Foto: Topsy Grewlike

Ilgtermiņa pārmaiņas LTV ģenerāldirektoram būtu jāveic pārdomāti, bet pats galvenais — ir jābūt ārkārtīgi spēcīgai komandai, jo LTV vadība nav viena cilvēka uzdevums.

Latvijas televīzija (LTV) patlaban gaida savu jauno vadītāju, kura vārdu Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) ir solījusi nosaukt marta sākumā. Kāda ir sešu pretendentu vīzija par LTV nākotni, pārmaiņām saturā, finansējuma modeļiem un turēšanos pretim politiskajam spiedienam? Par to politika.lv diskutē visi seši konkursā pieteikušies pretendenti: uzņēmuma Athena Consulting Ltd valdes priekšsēdētājs Armands Jurjevs, LTV ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Edgars Kots, Jūrmalas Ģimenes televīzijas vadītāja Dace Ķezbere, žurnālists Juris Millers, Rīgas domnieks no Jaunā laika frakcijas Olafs Pulks un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Anda Rožukalne. Viņu idejas vērtē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Juzefovičs un LTV žurnālists Arnis Krauze.

Kāds katram no jums būtu pirmais darbs LTV ģenerāldirektora krēslā?

Juris Millers: Ir jāveic pašreizējās situācijas audits, un pēc tam varētu ķerties klāt pie programmas un LTV juridiskā statusa definēšanas.

Olafs Pulks: “Tiklīdz paliek
tikai budžeta dotācija,
LTV ietekmēšanas iespējas
ir daudz lielākas.”

Olafs Pulks: Es noteikti gribētu uzsākt sarunu ar cilvēkiem, bet saturiski jāpievēršas Latvijas 90. gadskārtai, Olimpiskajām spēlēm, Panorāmas 50.jubilejai un vēl Dziesmusvētkiem.

Jūs tikai uz svētkiem koncentrējaties?

Dace Ķezbere: Bet kas gan cits sabiedriskajai televīzijai šajā gadā varētu būt svarīgs? Patiesībā šogad neko lielu nevar izdarīt, jo ir vienošanās par nacionālā pasūtījuma nostādnēm, ir budžets un līgumi ar cilvēkiem.

Anda Rožukalne: “LTV
darbinieki cieš no rutīnas
un tā, ka viņos redz tikai
ierobežotu funkciju
veicējus, nevis radošas
personības.”

Anda Rožukalne: Es pilnīgi citādāk visu darīšu! Kad būšu sasveicinājusies ar cilvēkiem, darīšu visu, lai šogad kaut ko reāli izmainītu — pārstrukturētu programmu un uzņēmumu, atvieglojot birokrātiskās procedūras. Pārstrukturizācijas mērķis ir pakļaut visu radošā satura veidošanai, jo nacionālā pasūtījuma principi ir atpalikuši, neizprotot auditorijas vajadzības, ne vispār mediju funkcijas. Es dotos virzienā iegūt sabiedriskās TV identitāti. Jums varbūt liekas, ka LTV ir sabiedriska televīzija, bet tad, atvainojiet, buljona kubiņi ar zupu ir gaspačo.

Ķezbere: Vai jums budžetā būs pietiekami daudz līdzekļu, lai lauztu līgumus un atlaistu cilvēkus?

Rožukalne: Es netaisos lauzt līgumus, tos var mainīt, bet, ja nedomā mainīt raidījumus un satura struktūru, tad LTV vispār nav ko darīt. Jāmaina arī attiecības ar neatkarīgajiem producentiem.

Armands Jurjevs: LTV balstās uz trim vaļiem — uz personālu, finansēm un tehnoloģijām. Gala produkts ir atkarīgs no tā, kāds ir personāls, un ir daudzas lietas no vadības menedžmenta teorijas un prakses, ko var ieviest, lai cilvēki saņemtu gandarījumu ne tikai par gala rezultātu, bet par darba procesu. Un es nerunāju tikai par žurnālistiem, jo arī tehniskie darbinieki savā ziņā ir radoši cilvēki, kas pilda konkrētu pienākumu, lai radītu gala produktu.

Edgars Kots: “Tas būtu
absurds, ja tagad LTV
nolemtu katastrofālas
struktūras izmaiņas.”

