Nu gan reiz ir cauri. Izskatās, ka Dienas ieilgusī agonija nu reiz tuvojas savai loģiskajai izskaņai. Galvenajos redakcijas amatos ir ielikti cilvēki, kam nav pat attāla sakara ar objektīvu un neatkarīgu žurnālistiku un ētikas un profesionālajiem standartiem.

Papildināta – Dienai un Dienas medijiem mainās vadība

Kārtējās pārmaiņas kādreizējā lielākajā rīta laikrakstā beidzot apliecina – Dienas īpašnieki, visticamāk, ir vietējie “Roulendi”. Vienalga, Andris, Ainārs vai Aivars, kaut gan pirmie divi izskatās ticamāk. Lai nu kā, bet tie reiz ir cilvēki, kam par katru noti ir svarīgs vēlēšanu rezultāts. Un tāpēc Diena, kā izskatās, ir ieguldījums šo cilvēku nākotnē.

Pērn jūlijā, kad Ašeradenu izdevēja krēslā nomainīja Tralmaks, kārtis vēl tik saprotami nelikās. Gada laikā ir bijuši dažādi vadības manevri, un līdz ar to arī dažādi minējumi, kāda Diena varētu būt pirms vēlēšanām. Ar Daci Andersoni priekšgalā tā solījās būt nekāda. Nu līdzīgi kā Latvijas Televīzija – it kā neapkalpo īsti nevienu politisko partiju, bet tajā pašā laikā apkalpo vai visas ietekmīgākās, jo ir nekāda – tik tālu žurnālistiski noplicināta, ka par LTV lomu priekšvēlēšanu laikā nevienam no vietējiem “Roulendiem” jāuztraucas pavisam noteikti nebūs.

Tad ar Gunti Bojāru ienāca mazliet neskaidrības – it kā pēc Dienas biznesa gara valdīšanas laikiem pie avīzes stūres atgriezusies vēl palikusī vecās komandas daļa. Un tomēr kaut kas intuitīvi liecināja, ka visas kārtis vēl nav galdā. Ka visas shēmas vēl līdz galam nav izspēlētas. Un sagaidījām. Tātad Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis. Nu, jāteic, līdzīgi kā Edgars Kots LTV – savu lomu pavisam noteikti zina, bet medija saturs interesē tikai tik, lai tēviem labi. Tātad secinājums tikai viens – Dienai nu reiz ir pienācis vakars. “Un satumsa nakts, satumsa nakts,” – nu Dienai lieliski piestāv banālās rindiņas, kādas varam izlasīt uz kapakmeņiem, paklejojot pa latvju smilšu kalniņiem.

Ancupovs savulaik tika mīlēts – “labais krievs”, kas atbalstīja “latviešu atmodu”. Tagad likteņa līkloči viņu saveduši kopā ar Andrim tuvu stāvošiem puišiem. Zaļūksnis atkal pirms daudziem gadiem ilgi, neatlaidīgi un nesekmīgi centās pierādīt, ka Diena ir privatizēta nelikumīgi, strādāja NRA un pēdējos nepilnus desmit gadus, pildot preses sekretāra pienākumus, ir uzcītīgi kalpojis visām Rīgas domes varām, kas tik nākušas priekšā. Neviens no abiem minētajiem nav demonstrējis izpratni par žurnālistikas misiju un lomu. Neviens no abiem nav apliecinājis sevi kā talantīgu, gudru, prasīgu un kritisku žurnālistu. Maisījušies kaut kur visam un visur vienmēr pa vidu. Strādājuši tam, kas maksā, visticamāk, noliekot malā jebkādus principus, ja tādi vispār viņiem ir. Par tiem jau neesam dzirdējuši, jo pārskatāmā vēsturē neesam dzirdējuši šo puišu publiskus viedokļus par procesiem, kas mums apkārt ir notikuši.

Nav zināms, vai arī jaunā Dienas vadība ir izvēlēta, vietējiem “Roulendiem” satiekoties dzīvnieku pasaulē, bet skaidrs ir viens – šoreiz ir labi nostrādājis savulaik jūrmalgeitas telefonsarunās minētais vadošo personu atlases princips. Tagad dzīve patiesi būs interesanta, kā to čivinātavā pareģoja Jurģis Liepnieks. Viņš zina, ko runā. Viņam ir pieredze ar pašmāju kempmaijeriem, tāpēc viņš diezgan precīzi spēj saredzēt vietējo “Roulendu” shēmas.

Ja Jurģa sarkastiski ciniskā replika attiektos uz vienkārši spēli, tad es arī smīkņājot mierīgi vērotu, kāda būs Dienas loma priekšvēlēšanu laikā un pirms pašas pēdējā elpas vilciena. Bet šī nav jautra atrakcija. Šī ir mana valsts, kura, kā nu ir pilnīgi skaidrs, pārvēršas par “mazo Itāliju” – oligarhu pārvaldītu miestiņu, kur pamatkritērijs veiksmīgai karjerai ir lielākā kretīna princips.

Par Dienā notikušo var smīkņāt un var šausmināties, bet visvairāk man ir žēl mano veco labo kolēģu, kas Dienā ir baudījuši citus laikus. Viņi nu nemaz nav pelnījuši to, kas pēdējo gadu laikā ar kādreiz ietekmīgo avīzi ir noticis. Viņi ir gūstekņi, ko slazdā tur Latvijas mediju oligarhizācija un pērkamība. Viņiem ir ierobežotas manevra iespējas, lai neteiktu vēl skarbāk – iespēju faktiski nav. Vadība mainās, bet tieši cilvēkiem, melnajiem darba darītājiem, uz savas ādas ir jāizcieš kantora agonija un jāsagaida ieilgusī nāve, kamēr tie, kas ir bijuši atbildīgi i par mediju, i par saviem darbiniekiem jau sameklējuši atspēriena punktu jaunu virsotņu iekarošanai.

Mans gadsimts nomira pērnajā oktobrī. Jau tad vairs nebija bēru sajūtas, vien līdzjūtība tiem, kas Dienā strādāja un tur palika. Nu šajā jūlijā ir vairs tikai plika fakta konstatācija un secinājums “nu es taču teicu!”. Nu tik vēl jāizdomā, kā ekoloģiskāk un videi draudzīgāk mironīti apbedīt – šķīdināt skābē vai ar saldēšanas metodi pārvērst organiskā kompostā. Viss atkarīgs, ko mēs gribam – vai lai pārvēršas izlaistāmā šķidrumā un izkaisāmos pelnos vai arī lai pēc nāves vēl uzzied kā balts rododendrs. Kā krāšņs apliecinājums tam, kur noved augstprātība, nerēķināšanās ar vienkāršajiem darba darītājiem un akla padevība un kalpošana atsevišķiem politiskajiem spēkiem.