Foto: G. Dieziņš © AFI
Par Latvijas krievu kopienu apvienotā kongresa (OKROL) dibināšanas mērķiem un nākotnes plāniem, par to cik vērienīgas ir šīs organizācijas ekonomiskās ieceres, un vai tā ir gatava uz dialogu lasiet šajā diskusijā.Ar Mihailu Tjasinu, Reini Āboltiņu, Sergeju Agiševu, Ilzi Brands- Kehri un Jūliju Alašejevu sarunājas Dmitrijs Petrenko, LTV
Es esmu dzirdējis vairākas versijas par to, kas ir Latvijas krievu kopienu apvienotais kongress (OKROL). Daži šīs organizācijas pārstāvji saka, ka tas ir mēģinājums apvienot visus krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, citi saka ka tas nav iespējams un definē to kā lielu tīklu. Kāda ir jūsu interpretācija?
Mihails Tjasins, OKROL līdzpriekšsēdētājs : Pirmkārt, tā ir sabiedriska organizācija, kas pretendē uz to, lai pārstāvētu masas. Šīs organizācijas pamats ir krievu valodas un kultūras vērtības. Tajā ir dome, kurā ir 68 cilvēki un valde ar 17 cilvēkiem priekšgalā.
Viens no mērķiem ir veidot dialogu ar latviešu kopienu. Kā jūs to darīsiet? Vai ir konkrēts plāns?
M. Tjasins: Mērķis ir cits – krievu kopienas uzplaukums. Gan nacionālās kultūras, gan sabiedriski politiskais, gan ekonomiskais uzplaukums. Bet, protams, starpetnisko dialogu mums nāksies veidot. Tas ir viens no uzdevumiem.
Bet kā jūs plānojat risināt šo sarežģīto uzdevumu?
M. Tjasins: Mūsu organizācija nav dibināta tāpēc, lai veidotu kontaktus ar latviešu auditoriju, bet tāpēc, lai krievu cilvēki Latvijā varētu justies komfortabli, lai neviens no viņiem neciestu diskriminācijas dēļ. Protams, lai īstenotu šo mērķi mums nāksies veidot dialogu ar latviešiem. Pašlaik tas iztrūkst. Pareizāk sākot, dialogu veido tikai politiķi. Atšķirībā no Rietumu valstīm, sabiedriskā telpa Latvijā pagaidām ir tukša. Daļēji tas ir mantojums no Padomju laikiem, kad visus jautājumus risināja politiķi, pat viena partija. Šī nelīdzsvarotība joprojām pastāv. Mēs taču visi esam izauguši PSSR, arī mūsu pašreizējie ideologi. Kad cilvēks ir audzināts tādos rāmjos, viņam pēc tam grūti pārkārtoties. Tieši tāpēc Latvijā joprojām saglabājas “nošķiebums” uz politisko pusi: pārāk daudz jautājumu ir valsts pārziņā, bet sabiedrība ir vāja. Mūsu uzdevums ir veidot pilsonisko sabiedrību.
Daži no jūsu izvirzītajiem prasījumiem skan diezgan ultimatīvi. Piemēram, jūs gribat cīnīties par to, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu iespēja saņemt Latvijas pilsonību bez naturalizācijas procedūras. Vai jūs ticat, ka ir reāli panākt tādas izmaiņas?
M. Tjasins: 80. gadu beigās es cīnījos Tautas frontes pusē. Es pat aģitēju savas paziņas iestāties Tautas frontē. Tieši tajā laikā Latvijas tauta bija visvairāk integrēta, un toreiz mēs to jutām. Nebija tās plaisas, kas parādījās vēlāk. Un tajā laikā Tautas fronte arī solīja, ka krievu valoda vienmēr būs otra valoda Latvijā, solīja arī Latvijas pilsonību visiem. Jūs taču piekrītat, ka integrēties tauta var tikai tad, kad tai ļauj to darīt, kad ar to runā kā līdzīgs ar līdzīgu.
