga un arī kolektīva kopējā attīstība pusgadsimta laikā var būt gājusi tālu ceļu. Minētā izpratne pieņem vainu kā mantojamu un kolektīvu fenomenu, tomēr es negribu piekrist, ka esmu vainīga par to, ko darījuši cilvēki, ko neesmu pazinusi, laikā, kad vēl nebiju piedzimusi. Ja mēs turētos tikai pie šādas izpratnes, tad gan šī būtu viena vainīga pasaule!
Vainīgo meklēšana izriet no vēlmes pēc atriebības. Savukārt atriebību, ko īsteno pret nevainīgu cilvēku, nedrīkst uztvert kā centienus spriest taisnu tiesu. Ar mūsu centieniem spriest taisnu tiesu par pagātnes pāridarījumiem latviešu tautai un tā sodīt nevainīgus cilvēkus tiktu tikai vairota netaisnība, pārnesot to no viena kolektīva uz otru.
Uzņemties atbildību, nevis vainu
Problēmas risinājums slēpjas izpratnē, ka mūsdienu diplomātiskā prakse absolūti nevietā ir uzstādījusi treknu vienādojuma zīmi starp atbildību un vainu, kaut arī starp šiem terminiem pastāv milzīgas atšķirības gan izpratnē un definīcijā, gan arī to piemērošanā.
Atšķirībā no vainas, kas lūkojas vienīgi pagātnē un kam piemīt ļoti negatīva nokrāsa, atbildība ir uztverama kā simbolisks žests, kura mērķis ir tālredzīgs un vērsts uz nākotni. Uzņemties atbildību par kaut ko nozīmē būt izpratušam attiecīgo notikumu, izpratušam savu saikni ar to un būt gatavam uzņemties daļu no pienākumiem, ko šī atbildība ietvert. Tas principā ir arī solījums, ka, nonākot tādā pašā vai līdzīgā situācijā, attiecīgais indivīds vai kolektīvs, kas tagad uzņemas atbildību, nākošreiz pārdomās savu rīcību, ņemot vērā konkrētos notikumus. Manuprāt, šis ir izcils koncepts, kas palīdzētu pagātnes pāridarījumu risināšanā.
Atbildība viennozīmīgi nav īstermiņa projekts, jo tās nolūkus pierāda laiks. Valstis paraksta līgumus, kas uzliek tās iedzīvotājiem noteikumus ilgāk nekā tikai vienas paaudzes laikā, un īpaši demokrātiskajās valstīs koncepts par kolektīvo atbildību ir pavisam labi pazīstama lieta, iedzīvotājiem kopīgi uzņemoties atbildību par tās parlamenta un valdības lēmumiem. Tādēļ, lai arī vainu iemantot nav iespējams, atbildības izpratnes ilgstošais „pārbaudes periods” tai piešķir darbības posmu, kas var sniegties arī vairāk nekā vienas paaudzes laikā un var piemist ne tikai indivīdam, bet arī cilvēku kolektīvam. Patiesībā tieši politiskā pēctecība padara starpvalstu attiecības iespējamas, jo dažādas vienošanās un līgumi tiek slēgti ar domu, ka tie uzliek saistības visam kolektīvam, nevis tikai indivīdu grupai, kas dzīvo līguma slēgšanas brīdī.
Par šādu politiskās atbildības pēctecības saikni attiecīgajā gadījumā man šaubu nav. Krievijas Federācija neradās no zila gaisa. Tāpat kā indivīda identitāte sniedzas pāri viņa dzimšanas un nomiršanas brīdim, arī valsts nepiedzimst bez vēstures. Pat gadījumos, kad valsti tiešām izveido no jauna, tā tik un tā iemieso daļu vēstures, kas piemīt tajā mītošajai etniskajai identitātei, kultūrai un valodai. Jebkuras valsts sākumposmā ietilpst kolektīva atminēšanās par tās pirmsākumiem[ 7 ]. Piemēram, Krievijas Ārlietu ministrija 1992. gadā oficiāli paziņoja, ka ir bijušās PSRS tiesību un saistību pārņēmēja valsts[ 8 ]. Savukārt Latvija, atgūstot neatkarību, deklarēja, ka tā nav jauna valsts, bet gan tā pati 18. novembra republika, tā akcentējot valsts kontinuitātes principu.