Edgars Kots: Pirmais — ļoti daudz jāstrādā Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) telpās par budžeta veidošanas principiem, un otrs — es ļoti investētu pētījumos par sabiedriskās TV un auditorijas savstarpējām attiecībām. Kvantitatīvi pēc TNS datiem mēs esam pierādījuši labus rezultātus — pirmais skatītākais raidījums ir De facto, arī Panorāma, tāpēc neredzu tik katastrofālu situāciju, kā tas izskan.

Jūs visi minat lietas, kas saistās ar saturu. Ko jūs darīsit, lai to pilnveidotu?

Rožukalne: Attiecībā uz auditorijas apjomu — mums nav, ar ko lielīties, jo LTV1 ir 10-11% un LTV7 — 4-6%. Valstīs, kur ir spēcīgas sabiedriskās TV, tām ir 45% auditorija.

Par saturu — vienā NRTP sapulcē LTV vadība sacīja, ka katrs raidījuma vadītājs savu nacionālā pasūtījuma raidījumu uzskata gandrīz vai par savu īpašumu, tāpēc tur neko gandrīz nav iespējams izmainīt.

Komerctelevīzijas lieliski pelna naudu un pārdod reklāmdevējiem sociālo atbildību — patērētāju tiesību aizsardzības raidījumus. Ir jābūt lielam pesimistam, lai nesaprastu, ka analītiski un pētnieciski raidījumi, katras dienas diskusijas, auditorijas iesaiste šovos un formāta daudzveidošana var būt interesanta un aizraujoša no satura viedokļa. Galvenais — jāmēģina rādīt tas, ko nerāda komerctelevīzijas — jāveido programmu bloki par sociālajiem jautājumiem, praktiskām problēmām, jāattīsta komentāru žanrs. Bet tā pieeja, ka ar vienu maziņu raidījumiņu apmierināsim cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ar citu — nosacītos lauku cilvēkus, tā ir vismuļķīgākā, jo vērtības un vajadzības šīm grupām ir vienādas.

Bet kur ņemt profesionāļus, kas tādus raidījumus veido?

Rožukalne: Ja cilvēks ir profesionālis, viņš var dažādi strādāt. Galvenais ir enerģijas trūkums, ka nav saprotams, kāpēc raidījumus veido? Vai tāpēc, lai paciemotos kādā ciemā, kur visi laimīgi, ka tikuši kadrā?

Juirs Millers: “LTV štatā
jāpatur tikai tie, kas
nodarbojas ar ziņu un
analītisko raidījumu
veidošanu un pētniecisko
žurnālistiku.”

Millers: LTV štatā jāpatur ziņu dienests, kas nodarbojas ar ziņu veidošanu, analītisko raidījumu sagatavošanu un pētniecisko žurnālistiku. Savukārt nacionālā pasūtījuma raidījumi, izņemot atsevišķus raidījumus par valsts mēroga nozīmīgiem pasākumiem, ir jāveido konkursa kārtībā producentu grupām, jo tikai šāda konkurence var ieviest jaunas vēsmas LTV saturā.

Rožukalne: Tā būs atkarība no nekvalitatīvā, iesūnojušā satura, ko piedāvā neatkarīgie producenti. Vai tu vari nosaukt kaut vienu potenciālu neatkarīgo producentu, kurš var piedāvāt raidījumus? Nu vienīgais — Domburs.

Millers: Programmu direktoram jāizstrādā vīzija, ko LTV vajag.

Rožukalne: Jā, un tad viņi tās vīzijas filmēs, aha!

Kots: Pārmaiņas nes noteiktas ķēdes reakcijas. Pirmos reorganizējām kultūras raidījumus un izveidojām kultūras sleju. Pētījumi rāda, ka tā ir ieguvusi savu statusu, bet cik apkārt bija negāciju un aizvainotu darbinieku! Tas būtu absurds, ja nolemtu katastrofālas struktūras izmaiņas. Ticiet man — tā struktūra ir loģiska! Kāpēc tā struktūra izskatās sarežģīta? Tāpēc, ka tajā ir viss tehniskais dienests un ēku ekspluatācija.