Integrācijas ministrija sekretariāta pārstāvji reiz apgalvoja, ka nav iespējams veidot dialogu ar organizāciju, no kuras puses izskan tikai lozungi. Ko tagad integrācijas lietu sekretariāts sagaida no jaunās organizācijas, lai tomēr dialogs notiktu?
R. Āboltiņš, ĪUMSILS Integrācijas departamenta vadītājs: Es nevaru teikt, ka mēs ar lielu nepacietību gaidījām, kad cilvēki ar līdzīgām interesēm apvienosies vienā organizācijā, lai mēs varētu veidot dialogu tikai vai galvenokārt ar šo organizāciju. Taču organizāciju veidošana, kas sekmēs pilsoniskās sabiedrības attīstību ir apsveicama. Un mēs esam gatavi runāt ar jebkuru reģistrēto organizāciju, kas nedarbojas pret Satversmi vai cilvēktiesību principiem. Es piekrītu arī Tjasina kungam, ka līdz šim šo dialogu pārsvarā ir veidojuši tikai politiķi. Vadlīnijas nosaka Saeima, un izpildvara gandrīz neko būtiski nevar ietekmēt. Kaut gan jāsaka, ka šādu organizāciju veidošana nav mums nekas jauns. Līdz šim sekretariāts sadarbojās ar 89 krievu organizācijām. Tie, kas vēlējās saņemt atbalstu no mūsu puses, reģistrējas sekretariātā. Neskaitāmas krievu biedrības, krievu biedrību apvienības, krievu savienības Latvijā – vairākas no tām savulaik mēģināja oficiālajā līmenī pārstāvēt krievvalodīgo intereses.
Bet dažas OKROL prasības pilnīgi neatbilst tam, ko jūsu sekretariāts būtu gatavs atbalstīt. Piemēram, pilsonības jautājumā jums ir pretēji viedokļi.
R. Āboltiņš: Protams, ir lietas kurām var nepiekrist – viedokļi var palikt dažādi. Tā arī ir demokrātijas izpausme.
M. Tjasins: Tas, ko cenšas panākt sekretariāts ne pārāk atšķiras no mūsu mērķiem. Saprotams, ka sekretariāts uzskata, ka Latvijā visiem ir jābūt pilsoņiem un strādā šajā virzienā. Mēs arī tā uzskatam. Atšķirība ir tikai pašā procedūrā un termiņos. Par to var strīdēties, bet vektors ir tāds pats.
Vai šajā strīdā ir iespējams kompromisa variants?
R. Āboltiņš: Es, diemžēl, nevaru komentēt pilsonības likuma grozīšanu. Bet mani personiskie novērojumi liecina, ka tas diez vai ir iespējams. Ja, protams, nekas nemainīsies varas struktūrās ideoloģijas līmenī. Tāpēc, pilsonības, tā saucamais, “nulles” variants ir nereāls pašreizējā situācijā. Daudz reālāk, manuprāt, panākt pilsonības iegūšanas procedūras vienkāršošanu. Es neticu, ka politiķi, kas apgalvo, ka pārstāv latviešu iedzīvotāju intereses, piekāpsies sabiedriskai organizācijai (cik lielā tā arī nebūtu) un ļaus grozīt pilsonības likumu. Bet svarīgi ir arī tas, ka 98. gada referendumā vairums latviešu parādīja savu pozitīvo attieksmi pret to, lai visi cittautieši varētu kļūt par Latvijas pilsoņiem. Bet lielāka nepilsoņu puse vēlāk šo iespēju naturalizēties neizmantoja.
