Foto: S. Akuraters
Par Latvijas spējām izstrādāt kvalitatīvus dokumentus, uz kuru pamata nākamo trīs gadu laikā saņemt no Eiropas Savienības (ES) strukturālajiem fondiem 560 miljonus eiro, sarunājas īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Roberts Zīle, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) pārstāvis Briselē Bruno Barons un [i]Dienas[/i] žurnāliste Sanita Jemberga.
Sanita Jemberga
Sanita Jemberga: Līdz šim dokumentu recenzijas no Eiropas Komisijas par nacionālajiem attīstības plāniem (NAP) ir tikai kritiskas. Katru reizi mūsu attaisnojumi ir vieni un tie paši – vāja administrācija, cilvēkiem nav pieredzes, viņiem nemaksā, un viņi iet strādāt citur. Bet drīz mēs vairs nevarēsim mācīties no savām kļūdām, jo uz vienotā programmdokumenta pamata, ko izstrādās nākamgad, mēs saņemsim reālu ES strukturālo fondu naudu. Cik no tās Latvija šobrīd ir gatava absorbēt?
Roberts Zīle: Latvijā tiešām ir vājas tradīcijas attiecībā uz attīstības plānošanu. Labi izdevās SAPARD programma, bet to pamatā darīja viena ministrija ar samērā labi organizētu saikni ar sadarbības organizācijām. NAP neizdevās izveidot tādu sadarbības sistēmu, kas būtu veicinoša, nevis plānam traucējoša. Viens iemesls bija vāja politiskā griba. 2000.gadā mēs nokļuvām tikai pie stratēģiskā memoranda, 2001.gadā bija liels spiediens no manas puses, mēs likām taisīt katrai ministrijai, kas grib, lai katra viņu sīkā prioritāte būtu iekšā, portfeli ar projektiem. Tur bija, atvainojos, samērā lieli murgi, kā Daugavas – Dņepras kanāls un līdzīgi. Tie bija 3 miljardu apjomā līdz 2006.gadam, kas nav iespējams ne ar ES naudu, ne ar vietējo.
S.J.: Bet kāpēc valdība nebija spējīga?
R.Z.: Valdībai pietrūka politiskās gribas.
S.J.: Tagad ir?
R.Z.: Pašreizējai valdībai noteikti nav.
S.J.: Ja savelk kopā Jūsu argumentus, kas ir mainīts kopš NAP izstrādes, sanāk, ka izveidota viena vadības institūcija un samazināts iesaistīto skaits, kas izstrādā plānu. Bet valdībai nav itin nemaz vairāk politiskās gribas, un es neticu, ka plāna sagatavotāju kvalitāte ir mainījusies. Barona kungs, vai Jūs piekrītat, ka šo iemeslu dēļ dokumenti, kas attiecas uz ES naudas saņemšanu, ir vāji?
B.Barons: NVO bieži ir fakta priekšā nostādītas, un informācija līdz mums nenonāk
Bruno Barons: Par NAP es neko sliktu nevarētu teikt, jo tā izstrādes laikā Zemkopības ministrijai (ZM) bija ja ne ideāla, tad ļoti cieša sadarbība ar lauksaimnieku nevalstiskām organizācijām (NVO), bija neskaitāmas darba grupa, strādājām pie analīzes. Lauksaimniecības sadaļa bija ļoti objektīvi organizēta. Par galīgo variantu – tur lauksaimnieki var tikai noplātīt rokas un nodvest, ka varbūt mūsu argumenti netika ņemti vērā. Par Attīstības plānu es neko labu nevaru teikt, jo salīdzinājumā ar NAP tas tika slēgti izstrādāts, lauksaimnieku NVO projektu izskatīšanai saņēma faktiski pēc tā izstrādes. Kārtējais dokuments tiek rakstīts nevis tāpēc, ka valdībai tas patīk, bet “tāpēc, ka Eiropa prasa”. Es uzskatu, ka NAP ir daudz kvalitatīvāks, nekā šis te. Lauksaimniekiem ļoti nepatīk Attīstības plāna piemērotā apgalvojuma forma. Liels akcents ir likts uz reģioniem, piemēram, Latgali.