Millers: Mūsdienās uzņēmumam nav aktuāli nodarboties ar visām iespējamām darbības formām. LTV grib uzturēt māju, grib mazgāt grīdas. Kaut vai viena iespēja, kas dotu līdzekļu ietaupījumu — ar 1.janvāri aiziet no šī milzīgā monstra — no Zaķusalas.

Dace Ķezbere: “Nav jāstāv
pretī politiskajam
spiedienam, bet ir
jāsadarbojas!”

Ķezbere: Kā tu aiziesi? Ar visiem vadiem? Kur tu aiziesi?

Arnis Krauze: Mans aicinājums jaunajam vadītājam — atgriezt radošo garu LTV. Tas pačibējis, jo vairs nav redakciju. Vienīgā vieta, kur vēl ir radošais gars, ir LTV pīpētava. Rudenī mums bija pasniedzējs no Francijas sabiedriskās TV, un viņš teica, ka Zaķusala ir viena pelēka, tumša māja ar pelēkiem, depresīviem cilvēkiem.

Rožukalne: Šobrīd nevienam tās radošās idejas nevajag. Žurnālistikā nav iespējams augt nekādā citā virzienā kā tikai attīstīties dziļumā. Tas, no kā cieš darbinieki, ir rutīna un ka viņos redz tikai ierobežotu funkciju veicējus, nevis radošas personības. Iespēja veidot cita veida saturu ir viens no instrumentiem, kā attīstīt radošu garu.

Pulks: Vienu raidījumu paskatījos — tur bija satura redaktors, galvenais redaktors, producents un vēl projekta vadītājs. Ko viņi visi tur dara? Redakciju likvidēšana bija kļūda, bet cilvēki jau arī ir mētāti — viņiem ir likts meklēt naudu, un viss kaut kas viņiem likts darīt. Ja viņiem atstātu tikai to vienu darbu, kas viņiem ir būtiskākais, viņi, iespējams, atvērtos.

Es nepiekrītu, ka tagad visus par neatkarīgajiem producentiem vajadzētu padarīt, tas ir pretrunā ar sabiedriskās TV būtību. Ir jāpaliek tiem, kas raidījumus veido, tas ir viens no ieguvumiem. Paskatieties, kas notiek LNT! Viņi vēl vienu stāvu izremontēja, lai paši radītu saturu. Tā ir viena no iespējām, lai cilvēki varētu strādāt, nevis saturu atražot tam, kas viņiem naudu iedevis.

Ziņām un pētnieciskajai žurnālistikai jābūt satura mugurkaulam. Nav jārada paralēli ne zvaigžņu, ne sniega lieti, bet ir jāiet uz tām lietām, ko LTV var, un būs skatītāji.

Jānis Juzefovičs: “Man
dažreiz liekas, ka LTV
katrs savu raidījumu taisa
sev, pats skatās un pats
priecājas.”

Jānis Juzefovičs: Sīkus uzlabojumus jau esošajos raidījumos var veikt bez milzīgām transformācijām TV struktūrā — paņemt žurnālistikas mācību grāmatu un skatīties, kas no tā iet kopā ar to, kas notiek LTV ekrānā. Var, piemēram, uzlabot intervēšanas tehniku. Man kā skatītājam dažreiz liekas, ka LTV katrs savu raidījumu taisa sev, pats skatās un pats priecājas, bet nav iekšējās diskusijas par to, kas notiek ekrānā.

Bet, pirms taisīt tās lielās pārmaiņas, man būtiski šķiet tikt skaidrībā par to, kas ir abu kanālu koncepcija un mugurkauls. Vai LTV1 mugurkauls ir ziņas? Kurā virzienā investēt un attīstīt programmu kopumā? Jo investēt naudu visos žanros un tematos pēc kārtas, manuprāt, nebūtu prātīgi.

Ķezbere: Tā jau nu nav, ka par LTV raidījumiem neviens nepriecājas. Es, piemēram, skatos un priecājos par raidījumu Šeit un tagad. Katrs raidījums domāts savai auditorijai.

Ko es varētu izmainīt? Dace Ķezbere savā Ģimenes televīzijā ir uzaicinājusi Renāti Ābelīti, kura ir brends raidījumam par dzīvniekiem. LTV viņu trenkā pa rīta programmām, bet pie manis viņa brauc, taisa zvēru raidījumus un jūtas labi.

Vai suņi un kaķi būs LTV mugurkauls?