M. Tjasins: Ja jau mēs runājam arī par vēsturi, ļaujiet man atgādināt, ka lielā mērā tieši pateicoties krievu iedzīvotājiem 1991. gadā Latvija atguva neatkarību. Toreiz bija nepieciešams, lai divas trešdaļas balsotu par neatkarību. Zinot toreizējo etnisko proporciju (apmēram 50 pret 50), tikai latviešiem tas neizdotos. Bet Latvijas atzīšana starptautiskajā līmenī sākās ar to, ka valsti atzina Krievijas Federācija. Un pēc tam tautas ievēlētie pārstāvji vienkārši piekrāpa: viņi liedza daudziem Latvijas iedzīvotājiem iespēju vēlēt. Es uzskatu, ka tā ir to cilvēku aizvainošana, kas atdeva savas balsis par Latvijas neatkarību. Bet tagad par “nulles” variantu runāt vairs nav iespējams: šis bija 91. gada variants. Tagad mēs varam runāt par “13 gadu” pilsonības variantu. Mēs nepieprasām atjaunot vēsturisko patiesību. Mēs uzskatām, ka 13 gadi ir pietiekošs laiks, lai iedotu pilsonību visiem, kas dzīvo šeit pastāvīgi.
Kas attiecas uz pārējām 89 organizācijām, mēs laikam būsim 90-tie. Taču mēs esam vislielākie skaita ziņā. Problēma, protams, ir mūsu vājumā – pagaidām mēs esam vājie, un tāpēc ar mums varēs neviens īpaši nerēķināties. Labākajā gadījumā mums paglāstīs galvu un iedos konfekti. Bet kad mēs kļūsim stiprie, mums izdosies atrisināt vairākas mūsu problēmas. Skaidrs, ka atrast kopīgu valodu var tikai stiprs ar stipro.
I. Brands-Kehre, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore: Es arī domāju, ka tas, ka veidojas jaunas organizācijas un aktivizējas pilsoniskā sabiedrība, ir ļoti pozitīvs solis. Taču liels dalībnieku skaits vēl nebūt nenozīmē, ka organizācija ir ietekmīga. Rietumu sabiedrībā ir daudzas nelielas, bet ļoti ietekmīgas organizācijas. Bet man rodas jautājums par mērķiem. Piekopt savu valodu un kultūru, protams, ir pozitīvi vērtējams mērķis. Viena lieta ir diskutēt par otro oficiālo valodu – tā ir vārda brīvība, bet cita lieta ir aicināt neievērot Satversmi, kurā ir ierakstīts, ka latviešu valoda ir vienīga valsts valoda, tā nav pieņemts nevienā Rietumu sabiedrībā.
Ja mēs runājam par kopienas saliedēšanu, tad neapšaubāmi man rodas jautājums par segregāciju. No vienas puses veicināt ekonomisku attīstību ir labi, bet tiklīdz izskan aicinājums vienai kopienai pieņemt darbā tikai tās kopienas pārstāvjus, tad tā ir diskriminācija.
Ilze Brands-Kehre izteica šaubas par segregāciju darba tirgū. Vai OKROL darbība tiešam neveicinās gan ekonomisko, gan sociālo segregāciju, piedāvājot kaut ko līdzīgu savai “atsevišķai” ekonomikai un mēģinot apvienot krievu uzņēmējus vienā klubā? Un kāpēc tas ir vajadzīgs pašiem uzņēmējiem?
Sergejs Agiševs, OKROL Domes un revīzijas komisijas loceklis: Nē, mēs necenšamies ierobežot uzņēmējus vai veidot savu ekonomiku. Tas būtu nerealizējams mērķis. Taču ir jautājumu loks, ko var atrisināt tikai apvienojoties. Starp šiem jautājumiem ir arī ekonomiskie. It īpaši runa ir par to biznesu, kam nav protekcijas no valsts puses. Mēs neredzam, ka valsts kaut ko darītu, lai sniegtu ekonomisko palīdzību, tāpēc esam spiesti paši risināt šos jautājumus. Piemēram, katru dienu no Latvijas brauc prom 12 autobusi uz Angliju: cilvēki ir spiesti meklēt darbu tur, un mūsu valsts neko nedara.
