Raksts

Nu, bet tad ko viņi īsti grib?!


Datums:
18. janvāris, 2012


Autori

Kārlis Streips


Jānis Urbanovičs par Latviju, latviešiem un latviešu valodu runā dikti svētulīgi, bet viņa teiktajā ir manāma arī ļoti liela āža kāja.

Labdien, lasītāji!

Šodien Ventspils trubas avīzē ir gara intervija ar tā dēvētā Saskaņas centra Saeimas frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču. Diskusija cita starpā ir par to, kāpēc ļaudis atbalsta domu, ka krievu valodai būtu jākļūst par otru valsts valodu mūsu republikā. Un šajā sakarā cilvēks ir nācis ar lūk, kādu domu:

“Krievi grib atņemt Latvijai un latviešiem latviešu valodas valsts valodas statusu? Nē. Krievi grib, lai latviešu valoda iznīkst? Nē. Viņi grib nemācīties latviešu valodu? Nē. Viņi grib, lai viņu bērni nemācās latviešu valodu un nav konkurētspējīgi Latvijā? Nē.” Un ko tad “krievi” grib? “Viņi grib būt šeit partneri. Viņi grib sajust, ka viņi ir šeit savējie, nevis valsts pamatu grāvēji, kā prezidents teica.”

Lūk, kā. Pirmkārt, kādreizējais Biškekas piesolītājs te vienā maisā ir sabāzis veselu strīpu cilvēku. Jēdziens “krievi” nav attiecināms ne uz referenduma atbalstītājiem, ne arī uz tā pretiniekiem. Ne visi “krievi” domā tāpat, ne visi “krievi” tāpat rīkojas. Pats pazīstu vairākus krievu tautības cilvēkus, kuri referendumā balsos pret krievu valodas statusa paaugstināšanu. Piedevām, ja reiz referenduma lielie balsti ir “krievi,” tad būtu jākonstatē, ka tā galvenais runasvīrs Lindermans ir ebrejs.

Bet tas te nav no nozīmes. Parunāsim labāk, pirmkārt, par apgalvojumu, ka “krievi” grib mācīties latviešu valodu. Ja tas tā ir un ir bijis jau sen, tad diez vai pie mums joprojām būtu tik daudz ļaužu, kuriem “labrīt” ir eksotisks svešvārds. Piedevām, ja visi “krievi” grib mācīties latviešu valodu, tad kāda būtu jēga krievu valodu padarīt par oficiālu valodu? Urbanovičs intervijā apgalvo, ka “patiesībā līdzšinējā integrācija ir bijusi slēptas asimilācijas mēģinājumi. To pierāda arī valdošās koalīcijas politiķu uzbrukumi nacionālo minoritāšu izglītībai.” Ja nu reiz doma ir tāda, ka visi grib iemācīties latviešu valodu, tad nav nozīmes, vai vārds ir integrācija vai asimilācija, doma taču ir, ka visi apvienosimies uz valsts valodas pamata. Un, ja pašreizējā minoritāšu izglītības sistēma ir tāda, kāda tā ir tāpēc, ka “valdošās koalīcijas politiķi” tai ir uzbrukuši, tad ko grib pats Urbanovičs? Atgriezties pie sistēmas pirms reformām, kad pietiekami daudzās skolās latviešu valodu mācīja negribīgi vai vispār ne? Tā būtu viņa izpratne par “integrāciju”?

