Arvien vairāk un vairāk rodas pārliecība, ka pašreizējā Latvijas politiķu paaudze nekad neiemācās neko. Stāsts par LTV Ziņu nodaļas vadītāju Mareku Gailīti un ar tēvzemiešiem saistīto Emīlu Jakrinu ir nogurdinoši pazīstams. Ja var ticēt tam, kas par to ir stāstīts, tad Jakrins pie Gailīša gāja ar pārliecību, ka ar "savējiem" visu var sarunāt. Tu par manu jomu ziņo tikai labu, un es uztaisīšu tā, ka tavai sievai ir labākas karjeras iespējas.

Ar procesu netieši saistītais satiksmes ministrs Gerhards pēc tam klārēja, ka par Jakrina teikto esot vajadzīga “lingvistiska” ekspertīze. Nē. Vēl var jautāt, kas notiks tagad, kad situācija ir nākusi atklātībā? Vai M. Gailīša sieva tagad var rēķināties ar to, ka viņai nekāda tālāka karjera attiecīgajā struktūrā nespīd? Nu, cerēsim, ka ne. Te tomēr galvenais ir centrāls jautājums, proti — politikāņi mūsu valstī acīmredzot kā nevar, tā nevar iemācīties, ka masu informācijas līdzekļiem ir jāļauj darboties bez viņu iejaukšanās, ja arī Latvijas televīzijas gadījumā tās finansējums daļēji nāk no tiem pašiem politikāņiem. Te ir tā pati situācija, kāda bija pirms pāris gadiem, kad NRTVP šefs Kleckins pārkvalificējās par Krievijas vēlēšanu sistēmas partorgu Latvijā. Toreiz tas maksāja amatu LTV šefam Holšteinam. Šoreiz visticamāk NRTVP (jauno organizācijas nosaukuma saīsinājumu neesmu iemācījies, jo iestādes bezjēdzīgais raksturs kļūst arvien redzamāks un redzamāks — tas, kas patlaban darās LNT, tā neesot slēpta reklāma…) neteiks neko. Droši vien neko neteiks arī tikpat absolūti bezjēdzīgā Latvijas Žurnālistu savienība. Karavāna rullēs tālāk. Un visticamāk nākamajā gadā Latvija organizācijas Freedom House reitingos noslīdēs to valstu kategorijā, kurās masu informācijas līdzekļi neskaitās brīvi. Cik ļoti jauki.

Savukārt ministre Linda Mūrniece acīmredzot kā nevar, tā nevar dabūt galvai cauri domu, ka lietot dienesta automašīnas, lai bērnus transportētu uz skolu, nav pieņemami. Ziņots, ka viņas advokāti ir nolēmuši pārsūdzēt KNAB uzlikto sodu. Nav šaubu, ka likums par dienesta automašīnām ir viens briesmīgs un mūsu politikāņu darbā pārāk raksturīgs brāķis, taču valdības ministrei, piedevām no partijas, kura apgalvo, kā tā esot visa godīgā un tiesiskā etalons, tomēr būtu jāprotas. Ko Linda Mūrniece un viņas pārstāvētā Vienotība vēlas mums pateikt — ka ir pilnīgi OK dienesta automašīnas lietot privātām vajadzībām, ja likumā nav noteikts pavisam, pavisam, pavisam, pavisam precīzi, ka tā nedrīkst darīt? Te ir tā pati situācija, kāda ir ar tām aunpierēm Saeimā, kuras nu nekādi un nekādi nevar apjēgt iemeslu, kāpēc mūsu valstī nav atļauts nodarbināt pašam savas radinieces. Abos gadījumos, gan ar Mūrnieci, gan ar aunpierēm, runa ir par centrālu tiesiskuma jēdzienu: Politikāņi NEDRĪKST darīt neko tādu, kas rada jautājumu par viņu godīgumu. Zinu, ka tā esmu rakstījis vairākkārt, bet Mūrniecei derētu atjēgties un atcerēties stāstu par Zviedrijas latviešu izcelsmes tieslietu ministri, kura no amata atkāpās ne tāpēc, ka viņa būtu pārkāpusi likuma prasības, bet tāpēc, ka tas, ko viņa izdarīja, nesaskanēja ar viņas partijas principiem par godīgumu. Nesaku, ka ministrei par visu varu ir jāiet prom no amata, bet sodu nu gan viņai vajadzētu samaksāt, lai apliecinātu, ka cilvēks, kurš tomēr valstī ieņem pietiekami būtisku likumaizsardzības posteni, saprot, kas ir godīgums un tiesiskums. Ja kas, tad viņa varētu arī aplūkot to, ko pavisam nesen darīja vēl viens viņas partijas biedrs, Rīgas domnieks Šiliņš.

Un tad vēl ir tā cilvēku grupa, kura kaut kā ir ieņēmusi galvā, ka es nekad, nekad, nekad neko neanalizēju, ja vien tas nesaistās ar geju lietām. Lielākoties tie ir anonīmie gļēvuļi, kuri ganās pa dažādiem portāliem, bet šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē viens no tās galvenajiem skribentiem Latkovskis ir nācis ar šādu atziņu: “…Streipu maz interesē politiķu praktiskā darbība. Viņam galvenais, ja ne vienīgais politiķu vērtēšanas kritērijs — attieksme pret praidu.” Nu, paldies vismaz Latkovskim, ka viņš tekstu šajā gadījumā ir rakstījis pats zem sava uzvārda, nevis anonīmi, bet tas nesamazina teiktā absolūto absurdumu. Šī bloga ieraksta pirmajās divās rindkopās, ja arī Latkovskis nav pietiekami apķērīgs, lai to konstatētu, politiķi tiek vērtēti absolūti bez jebkāda sakara par “praidu.” Tas pats ir sakāms par vismaz 99 procentiem visa tā, ko es rakstu un runāju. Un tie no jums, lasītāji, kuri tagad teiks, ka tā nav … teikšu to pašu, ko savulaik esmu teicis vienam no anonīmajiem gļēvuļiem, kurš ir nācis ar to pašu apgalvojumu — ka lielākoties es rakstu tikai par geju lietām. Aplūkojiet visus manus ierakstus šajā portālā. Saskaitiet, cik daudzos no tiem par to ir rakstīts. Un tad runāsim tālāk.

Jauku visiem dienu!