Protams, mēs esam tikai sabiedriska organizācija. Mūsu spēkos ir piedāvāt konkrētus projektus un mēģināt tos realizēt. Un mums tas izdodas. “Bizneseņģeļus”, kas varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem realizēt idejas, neesam izdomājuši mēs paši. Lai veiksmīgāk un efektīvāk attīstītos, pēc šāda principa pasaulē dzīvo daudzi. Šodien mūsu resursi ļauj mums kā sabiedriskai organizācijas ar to nodarboties.
I. Brands-Kehre: Bet kāpēc ar ekonomisko politiku jānodarbojas atsevišķai kopienai?
S. Agiševs: Mums diezgan bieži uzdod šo jautājumu, bet tie neesam mēs, kas sadalījuši Latvijas biznesu divās daļās: latviešu un krievu. Piemēram šodien situācija ir tāda, ka sabiedriska organizācijas nevar sēdēt vienlaicīgi uz diviem krēsliem: nodarboties gan ar latviešu, gan ar krievu biznesu. Kāpēc tā tas ir, un kāpēc krievi un latvieši nevar apvienoties, lai kopīgi risinātu ekonomiskās problēmas, to es nezinu. Tā nu ir sanācis, ka krievu cilvēki ir gatavi apvienoties, lai aizstāvētu savas intereses un darīt labus darbus. Mēs negribam ierobežot kopienas darbu, tāpēc mēs neesam pret to, lai mums pievienotos, piemēram, ķīnieši. Šis ir tikai ceļa sākums. Sanāk, ka mēs Latvijā it kā esam viena ģimene, bet dzīvojam dažādās istabās. Iespējams, ar laiku kaut kas mainīsies.
Cik es saprotu, pašlaik runa nav par atsevišķu piedāvājumu paketi kopienas pārstāvjiem bez tā ko piedāvā valsts. Jūs taču negrasāties veidot kopienas skolas un slimnīcas?
S. Agiševs: Es domāju, ka tādi projekti arī būs. Katrs cilvēks būtībā var izdomāt kādu projektu un mēģināt to realizēt. Piemēram, ja mēs izdomāsim izveidot elitāro krievu skolu, kurā pieņemsim tikai un vienīgi krievu cilvēkus. Mēs varam ar šo projektu griezties integrācijas sekretariātā un lūgt palīdzību projekta īstenošanai. Vai tieši otrādi: izveidot skolu, kur mācīsies tikai latvieši. Visdrīzāk, mēs atbalstīsim arī šādu projektu.
I. Brands-Kehre: Tādā gadījumā, tā ir diskriminācija pēc nacionālas piederības. Protams, likums ļauj dibināt privātskolas, tai skaitā arī krievu skolas. Toties nav pieļaujams noteikt nolikumā, ka tā uzņems, piemēram, tikai krievu bērnus.
S. Agiševs: Nē, mēs, protams, atbalstīsim tikai labus projektus, tos, ko vērts realizēt. Mēs sakām – kļūstiet par mūsu organizācijas dalībnieku, un mēs atbalstīsim arī jūs! Protams, mēs nepieņemsim organizācijā antisemītus vai citus ekstrēmistus.
Kas attiecas uz pašu biznesu, mūsu mērķis ir veidot pozitīvu Latvijas tēlu starptautiskajā līmenī. Krievija tagad ir ļoti negatīvi noskaņota pret Latvijas biznesu. Un tas viss pateicoties dažam mūsu amatpersonām un viņu izteikumiem. Es, piemēram, braucu uz Krieviju, un tur mani sauc par fašistu.
M. Tjasins: Mani bieži krata uz robežas un saka: “Tev ir Latvijas pase, esi pārdevis sevi fašistiem!”, tas mums, protams, nepatīk. Mēs gribam mainīt attieksmi pret sevi un pret Latviju kopumā.