Ķezbere: Un kāpēc nē? Un kāpēc mugurkauls? Tad ir jāizdomā, kas vispār ir mugurkauls. Manā izpratnē LTV1 ir informatīvi izglītojošs un LTV7 — sporta un reģionālais kanāls.

Armands Jurjevs: “Tas, kas
patlaban tiek vērtēts kā
politiskais spiediens, ir
zināma viedokļu atšķirība
par kādu konkrētu
jautājumu.”

Jurjevs: Kas sabiedrību vairāk vai mazāk interesē, to var viegli noteikt, mērot reitingus. LTV mugurkauls manā skatījumā ir ziņas un informatīvie raidījumi. Ņemot vērā, ka tuvojas digitālās TV laikmets, es kā vienu no alternatīviem variantiem pieļauju radīt ne divus, bet četrus raidīšanas kanālus, kas specializējušies uz konkrētu saturu.

Mēs te runājam skaistas frāzes, bet uz ko konkrēti jūs, visi kandidāti, balstāties?

Jurjevs: Es balstos uz cilvēkiem — nu nav neviena cita!

Juzefovičs: Laba kvalitāte neizslēdz labus reitingus. Jautājums atkal — kā runā ar auditoriju, jo ļoti interesanti var pastāstīt arī visumā garlaicīgas lietas.

Ķezbere: Manā izpratnē ir jāuztaisa pētījums, lai saprastu, ko sabiedrība vēlas un kā vērtē LTV abus kanālus, un tad jāsludina konkurss. Un tad Jānim Domburam blakus var parādīties arī citi interesanti raidījuma vadītāji. Ir jārada konkurence un jāmeklē jauni cilvēki. Aija Kinca manā izpratnē jau sen ir sevi izsmēlusi ziņās un izaugusi par vienu kārtīgu sociālā bloka raidījumu analītisku vadītāju.

Saturs nevar būt bez finansējuma. Kādu jūs to redzat LTV?

Millers: Tas ir valsts dotais finansējums, plus likumā definēts, kā komercmediji sabiedriskajiem medijiem kompensē izstāšanos no reklāmas tirgus.

Ķezbere: Igaunijā tas jau izgāzās.

Es saprotu, ka par abonentmaksām diskusijas vairāk nebūs, līdz ar to atliek valsts finansējums. Es uzskatu, ka nepieciešams likumdošanā paredzēt, ka ēkas apsaimniekošana nav LTV uzdevums. Un ir jāsaprot, kas LTV ir pēc juridiskā statusa. Ja veidojas akciju sabiedrība, tad tajā kā līdzdalībnieku var iekļaut Radio un TV centru, šādā veidā atrisinot budžeta jautājumu, jo katru gadu divi miljoni latu no LTV budžeta aiziet tornim par apraidi.

Rožukalne: Man ir divi scenāriji. Pirmais — cīnīties, lai dotācija pieaugtu vismaz par 20% katru gadu, plus reklāmas ieņēmumi. Bet otrs — es uzskatu, ka runa par abonentmaksām ir jāatjauno, jo diez vai mēs izdomāsim labāku finansējumu par to, kas jau sen ir izgudrots un darbojas. Ir muļķīgi kā mantru atkārtot, ka tas ir nokavēts. Ja jums ir kāda problēma, bet risinājums nokavēts, tad jūs to nerisināsit vai kā? Un arī pretargumenti, ka tas nebūs populāri — nu atvainojiet, vai visam, ko dara, ir jābūt populāri?

Juzefovičs: Abonentmaksa sāks darboties, ja sabiedriskā medija ideja būs skaidra un gūs atbalstu un uzticību sabiedrībā. Te liels darbs ir pašai LTV stāstīt un mārketēt šo ideju.

Pulks: Nekas labāks par abonentmaksu nav izdomāts. Te noteikti NRTVP būtu jārunā, un vispirmām kārtām tas jāsaprot likumdevējiem. Ja tā netiek apstiprināta, var izmēģināt netiešo — piemaksu pie elektrības. Ja tas neiet cauri, tad likumā fiksēt budžeta dotāciju ar pielikumu — vismaz inflācijas procentu. Par reklāmu ir smags jautājums — tās ieņēmumu īpatsvars vairs nav tik liels kā kādreiz, tāpēc tiešām varētu sākt diskutēt, ka tās varētu arī nebūt, bet tad — kas tos 3 miljonus, ko tagad LTV iekasē no reklāmas, maksās? Tomēr atcerēsimies — tiklīdz paliek tikai budžeta dotācija, LTV ietekmēšanas iespējas ir daudz lielākas.

