Raksts

NRTP — ar cenzūru


Datums:
12. janvāris, 2010


Autori

Anete Erdmane


Foto: Lars Hammar

Izvēloties sodīt un liedzot personai tiesības uz vārda brīvību, valstij ir jābūt drošai, ka tā spēs rast pārliecinošu pamatu, kas attaisnotu šādu cilvēktiesību ierobežojumu.

TV5 raidījums Bez cenzūras ir raisījis plašas diskusijas par žurnālistu profesionālo ētiku, vārda brīvību un tās pieļaujamām robežām. Raidījumā žurnālists Andrejs Mamikins kopā ar vēsturnieku Igoru Gusevu diskutēja par 18.novembri, tā vēsturisko kontekstu, kā arī Latvijas šī brīža politikas nostādnēm valsts valodas jautājumos. Skatītājiem tika nodrošināta iespēja paust savu viedokli, atbildot uz jautājumu, kas viņu izpratnē ir bijusi Latvijas neatkarības iegūšana: varonīgas cīņas rezultāts, vēsturiska nejaušība vai liktenīga kļūda.[1]

Lai gan raidījums tiešraidē tika pārraidīts 2009.gada 18.novembrī, lielākās diskusijas raisījās pēc tam, kad 2009.gada 15.decembrī Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) nolēma izvērtēt raidījumā Bez cenzūras iekļauto interaktīvās aptaujas jautājumu. NRTP konstatēja, ka programmā bija ietverts musinājums uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu, un piemēroja TV5 1000 latu sodu, kā arī vienojās par lietas materiālu nodošanu prokuratūrai, lai izvērtētu vai TV5 rīcībā nav saskatāms kriminālpārkāpums.[2]

Apvaino, šokē, satrauc

Sabiedrībā ir izskanējis atbalsts NRTP lēmumam.[3] Taču kā NRTP rīcība, sodot TV5, būtu vērtējama no starptautisko cilvēktiesību viedokļa? Kā zināms, neviens starptautiskais dokuments vai tiesas spiedums neuzskaita virkni ar jautājumiem, kurus plašsaziņas līdzekļos drīkstētu uzdot un no kuriem vajadzētu atturēties. ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas dalībvalstis, arī Latvija, ir apņēmušās ievērot personu vispārīgas tiesības uz vārda brīvību, vienlaikus gan atzīstot, ka šīs tiesības nav absolūtas un noteiktos gadījumos tās var tikt ierobežotas. Situācijas, kurās tiesības uz vārda brīvību var tikt pamatoti liegtas, ir jāvērtē katrā atsevišķā gadījumā, vadoties no paktā vai konvencijā noteiktajiem ierobežojumu pamatiem, kas sīkāk ir skaidroti arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumos.

Izvērtējot lietas, kuras skar tiesības uz vārda brīvību, ECT, pirmkārt, ir uzsvērusi vārda brīvības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, raksturojot to kā demokrātijas stūrakmeni.[4] ECT ir noteikusi bieži citēto pamatprincipu, ka vārda brīvība ietver tiesības paust ne tikai tādu viedokli, kurš tiek uztverts labvēlīgi, bet arī tādu informāciju un idejas, kas „apvaino, šokē vai satrauc valsti vai jebkuru sabiedrības sektoru.”[5] Presei ECT ir atvēlējusi īpašu nozīmi, norādot, ka „preses brīvība ietver arī iespējamu pārspīlējuma līmeni vai pat provokāciju.”[6]

Nezināmais nacionālais gods

Eiropas Cilvēktiesību konvencija nosaka, ka tiesības uz vārda brīvību var būt pakļautas ierobežojumiem, kas ir paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā. TV5 lietā šāds pamatojums tika rasts normā, kas aizliedz musinājumu uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu[7]. Jautājumam, vai šāda aizlieguma paredzēšana likumā demokrātiskā valstī ir nepieciešama, būtu jāvelta atsevišķs raksts. Tomēr var konstatēt, ka minētā norma ir samērā neskaidra un neprecizē, kādas darbības būtu definējamas kā nacionālā goda un cieņas pazemošana. NRTP, piemērojot sodu TV5, ir paudusi viedokli, ka raidījumā uzdotais jautājums „apšauba Latvijas neatkarības faktu kā tādu un visu to cilvēku rīcību, kas ir cīnījušies par to, lai valsts tiktu atzīta par neatkarīgu.”[8] Tāpat NRTP uzsver Latvijas iedzīvotājiem īpaši nozīmīgo datumu — 18.novembri, kad šis jautājums tika uzdots.