I. Brands-Kehre: Ja mēs runājam par biznesu ar Krieviju, tad mikrolīmenī, cik es zinu, tur nav problēmu. Ne starp uzņēmumiem, ne starp sabiedriskajām organizācijām. Šajā līmenī ekonomiska vide ir brīnišķīga. Un vispār tīri ekonomiskās attiecības ar Krieviju mums ir daudz labākas, nekā politiskās. Kāpēc? Es atcerējos vienu joku, ka korupcija ļoti labi integrē sabiedrību.
S. Agiševs: Mēs tiešām negribam darboties makroekonomiskā līmenī. Mums nav nedz intelektuālo, nedz arī finanšu resursu, lai to darītu. Lai valsts pati tiek galā. Bet par to, ka mums ar Krieviju biznesa jomā esot viss kārtībā, es stipri šaubos.
M. Tjasins: Lūk, konkrēts piemērs. Es strādāju autopārvadājumu biznesā. Ja jūs pateiksiet mūsu Autopārvadātāju asociācijai, ka mums ar Krieviju viss ir kārtība, jūs tur noteikti dzirdēsiet rupjāku atbildi. Šajā jomā mēs jau sākam stipri atpalikt no lietuviešiem. Pietiek tikai paskatīties, cik lieli zaudējumi rodas Latvijai un tās iedzīvotājiem tikai tāpēc, ka mēs nespējam vienoties ar Krieviju. Bet autopārvadātāji ir vienīgie, kas eksportē savus pakalpojumus, un šajā sfērā mēs varētu nopietni konkurēt ar Rietumu valstīm.
I. Brands-Kehre: Mēs atkal maisām dažādus līmeņus. Jūs taču nevarat apgalvot, ka ekonomiskās attiecības visos līmeņos ir pārtrauktas tikai slikto politisko attiecību dēļ?
S. Agiševs: Bizness veidojas lielā mērā pateicoties personiskiem kontaktiem. It īpaši tas ir svarīgi braucot uz citu valsti, kur ir nepieciešams atbalsts. Un tā ir taisnība, ka attieksme pret valsti kopumā bieži nosaka arī attieksmi pret konkrētiem uzņēmējiem. Tāpēc mūsu projekts arī eksistē, lai palīdzētu uzņēmējiem.
Vienā no pētījumiem, kuru veica Baltijas Sociālo Zinātņu institūts, tika atklātas diezgan interesantas sociālas attieksmes, kas pastāv Latvijas sabiedrībā. Izrādījās, ka vairums latviešu uzskata, ka viņu ekonomiskais stāvoklis ir sliktāks, nekā krievvalodīgo cilvēku stāvoklis Latvijā. Tajā pašā laikā krievvalodīgie uzskata, ka latvieši dzīvo labāk. Vai šādas atšķirības resursu dalījumā reāli pastāv?
J. Alašejeva, BICEPS pētniece: Es domāju, ka tas ir labs jautājums, uz ko šādai sabiedriskai organizācijai kā OKROL būtu vispirms jāatbild. Vai pastāv reāla krievu iedzīvotāju diskriminācija Latvijas darba tirgū? Vai tiešam krievu cilvēkiem ir grūtāk dibināt un attīstīt mazo vai vidējo uzņēmumu, vai krievi saņem zemākas algas? Es domāju, tas būtu labs aizsākums ekonomiskās politikas veidošanai, jo tad organizācijai būtu pieradījumu bāze, kas skaidrotu šādas politikas nepieciešamību. Pagaidām vairums uzdevumu, par ko runā šī organizācija ir pārāk vispārīgie, un man grūti pateikt vai tie ir realizējamie.
Tomēr galvenais jautājums, kas rodas man, kāpēc ir jāpalīdz tieši krievu maziem uzņēmumiem. Vai tiem ir sarežģītāk? Vai šajā līmenī pastāv atšķirības starp latviešu un krievu biznesu?