Pēctecība uzliek atbildību par konkrētās kopienas pagātnē paveiktajiem darbiem un laikā sniedzas tikpat tālu, cik attiecīgās kopienas nacionālās identitātes kopējās atmiņas.
Lūkoties nākotnē
Tomēr atbildības uzņemšanās vien vēsturi sadziedēt nespēj. Svarīgs elements šajā procesā ir tieši laiks, kas pierāda nolūkus. Proti, uzņemoties atbildību par to, ka neesmu palaidusi vecāku pasažieri savā sēdvietā publiskajā transportā, nozīmē kaut nedaudz izvērtēt savu rīcību konkrētā vērtību skalā. Jo, ja nākamreiz, sastopoties ar tādu pašu situāciju, es vēlreiz palikšu sēžam, tas būs diezgan skaidrs apliecinājums, ka gluži vienkārši neuzskatu, ka kāds vecāks cilvēks ir pelnījis manu sēdvietu. Savukārt, atbildības vadīta, es piecelšos un vēl uzsmaidīšu konkrētajam pasažierim, tādējādi it kā atmaksājot par savu neiecietību iepriekšējā reizē. Tas nav pārkāpums, par ko man pienākas sods. Tā ir rīcība, par kuru uzņemoties atbildību, es to galvenokārt daru sevis, nevis vecāku pasažieru dēļ. Uzņemoties atbildību, es parādu, ka esmu attīstījusi savu vērtību skalu un vairs neatbalstu to, kam ticēju iepriekš.
Šādu simboliku ir iespējams izmantot arī valstīm un cilvēku kolektīviem. Uzņemoties atbildību par pagātnes pāridarījumiem, valsts vai kolektīvs parāda, ka ir pārtraucis ticēt iepriekš parakstītiem līgumiem vai vērtībām, kas tiek asociētas ar konkrēto kolektīvu. Gadījumā, ja šajā atbildības uzņemšanās procesā ir iesaistīta nauda, tās mērķis ir nevis atgriezt upuri situācijā, kādā tas bijis pirms nozieguma izdarīšanas (tas vienkārši nav iespējams), bet gan simboliski apliecināt upurim pāridarītāja kolektīva pozitīvos nolūkus.
Tādējādi atbildības uzņemšanās simbolizē galvenokārt izmaiņas attieksmē un vērtībās, un tas kalpo kā nožēlas procesa noslēgums, nevis iniciēšana. Šķiet, ka šī ir vieta, kur esam nedaudz kļūdījušies savā izpratnē, kas tad ir jādara ar vēsturi. Esam vēlējušies likt nevainīgiem cilvēkiem justies vainīgiem cerībā, ka tas liks viņiem uzņemties atbildību par pagātnes procesiem. Pavisam ačgārna izpratne.
Ir svarīgi saprast, ka šis process prasīs ilgu laiku un ka panākumi ir atkarīgi arī no mūsu attieksmes un prasībām, kam patiesi jābūt vērstām nevis uz ekonomiska vai politiska labuma gūšanu uz vēstures rēķina, bet gan uz centieniem kopīgi pārvarēt vēstures netaisnības. Ir konstanti jāatceras, ka mērķis ir lūkoties nākotnē, nevis pagātnē. To ir svarīgi saprast gan vēlētājiem balsojot, gan ikvienam premjeram, veidojot koalīciju, gan dibinot jaunas partijas un visbeidzot — arī sarunās pie ģimenes vakariņu galda. Tad mums būs lielāka iespēja veidot tiesisku, demokrātisku valsti, kuras nacionālās vērtības neslēpjas traumatiskā vēsturē, bet kopīgā vīzijā par nākotni.