Apsveicami, ka šis nevalstiskās organizācijas izstrādātais ziņojums aicina ne tikai kandidātvalstīs, bet arī Eiropas savienības iekšienē definēt minoritāšu aizsardzības kritērijus un sekmē ES iekšējo un ārējo standartu vienādošanu.
Nevalstisko organizāciju loma alternatīvā viedokļa paušanā, jaunu darbības ideju ģenerēšanā un saiknes veidošanā ar sabiedrību ir atzīta kā no nacionālo valdību, tā arī no starptautisko organizāciju viedokļa. NVO izstrādātie pētījumi un ziņojumi ir vērtīgi, jo sniedz objektīvu informāciju, identificē problēmas un piedāvā iespējamos risinājumus apolitiskā veidā. Tie kalpo kā katalizators turpmākām valdības vai starptautisko organizāciju pārstāvju diskusijām un lēmumiem, jo pievērš valdošo aprindu uzmanību konkrētiem problēmjautājumiem.
Atvērtās Sabiedrības institūta (ASI) monitoringa ziņojums par minoritāšu tiesībām ir īpaši svarīgs un nepieciešams vairāku apsvērumu dēļ.
Pirmkārt, Eiropas savienības paplašināšanās sakarā. Izvirzot dalību ES par prioritāti un grozot likumdošanu atbilstoši ES prasībām, Austrum un Centrāl Eiropas valstīs ir veicināts demokratizācijas process, likuma varas nodibināšana un pāreja uz Rietumu valstu tiesību izpratni. Taču ne viss šajā procesā ir viennozīmīgi pozitīvi vērtējams un monitoringa ziņojums tam pievērš īpašu uzmanību.
Sagatavojot ikgadējos ziņojumus par kandidātvalstu progresu un tajā skaitā arī par minoritāšu stāvokli, Eiropas Komisija parasti vadās pēc plaši un nekonkrēti formulētajiem Kopenhāgenas kritērijiem, kuru juridiskā satura izpratne ir apgrūtināta gan kandidātvalstīm, gan ekspertiem. Tādēļ ASI ziņojums, pamatojoties uz izvērstu analīzi, aicina ES detalizētāk noteikt Eiropas standartus minoritāšu aizsardzības jomā un veikt sistemātisku un nepārtrauktu kandidātvalstu monitoringu. Acīmredzot, darot to ES būtu jāapskata ne tikai tie pasākumi, kas tiek veikti I pīlāra Eiropas Kopienu ietvaros, bet arī II pīlāra Kopējās ārējās un drošības politikas ietvaros.
Vienlaicīgi ziņojums, kas salīdzinoši analizē kandidātvalstu problēmas minoritāšu aizsardzībā, aicina valdības iesaistīt sabiedrību šo jautājumu apspriešanā un izglītošanā par rasisma un diskriminācijas jautājumiem, norāda uz likumdošanas nepilnībām un tās ieviešanas problēmām. Līdz ar to monitoringa ziņojums sniedz praktiskus un realizējamus priekšlikumus, kā uzlabot minoritāšu aizsardzību, kas ir viens no pirmsiestāšanās kritērijiem.
Otrkārt, ziņojums ir svarīgs cilvēktiesību aizsardzībai pašā ES. Līdz šim daudz vairāk ir runāts par minoritāšu tiesību aizsardzību ES ārējās attiecībās (Kopenhāgenas kritēriji, ‘Cilvēktiesību norma’ asociācijas līgumos, ‘veicinošā’ finansu palīdzības sniegšana, pamatojoties uz valsts ieinteresētību cilvēktiesību aizsardzībā). Arī 2000.gadā pieņemtā ES Pamattiesību harta par minoritāšu tiesībām runā tikai vispārējā normā par diskriminācijas aizliegumu un vispārēji nosaka, ka ES respektē kulturālo, reliģisko un lingvistisko daudzveidību. Uz šiem trūkumiem norādījuši arī vairāki akadēmiska rakstura pētījumi (piem., G.Pentassuglia, A.Rosas, B.Brandtnere). Tādēļ ir apsveicami, ka šajā ziņojumā runāts arī par to, ka ES iekšēji ir jādefinē politiskie kritēriji, kas tiek piemēroti minoritāšu tiesību aizsardzībai arī ES dalībvalstīs, kā arī jāveicina sabiedrības līdzdalība minoritāšu aizsardzības politikas izstrādē.
Treškārt, ziņojumam ir būtiska loma savienības iekšējo un ārējo standartu vienādošanā. Standartu atšķirības, kas ir īpaši aktuālas tieši minoritāšu aizsardzības jautājumos, bieži kalpo par labu argumentu kandidātvalstu politiķiem, lai attaisnotu savu atturību konkrētu pasākumu īstenošanā. Iespējams, ka standartu vienādošanai un detalizētai satura izstrādei varētu būt noteicoša loma, uzlabojot ES un kandidātvalstu minoritāšu tiesību aizsardzību.
Nobeigumā gribētu uzteikt veiksmīgi izvēlēto ziņojuma salīdzinošo pieeju, analizējot kandidātvalstu politiku minoritāšu aizsardzībā tematiski. Tas palīdz izgaismot problēmu grupas, kas kopīgas vairākām valstīm, un tādējādi jau rada vienotas politikas esamības iespaidu attiecībā uz minoritāšu aizsardzību Eiropā.
Šis ziņojums var būt noderīgs kandidātvalstu valdībām un citiem lēmumpieņēmējiem, NVO kā veiksmīgs piemērs dalībai politikas veidošanā un indivīdu grupu aizsardzībā, pētniekiem kā atsauču materiāls turpmākos pētījumos, jebkuram interesentam kā vērtīgs un interesants dokuments par minoritāšu tiesību aizsardzību kandidātvalstīs.
Atvērtās sabiedrības institūts Budapeštā
EU Accession Monitoring Programme
Pētījums "Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: minoritāšu aizsardzība"