Foto: Foto - A. Jansons © AFI

Manuprāt, sociālo pakalpojumu sniegšanā jāiesaistās nevis esošām NVO, bet jāveidojas jaunām organizācijām, kurās darbotos sociālo pakalpojumu jomas profesionāļi. Šī ir svarīga joma labklājības nodrošināšanai, tāpēc tajā jāstrādā profesionāļiem, nevis tādiem, kas “grib pamēģināt”.

Sociālie pakalpojumi un nevalstisko organizāciju (NVO) iesaistīšanās to piedāvāšanā pēdējā laikā kļūst aktuāls temats. Turpmākajos gados pašvaldības uzņemsies arvien lielāku atbildību sociālo pakalpojumu jomā, bet par NVO līdzdalību šo sociālo pakalpojumu sniegšanā tagad sāk runāt kā par vienu no stūrakmeņiem ilglaicīgai NVO darbībai. Šajā rakstā vēlos tuvāk iepazīstināt ar iemesliem, kādas priekšrocības un kādi trūkumi varētu būt NVO lomai šo pakalpojumu sniegšanā[1].

Sociālie pakalpojumi un to attīstība Latvijā

“Sociālie pakalpojumi” ir labdarība, abpusēja palīdzība, bezpeļņas vai maksas pakalpojumu sniegšana, kas piedāvāta organizētā vai institucionālā formā. Šie pakalpojumi risina problēmas, kuras parasti cilvēkus padara atkarīgus no citiem, piemēram, slimības, vecuma, invaliditātes, bezdarba, smaga zaudējuma vai garīgo slimību gadījumā.

Vēsturiski atbildību par sociālajiem pakalpojumiem ir uzņēmusies Baznīca un valsts. Taču kopš 20.gadsimta septiņdesmitajiem gadiem privātais sektors un NVO ir sākušas spēlēt arvien nozīmīgāku lomu sociālo pakalpojumu piedāvāšanā Rietumeiropas valstīs. Arī Latvijā pēdējā desmitgadē vērojama līdzīga notikumu gaita. Rezultātā iespējams runāt par sociālo pakalpojumu tirgu. Neapšaubāmi, šajā pavērsienā liela nozīme ir vispārējai tendencei arvien vairāk paļauties uz brīvā tirgus spēkiem, kā arī izmaiņām sociālo pakalpojumu finansēšanā. Bez tam, arī vairākas Latvijas augstskolas piedāvā apgūt sociālā un sociālā karitatīvā darbinieka profesiju.

Sociālo pakalpojumu galvenais mērķis – uzlabot noteiktas sabiedrības daļas dzīves kvalitāti – ļoti lielā mērā sasaucas ar NVO mērķi un misiju. Tāpēc NVO piesaukšana šajā sakarā ir likumsakarīga. Turklāt NVO ir “ērts” vidusceļa risinājums starp valsti un privāto sektoru. Taču tas, vai NVO šajā sfērā var attaisnot uz sevi liktās cerības, vēl joprojām ir interesants jautājums.

NVO līdzdalība sociālo pakalpojumu sniegšanā

Šobrīd Latvijā atbildība par sociālajiem pakalpojumiem ir sadalīta starp valsti un pašvaldībām. Valsts uzņemas atbildību par aprūpi bērniem, redzes invalīdiem un cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Veco ļaužu aprūpe, aprūpe mājās un citi sociālie pakalpojumi ir pašvaldību pārziņā. Taču sākot ar 2005.gadu pašvaldības uzņemsies arvien lielāku atbildību par sociālajiem pakalpojumiem. Tas ir ļoti svarīgs faktors, jo tādējādi NVO iesaistīšana sociālo pakalpojumu sniegšanā būs atkarīga no spējas sadarboties ar pašvaldībām. Arī praksē novērojams, ka visbiežāk NVO sniedz sociālos pakalpojumus ar pašvaldības atbalstu. Likumdošana ļauj pašvaldībai deleģēt NVO savas funkcijas (šajā gadījumā – sociālos pakalpojumus) un pilnīgi vai daļēji finansēt šo pakalpojumu piedāvāšanu. Tā tas, piemēram, notiek Rīgas pašvaldībā. Ar pašvaldības atbalstu ir izveidotas tādas organizācijas kā Latgales priekšpilsētas “Rūpju Bērns” (veic garīgi atpalikušo jauniešu aprūpi) un centrs vardarbībā cietušajiem bērniem “Dardedze”. Nozīmīgu atbalstu sniedz arī ārzemju organizācijas un fondi. Tiesa, pašlaik šāda sadarbība pamatā notiek tikai lielākajās Latvijas pilsētās.