R.Z. Pusotra lappuse tur ir par Latgali.
B.B. Mēs zinām, kāds ir bezdarbs Rīgā un kāds Latgalē. Ja var apgalvot, ka, saņemot šo finansējumu, ievērojami samazinās bezdarbu Latgalē vai kardināli atrisinās darbaspēka piesaisti, tas ir utopiski.
R.Z. Es esmu ļoti izbrīnīts, ka šoreiz ZM nevarēja atrast kopēju valodu ar partneriem. 5.februārī valdība noteica visas galvenās partnerinstitūcijas pie katra struktūrfonda. Mēs neesam zemkopji, manu cilvēku uzdevums ir panākt visu Attīstības plāna daļu savilkumu, lai tas ir pēc vienotas, nevis eklektiskas sistēmas izveidots.
S.J. Mēs redzam klasisko variantu – plāna vadība nezina, kā struktūras, kam jāsadarbojas ar NVO, dara savu darbu. Tā ir viena puse, otra…
R.Z. Nav taisnība. Visas galvenās partnerinstitūcijas bija iesaistītas projektu sagatavošanā, bija kalendārais plāns, vadības grupā izrunāts. Kāpēc viņi (ZM – red.) to nedarīja kopš februāra, man arī nav skaidrs.
S.J. Bet redzams, ka nedarīja.
B.B. Martā bija viens seminārs, bet šodien ir oktobris. Ak, jā, septembrī bija viena ministrijas uzstāšanās, kur ar NVO vienojās, ka laika ir maz. Bet tas tomēr neliecina par labu praksi.
S.J. Atvainojiet, bet par plānu bija zināms februārī. Kāpēc jūs gaidāt, kad pie jums nāks un teiks – lūdzu, atnāciet un paklausieties, kāpēc jūs neejat paši un neprasāt, ka jūs gribat zināt un piedalīties, jo nauda beigu beigās neies tikai ministrijai, tai būtu jāiet pie zemniekiem un zivsaimniekiem?
B.B. Es varu teikt tikai vienu – NVO līgums ar ministriju nenozīmē, ka notiek 100% informācijas apmaiņa. Neslēpšu, mēs bieži esam fakta priekšā nostādīti un informācija līdz mums nenonāk.
S.J. Mēs redzam divas atsevišķas problēmas. Zemnieki sūdzas, ka viņi nezina, Zīles kungam gadu no gada jāatkārto tie paši argumenti – administrācijas vājums, ministrijas velk deķīti katra uz savu pusi pāri nacionālajām interesēm. Kāpēc plānu uztver kā papīru ES naudas saņemšanai, nevis kā dokumentu, kas pašiem vajadzīgs vīzijai, kā valstij jāizskatās un kur mēs to naudu liksim?
R. Zīle: Mums ir 170 attīstības plāni un vīzijas. Ja nav publisko finansu, plāni nevelk slodzi.
R.Z. Es varu pateikt skarbus vārdus par budžeta veidošanu un investīciju programmu. Uzdevums ir politiskā spriedzē izsist šo naudu, un man ir ļoti grūti ieskaidrot cilvēkiem, kas pieraduši šādi strādāt visās ministrijās, kāpēc attīstības plāns ir kaut kas cits, jo kamēr nav naudas aizmugurē plāna gatavošanai, tikmēr visi ir relaksēti. Mums ir n-tās nacionālās programmas, mēs saskaitījām 170 attīstības plānus un vīzijas. Ja aizmugurē nav publisko finansu, plāni nevelk slodzi. Tāpēc Attīstības plāns ir visbūtiskākais, jo visi zina, ka šeit ir četri fondi un 560 miljoni eiro plus Latvijas nauda apmēram 25%. Būtu normāli, ja viņi šo informāciju novadītu līdz zemniekiem un zvejniekiem.
B.B. Mēs saskaramies ar zemnieku nepatiku, piemēram, SAPARD programmā. To saņem ļoti ierobežots dalībnieku skaits. Pāri par 450 pieteikumu, naudu saņēmušas 60 saimniecības. Ja Latvijai ir mazākajā skaitlī 75 000 zemnieku saimniecību, Uzņēmumu reģistrā reģistrēti 36 000, tad, piedodiet man, 60 saņēmēji līdzinās nullei pēc varbūtību teorijas.