S. Agiševs: Jā, šādu pētījumu vajadzētu uztaisīt. Tikai mums pietrūkst cilvēku, kas varētu ar to nodarboties.
J. Alašejeva: Ja būs finansējums, arī cilvēks būs.
S. Agiševs: Jā, bet tas nav sabiedriskās organizācijas uzdevums finansēt šādu brīnišķīgu pētījumu. Mūsu primārais mērķis ir apvienot resursus, lai virzītu tos kopīgam darbam. Bet tāds pētījums ir ļoti dārgs, finansēt to būtu pa spēkam laikam tikai Džordžam Sorosam, bet ne sabiedriskai organizācijai, pat ja tajā ir 50 tūkstoši cilvēku. Uz jautājumu, kam šodien viegli dzīvot atbild pati dzīve. Kāpēc tieši krievu uzņēmēji apvienojas? Ne jau mēs viņus apvienojam – biznesmeņi ir brīvi cilvēki. Es pateikšos tam cilvēkam, kas spēs apvienot gan krievu, gan latviešu uzņēmējus, bet pats es pagaidām nezinu, kā to panākt. Pagaidām tieši krievu biznesmeņi ir gatavi apvienoties, un viņi, protams, aizstāvēs savas intereses.
Gribu vēl piebilst, ka pēc dažādiem ekspertu vērtējumiem mazie un vidējie uzņēmēji, tie ir pārsvarā krievi.
I. Brands-Kehre: Varbūt tā tas bija pirms 7-8 gadiem. Bet tagad tas stereotips, ka valsts institūcijās ir iesaistīti tikai latvieši un privātajā sektorā darbojas krievvalodīgie vairs neatbilst patiesībai.
J. Alašejeva: Parasti pastāv tirgus mehānismi, kas atrisina vairākas problēmas. Un ja ir nepieciešamas netirgus iejaukšanās, tad tām ir jābūt pamatotām: kāpēc tirgus pats nevar tikt galā ar šo problēmu. Kad runa ir par krievu kompāniju lobēšanu, man, piemēram, nav skaidrs, kāpēc tas ir nepieciešams. Ja jūs veiktu pētījumu, un noskaidrotu, ka krievu biznesmenim Latvijā ir grūtāk, tas būtu labs instruments, ar ko būtu iespējams ietekmēt valsts politiku.
S. Agiševs: Mēs negribām ietekmēt valsts politiku. Ar to nodarbojas politiskās partijas.
J. Alašejeva: Bet jūs taču izvirzāt arī citas politiskās prasības. Tātad, politikas komponenti tur tomēr ir?
M. Tjasins: Neapšaubāmi, mēs ietekmēsim politiskās partijas. Kādam izteiksim savu neapmierinātību, citus atbalstīsim. Taču mēs nenodarbosimies ar politiku.
J. Alašejeva: Bet, manuprāt, vieglāk ir veikt pētījumu un pierādīt, ka krievu uzņēmumi tiek diskriminēti, nekā meklēt šauri etniskus risinājumus. Citus mehānismus es neredzu. Valsts līmenī joprojām nevar organizēt atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un es nevaru iedomāties, ka to spēj izdarīt sabiedriskā organizācija. Es šaubos, ka tas ir konstruktīvi.
Kā uz šādu organizācijas ekonomisko politiku raugās sekretariāts: šis ir integrācijas vai drīzāk dezintegrācijas piemērs?