Ir vairāki iemesli, kādēļ pašvaldības varētu izvēlēties sadarboties ar NVO. Piemēram, tās apvieno cilvēkus ar vienādu domāšanu, mērķiem un ideāliem. Tās arīdzan atrodas ciešākā kontaktā ar sabiedrības locekļiem nekā pašvaldības un tādēļ var labāk izprast un atrisināt viņu vajadzības. NVO bieži ir augsts intelektuālais potenciāls un spēcīgi līderi. Salīdzinot ar valsts institūcijām, NVO ir daudz elastīgākas un spēj ātri pielāgoties dinamiskai videi un arvien jaunām prasībām. NVO varētu ieviest dzīvē jaunas pieejas sociālajiem pakalpojumiem, paplašināt to klāstu un uzlabot kvalitāti. Nopietns NVO pluss ir tas, ka tās spēj piesaistīt papildus līdzekļus ar pašmāju un ārvalstu donoru un fondu palīdzību.

Daudzas pašvaldības ir arvien vairāk norūpējušās par savām spējām tikt galā ar atbildību par sociālajiem pakalpojumiem, kas tām būs jāuzņemas jau sākot ar 2005.gadu. Tam trūkst gan finansiālo, gan cilvēku resursu. Šo problēmu varētu palīdzēt atrisināt NVO. Tomēr, lai arī cik spējīgas būtu NVO, teorija un praktiskā pieredze rāda, ka veiksmīga darbība sociālo pakalpojumu sniegšanā ir atkarīga no spējas sadarboties ar pašvaldībām, no savstarpējas sapratnes un atbalsta.

Problēmas var radīt ne tikai atsaucības trūkums no pašvaldību puses, bet arī ļoti sadrumstalotais NVO sektors Latvijā. Arī valstiskā līmenī NVO darbībai šajā sfērā nav īpaša atbalsta. Bez šaubām, mazajām NVO pastāv iespēja pašām apvienoties, lai aizstāvētu savas intereses, piemēram, vienas pašvaldības robežās. Tas ir viens no veidiem, kā NVO varētu nostiprināt savas pozīcijas.

“Pamēģinātāji” vai profesionāļi?

Diemžēl ierobežotā finansiālā atbalsta dēļ NVO bieži vairāk uztraucas par savu izdzīvošanu, nekā mērķu sasniegšanu. Vēl vairāk, cēls mērķis tiek izmantots kā līdzeklis organizācijas ilgtspējas nodrošināšanai.

Vēl pirms pusgada, kad sāku strādāt pie šī temata, par sociālajiem pakalpojumiem interesējās tikai retais. Šodien maisam gals ir vaļā un par sociālajiem pakalpojumiem runā kā par vienu no NVO ilglaicīgas darbības stūrakmeņiem. Tādēļ ir pamatotas bažas, ka NVO varētu izmantot sociālos pakalpojumus kā avotu, kuru izsmelt savai eksistencei un devalvēt, neizprotot šo jautājumu pietiekami dziļi un nopietni.

Manuprāt, sociālo pakalpojumu sniegšanā jāiesaistās nevis eksistējošām NVO, bet gan jāveidojas jaunām organizācijām, kurās darbotos sociālo pakalpojumu jomas profesionāļi. Sociālie pakalpojumi (rūpes par citu cilvēku labklājību) ir nozīmīga labklājības sastāvdaļa valsts līmenī, tādēļ šajā sfērā jāstrādā cilvēkiem, kuri tiešām spēj to darīt profesionāli, nevis tādiem, kas “grib pamēģināt”.

________________________

[1] Rakstā izmantoti bakalaura darba “Involvement of Private Sector and Non-governmental Organizations in Provision of Social Services in Latvia. Current Position and Future Paths” pētījuma rezultāti. Diplomdarbs tika aizstāvēts Rīgas Ekonomikas augstskolā (Stockholm School of Economics in Riga) 2003.gada februārī.