S.J. Bet kāpēc jūs projektus nemākat uzrakstīt?
B.B. Mums liekas, ka SAPARD ir ar birokrātiski dzelžainiem nosacījumiem, apgrūtinoši ir milzīgi papīru blāķi, un zemniekus tas neapmierina. Bet arī Eiropā tas tā ir.
R.Z. Bet jūs jau ziniet, kā ES ir, ka būs garantijas fondu un kompensācijas maksājumi, kāda būs birokrātija, un ar to ir jārēķinās.
B.B. Būs, bet ja valsts tiešām atradīs līdzekļus. Piemēram, no struktūrfondiem biznesa infrastruktūras attīstībai 40% ir finansējums, bet 60% jābūt Latvijas finansējumam. Lauksaimniecībā privātais finansējums varētu būt no miljons gadījumiem viens.
R.Z. Kā, jums taču SAPARD gadījumā puse ir privātais finansējums, otra – publiskais, un tā arī strādā Eiropas reģionālais attīstības fonds!
B.B. Jā, bet mūsu skatījumā tas ir šķērslis.
R.Z. Pagaidiet, nu nevar tā, Barona kungs! Tā taču ir ES nodokļu maksātāju nauda un kā mēs esam iekšā ES, tā mēs maksājam budžetā, un mēs gribam zināt, kā spānis, portugālis vai grieķis izmanto to naudu, jo tā ir arī mūsu nauda. Mēs gribam redzēt, ka puse riska ir viņa paša risks.
B.B. Bet mums tik un tā ir bažas, ka mēs šo naudu nevarēsim apgūt.
R.Z. Gribu pateikt Somijas piemēru – kad viņi 1995.gadā iestājās ES, pirmajā gadā viņi samaksāja 16 miljonus somu markas par nepareizi izmaksātām lauksaimniecības subsīdijām un to atstāja uz Somijas budžeta. Mācības nauda kā augstskolā.
S.J. Mums būs tas pats?
R.Z. Ceru, ka nē.
B.B. Par Attīstības plānu – neaizskarot nevienu politisko spēku vai personāliju, lasot plāna prioritāšu aprakstā, piemēram, par IT, uzreiz ir skaidrs, kāda ministrija to kūrē, kādi cilvēki un uz kurieni kas velk. Un vēl – Eiropa nedos naudu, ja apakšā nebūs papīri, birokrātija, viss smuki uzrakstīts, dzīvotspēja, ilgtspēja, vēl kaut kādi indeksi, kas tikai tur nebūs, bet es paredzu, ka būs problēma, jo atkal trūks institūciju, kas varētu palīdzēt reālam saņēmējam tikt pie tās naudas – mācīt, ko uzrakstīt, kā uzrakstīt, ja es kā zemnieks gribu sev ap māju noasfaltēt ceļu no šosejas.
R.Z. Šim es pilnīgi piekrītu, bet pēc regulām tie, kas pieņem lēmumus, nevar gatavot projektus un starpniekinstitūcijas, tie, kas kārto finansējumu, vēl jo mazāk. Pašvaldībā un ministrijās sagatavos, bet grūtāk ir ar privātsektoru. Bet ministrija nevar organizēt vienu kantori, kas to dara, mēs gribam, lai piecas reģionālās attīstības aģentūras to dara.
S.J. Pēdējais jautājums – bija laiks trenēties un rakstīt papīrus, bet tagad brīdis, kad 560 miljonus eiro varēs saņemt, ir tuvāk. Cik procentus mēs varam apgūt?
B.B. Lauksaimniecības prioritāšu saistībā ne vairāk kā 50%.
R.Z. Tas izklausās satriecoši. Man ir grūti šādu pareģojumu dot, citādi es to nevaru nosaukt, man ir grūti saukt procentus, bet es domāju, ka Latvija uz pārējo kandidātu fona būs ar labu akumulācijas rezultātu. Es nedomāju, ka veiksies sliktāk kā līdz šim. Man nav pamata tā domāt.