Ķezbere: Ar ko abonentmaksas atšķiras no nodokļu maksātāju naudas, ar kuru LTV tiek finansēta jau šobrīd?

Pulks: Atbildu, Dace! Ar to, ka abonentmaksu pa tiešo maksā katrs iedzīvotājs, bet dotācija šobrīd ir jāiet un jāizlūdzas valdībā. Un tie, kas kādreiz ir bijuši Brīvības bulvārī vai Jēkaba ielā, ļoti labi zina, kā sarunas ievirzās, ja LTV vajag lielāku finansējumu — a tu mani vakar kā parādīji? Es ceru, ka tagad tā vairs nav, bet agrāk tā bija.

Jurjevs: LTV ir iespēja pašai pelnīt naudu brīvā tirgū ar citām televīzijām, ražojot un pašai pārdodot produktu. Pašlaik LTV tirgus daļa no kopējā TV apgrozījuma ir 10—12%. Par abonentmaksām mēs varam teoretizēt, bet es domāju, ka valsts nav gatava šādu modeli pieņemt šobrīd, jo skatītājs nebūtu gatavs maksāt par esošo produktu.

Vai LTV vispār ir konkurētspējīga un vai tai vajag pelnīt?

Jurjevs: Ja LTV pilnībā tiktu dotēta caur abonentmaksām, tas vēl nenodrošinātu satura kvalitāti.

Pulks: Savulaik Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere gribēja piespiest BBC likt reklāmas, jo viņa uzskatīja, ka vajag konkurēt ar citiem kanāliem. Toreiz BBC noturējās pretim. Vienalga, vai reklāmas būs vai nebūs, sabiedriskā TV nedrīkst būt nepopulāra.

Juzefovičs: Sabiedriskā TV nedrīkst strādāt tikai elitei, šauram lokam un priecāties par pāris reitinga punktiem. Ir vajadzīga leģitimitāte, kas nodrošina šīs TV eksistenci.

Arnis Krauze: “Ziņas ir
sabiedriskās TV mugurkauls,
ko ik pa brīdim
iedunkāt un locīt nav prāta
darbs.”

Krauze: Ir gadiem lēnām pieradināts, ka LTV nav ko skatīties, bet bieži vien, gluži netīši uzslēdzot LTV pogu, ieraugi — o, kāds tur raidījums! Tas ir jautājums, kā produktu veiksmīgi pārdot. Ja reiz var labi noreklamēt Eirovīzijas padarīšanu, tad tikpat veiksmīgi var divus trīs citus produktus noreklamēt.

Kā pretim politiskajam spiedienam stāvēsit jūs, ģenerāldirektora amata kandidāti? Īpaši — atceroties notikumus ar Putina sistēmas izņemšanu no programmas.

Ķezbere: Nav jāstāv pretī, ir jāsadarbojas. Ja es piekrītu [NRTVP priekšsēdētājam] Ābramam [Kleckinam], ka šī filma ir jāizņem, tad es esmu godīga un nevis stāstu, ka kaut kāds kods ir ne tāds, bet pasaku, ka jāizņem, un izņemu, un sveiki! Nebūs jau tā, ka katru dienu būs filmas, kas jāizņem. Neviens jau tevi nesauc katru dienu pie padomes galda tāpēc, ka esi parādījis ne tādu sižetu, piedodiet!

Kots: Man nav nekāda līguma ne ar vienu politiķi. Ja jāvada uzņēmums, tad visi lēmumi tiek pieņemti tikai un vienīgi uzņēmumam par labu. Politiskais spiediens zināmā mērā ir šantāža — man kāds piezvana un pasaka — nointervē to vai izdari to, vai parādi man to sižetu, vai arī — aizej un ietekmē žurnālistu!

Tik primitīvi?

Millers: Ir delikātāks politiskais spiediens, kad LTV netiek palielināts finansējums. Ģenerāldirektoram ir ļoti stingri jānošķir konstruktīva sadarbība no mēģinājumiem ietekmēt saturu.