Un vēl par to partneru būšanu. Ir taisnība, ka krievu tautības cilvēki Ministru kabinetā laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas nav bijuši īpaši pārstāvēti, bet man jāsaka, ka man godīgi sakot ir tīri vienalga, vai ministrs ir latvietis, krievs, karēlis vai čukča ja tik darbu dara tā, kā tas ir vajadzīgs. Runājot par nekompetentiem ministriem, tādiem, kā Slakteris un Veldre, teikšu atkal, man nav no mazākās nozīmes tas, ka viņi ir latvieši. Toties, piemēram, Saeimā ir visai kupls pulks krievu tautības pārstāvju, Centrālā statistikas pārvalde vēstī, ka 11. Saeimā viņu ir 13, bet ir arī tas apstāklis, ka Centrālās vēlēšanu komisijas statistikā tautība nav obligāti jānorāda, tāpēc viņu ir vairāk. Eiropas Parlamentā Latviju pārstāv arī persona, kura sevi EP mājaslapā sauc “Alexander Mirsky” un kurš 9. Saeimas vēlēšanu veidlapā tautību nenorādīja, bet visticamāk arī viņš ir krievs (cits Mirskis, Sergejs, kurš patlaban ir Saeimas deputāts, apgalvo, ka esot vācietis). Rīgas pašvaldībā ir krievi, Daugavpils pašvaldībā ir krievi, daudzās pašvaldībās ir krievi. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs ir krievs un vaļsirdīgi atzīst, ka ģimenē valoda ir krievu valoda. Vienu vārdu sakot, te tomēr ir runa par gribēšanu piedalīties. Krievu tautības cilvēki strādā citur valsts pārvaldē, kā arī ļoti daudzās privātās struktūrās. Dažās latviešu valoda nav, bet ļoti daudz citās — ir vajadzīga. Un tāpēc nav absolūti nekāda iemesla apgalvot, ka par “partneriem” grib būt tie, kuri valodas jautājumā ir iecirtušies. Viņi negrib būt partneri, viņi grib būt savrup. Un, lai arī kas netiktu apgalvots par to, ka cilvēki referendumā piedalīsies “pašcieņas” vai jebkura cita iemesla dēļ, fakts tomēr ir tāds, ka referendums nav par pašcieņu, par neapmierinošiem valdības lēmumiem vai par jebko citu, kā par krievu valodas statusa pacelšanu valsts valodas līmenī. Punkts un āmen.

Bet citā intervijas daļā Urbanovičam no maisa izsprūk āža kāja: “Es un mūsu vēlētāji [referendumu] uztver kā apvainojumu par mūsu rupjo atstumšanu, kā pēdējo pilienu, kādēļ viņi ir gatavi protestēt. Un tādi ir ļoti daudzi. Es domāju, ka šis ir referendums par atbalstu Saskaņas centram.”

Ak tā gan! Nekas par to, ka SC patlaban nav valdošajā koalīcijā, nav “rupjš.” SC koalīcijā nav pirmkārt tāpēc, ka tā līderi joprojām tik ļoti minstinās par Latvijas vēsturi, it īpaši okupācijas kontekstā, otrkārt tāpēc, ka partijai ir sadarbības līgums ar diktatoru partiju Krevijā un, treškārt un galvenokārt tāpēc, ka tās politiskie uzskati nesaskan ar pašreizējā Saeimas vairākuma uzskatiem. Lasītāji atcerēsies, ka laikā pēc 11. Saeimas vēlēšanām es rakstīju, ka varbūt SC tomēr vajadzētu uzņemt koalīcijā, lai rāda, vai prot būt konstruktīvs un nevis destruktīvs spēks. Taču kārtis izrādījās citādi saliktas, un parlamentārā iekārtā tomēr tas ir pilnīgi normāli, ka ir pozīcija un opozīcija. Un, ja partija visu laiku un nepārtraukti ir bijusi opozīcijā, tad tai vajag paskatīties spogulī un nolemt, kāpēc tā. Otra alternatīva — darboties tā, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās iegūtu 50%+1 balsi. Tad par opozīciju vairs nebūtu runas. Bet kas to dos? SC pašreizējā veidola elektorāts ir tāds, kāds tas ir, nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka tas piepeši varētu izplesties līdz vairākumam. Protams, ja izdotos visiem Latvijas nepilsoņiem momentā piešķirt automātisku pilsonību, kā to paredz petīcija, kuru patlaban naski cirkulē vēstures mēslainē pa lielam ieslaucītais PCTVL, situācija būtu citāda, bet tas ir apmēram tikpat ticami, kā doma, ka rīt saule ausīs rietumos, un tāpēc joprojām elektorāts ir un paliks tāds, kāds tas ir.

Ja SC nudien vēlas integrāciju, tad lai tas darbos pierāda to, kas ir rakstīts partijas programmā — ka valsts valoda Latvijā ir tikai viena vienīga. Lai mudina tos, kuri varētu būt tās elektorāts, iemācīties latviešu valodu un kļūt par pilsoņiem. Lai vairs neizvirza kandidātus, kuri latviešu valodu vispār neprot, kā tas pagājušajā Saeimā bija ar deputātu Kravcovu. “Es pūlos, lai šajā referendumā tie, kas balsos par grozījumiem, to nedarītu ar domu rīkoties pret Latviju, pret latviešiem un latviešu valodu” — tik svētulīgs ir Urbanoviča apgalvojums minētajā intervijā. Bet vai tiešām?

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!