R. Āboltiņš: Pasaulē tas nav nekas jauns, ka tieši etniskas kopienas pašas veido pašpalīdzības fondus. Tā ir normālā parādība. Bet jautājums ir, vai šāda organizācija spēj kaut ko mainīt makrolīmenī. Pieredze rada, ka parasti šajā līmenī iesaistās vairākas etniskās grupas, taču tādi pašpalīdzības fondi ir vērsti vairāk uz konkrētām mazākām grupām, kas piemēram vēlas saglabāt vai attīstīt savu etnisko identitāti. Manuprāt, arī OKROLam pēc reģistrēšanas jāmēģina darboties šajā virzienā. Jo ir skaidri jāsaprot, kur beidzas ekonomiskās intereses un sākas politiskās. Jo, domāju, ka ekonomiskā vide Latvijā nav etniski segmentēta. Jūs nosacīti definējat vairākas problēmas: kultūras, politiskas, ekonomiskas. Mani interesē, kādas proporcijas savā darbā katram no šiem virzieniem veltīs OKROL?
M. Tjasins: Tagad grūti atbildēt uz šo jautājumu. Viss ir atkarīgs no tā, kā mums veiksies darbā. Taču mums ir principiālas atšķirības no citām organizācijām. Galvenais ir tas, ka mūsu organizācijas dibināšanā piedalījās plaša sabiedrība. Un otra atšķirība ir ekonomiskais virziens. Tā nu ir sanācis, ka vairums latviešu strādā valsts institūcijās un vairums krievu – privātajās. Tikai 5% krievvalodīgo strādā valsts sektorā. Tātad šeit arī pastāv etniskā segregācija. Tieši tāpēc mūsu organizācijai arī radās uzdevumi, kas ir saistīti ar uzņēmumu aizstāvību. Šeit mēs saskatām arī labumu visai valstij kopumā, jo, piemēram, krieviem ir daudz vieglāk vienoties ar Maskavas uzņēmumiem.
I. Brands-Kehre: Es saskatu lielu dabisku pretrunu. Viena lieta ir apvienoties, lai aizstāvētu kultūras intereses. Bet vai tad tiešām tā lielā masa būs tā, kas aizstāvēs tieši biznesa intereses?
S. Agiševs: Nodarboties ar kultūru, protams, ir apsveicami. Taču kad kuņģis tukšs, dziedāt negribas. Daudzi šodien dzīvo slikti. Un mēs zinām, ka valsts šiem cilvēkiem nepalīdzēs. Nevajag veikt pētījumus, lai pierādītu, ka mēs dzīvojam slikti: mēs tik un tā katrs zinām savas problēmas. 13 gadu laikā valsts nav atrisinājusi vairākas sociālas un ekonomiskas problēmas, kaut gan laika bija pietiekoši daudz. Tātad tā vairs nav diagnoze, bet gan spriedums. Cilvēki redzēs, ka mūsu organizācija veic konkrētas darbības un pievienosies mums. Tad arī etniskais virziens mainīsies.
M. Tjasins: Vairāku cilvēku dzīve ir atkarīga no maziem un vidējiem uzņēmumiem. Bet valsts rūpējas tikai par lielo biznesu: tāda ir valsts politika. Mazais un vidējais bizness – tie ir cilvēki, kas 90. gadu sākumā palika bez darba. Valsts joprojām negrib palīdzēt šiem cilvēkiem.
I. Brands-Kehre: Bet tad sanāk, ka jūs, aizstāvot mazo un vidējo uzņēmēju, pārstāvat liberālās ekonomikas pozīciju. Vai jūsu 50 tūkstoš biedru arī to saprot?
M. Tjasins: Dzīve liek mums būt liberālās pozīcijās. Arī vairāki mūsu organizācijas biedri strādā mazajā un vidējā biznesā.
S. Agiševs: Mūsu politika ir kopīga darba rezultāts. Visas idejas nāk no tautas. Un apvienoties pagaidām ir gatava krievu tauta. Iespējams, vēlāk mums pievienosies arī citi. Mēs neierobežojam organizācijas darbību pēc etniskiem principiem. Vēl vairāk, mēs paši baidāmies no nacionālisma izpausmēm mūsu aprindās un negribam, lai mūs uzskatītu par krievu šovinistiem.