Ķezbere: NRTP ir LTV kapitāldaļu turētāja, bet LTV ģenerāldirektors ir izpildinstitūcija ar statūtiem un valdi, ko apstiprina padome!

Tad mēs nonākam pie tā, ka ir jāmaina NRTVP izveides sistēma, kas patlaban ir politizēta?

Ķezbere: Jā, uzrakstiet jaunu likumu ar citādāku kārtību!

Olaf, jums ir LTV vadītāja un arī partejiskā pieredze.

Pulks: Lielāka problēma ir nevis tad, ja ir publiski zināma partejiskā pieredze, bet, ja kāds no kandidātiem varbūt ir vienojies un vairākas partijas viņu slēpti atbalsta.

Politiķus galvenokārt interesē tikai Panorāma un analītiskie un informatīvie raidījumi. Direktors ir tas, kas ir vislielākais LTV aizstāvis, un NRTP ir jābūt vēl lielākam LTV aizstāvim, lai nebūtu iespaidošanas. Neko noslēpt jau nevar — ja es spiedīšu uz kādu, tad to varēs redzēt ēterā.

Jurjevs: Es varbūt esmu ideālists, bet tas, kas patlaban tiek vērtēts kā politiskais spiediens, ir zināma viedokļu atšķirība par kādu konkrētu jautājumu. Ja ir viedokļu atšķirība, tad ir jānotiek diskusijai, kur tiek prezentēti dažādi argumenti. LTV ģenerāldirektoram noteikti ir jābūt argumentētspējai par labu LTV.

Krauze: Man tomēr no potenciālajiem vadītājiem gribas dzirdēt stingrāku apņemšanos, jo tuvojas pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas. Ja ģenerāldirektors politiķiem pasaka — jūs varat zvanīt vai taisīt tračus, bet es nepieņemu nekādu spiedienu, tad arī politiķiem kļūst skaidrs. Tikai tādu spēcīgu ziņu publiski vajag raidīt jau pašā sākumā, stājoties amatā.

Var runāt par lielākām vai mazākām reformām, bet tām ir jābūt pārdomātām. Mums ar Edgaru [Kotu] var atšķirties viedokļi par ziņu dienesta tā saucamo restrukturizāciju, bet mans viedoklis ir, ka tā bija milzīga kļūda, jo īsta labuma no tā es neredzu. Vēl pirms diviem gadiem Panorāma ik mēnesi bija stabila raidījumu topa trijniekā, bet decembrī Panorāma ir 22. vietā reitinga skalā, un TV3 ziņas mūs ir apdzinušas.

Mans aicinājums, pat cilvēcisks lūgums jebkuram, kurš būs ģenerāldirektors — neizmantot ziņas kā smilšu kasti vai kā preci gan attiecībā uz savu krēslu, gan uz politiskajām lietām. Es gribu cerēt, ka ziņas ir sabiedriskās TV mugurkauls, un to ik pa brīdim iedunkāt un locīt nav prāta darbs.

Un mans aicinājums arī cienīt cilvēkus, jo man ir ļoti sāpīgi savus bijušos kolēģus svētdienas vakaros redzēt TV3. Es arī ikdienā redzu, kā Panorāmā noderētu viņu pieredze, bet šie cilvēki sabiedriskajai TV ir zuduši tieši ziņu dienesta restrukturizācijas dēļ.

Vai šajā diskusijā izkristalizējās kāds līderis vai kāda ideja, lai mēs ar cerībām varētu gaidīt LTV ģenerāldirektora konkursa beigas?

Juzefovičs: Jā, idejas bija, bet nav favorīta, par kuru teiktu, ka tas ir galvastiesu pārāks par citiem. Ir arī muļķīgi gaidīt mesiju — vienu cilvēku, kas atnāks un kaut ko ārkārtīgi būtiski mainīs. Ilgtermiņa pārmaiņas LTV jaunajam ģenerāldirektoram būtu jāveic pārdomāti, domājot par jaunajiem izaicinājumiem — jaunajām tehnoloģijām un jauniešu auditoriju. Bet pats galvenais — ir jābūt ārkārtīgi spēcīgai komandai, jo es nedomāju, ka LTV vadība ir viena cilvēka uzdevums.