Izvērtējot citu valstu normatīvo regulējumu, var secināt, ka šādas normas nav paredzētas ne Lielbritānijas, ne arī, piemēram, Francijas likumos. Apvienotās Karalistes normatīvais regulējums uzsver nepieciešamību rūpīgi izvērtēt kontekstu, kādā tiek pārraidīti materiāli, kas cita starpā iekļauj vardarbību, aizskarošu valodu, personas cieņas aizskaršanu, diskriminējošas attieksmes paušanu un citas izpausmes, kas gan neietver sevī nacionālo godu un cieņu.[9] Līdzīgu regulējumu paredz arī Francijas likums, nosakot tādu viedokļu ierobežošanu, kas varētu aizskart citu personu godu, bērnu intereses, publisko kārtību, neminot nacionālā goda un cieņas aizsardzību.[10]

Nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā

Par spīti tam, ka norma, ar kuru NRTP pamato vārda brīvības ierobežošanu, ir diskusiju vērta, konkrētajā lietā svarīgi ir konstatēt, ka NRTP piemērotais sods nav bijis patvaļīgs, bet pamatots ar likumu. Attiecīgi, atliek izvērtēt, vai TV5 raidījuma Bez cenzūras vārda brīvības ierobežošana ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Vērtējot TV5 lietu, pirmkārt, var secināt, ka sarežģīti ir rast pamatojumu, ar kuru varētu attaisnot vārda brīvības ierobežošanu, jo, kā jau minēts, Eiropas Cilvēktiesību konvencija un citi starptautiskie dokumenti neparedz tādu pamatu vārda brīvības ierobežošanai kā musinājumu uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu. Publiskajās diskusijās un komentāros ir izskanējuši viedokļi, ka šāda jautājuma uzdošana 18.novembrī ir bijusi sabiedrībai nepieņemama, klaja necieņa pret latvieti,[11] un, ka jautājums ir bijis pazemojošs[12], „neadekvāts un amorāls.”[13] Izvērtējot publisko reakciju un jautājuma saturu, iespējams, ka šajā gadījumā pamatu vārda brīvības ierobežošanai varētu meklēt rasu vai nacionālo naidu, diskriminācijas un neiecietības kurinošas runas aizliegumā.

Pievēršoties ECT praksei neiecietību kurinošas runas aizlieguma lietās, var konstatēt, ka tiesa ir atbalstījusi valstu lēmumus ierobežot personu tiesības uz vārda brīvību tādās lietās, kur iesniedzēji ir apstrīdējuši vispāratzītus vēsturiskus faktus[14] kā, piemēram, holokausts vai agresīvi vērsušies pret noteiktai etniskajai vai reliģiskajai grupai piederošu personu uzturēšanos valstī. Piemēram, ECT uzskatīja, ka personas tiesības uz vārda brīvību ir pamatoti ierobežotas lietā, kur politiķis — sūdzības iesniedzējs — uz skrejlapām bija norādījis, ka, iegūstot politisko varu valstī, viņš „prom no Nīderlandes aizvāks visus surinamiešus, turkus un citus tā saucamos viesstrādniekus.”[15] Šajā lietā nacionālās tiesas piespriesto sodu — brīvības atņemšanu uz divām nedēļām — ECT neuzskatīja par nesamērīgu tiesību ierobežojumu, ņemot vērā skrejlapās paustos rasistiskos uzskatus. Savukārt ECT norādīja, ka tiesības uz vārda brīvību ir bijušas nepamatoti ierobežotas lietā, kur tiešraides televīzijas diskusijā tās dalībnieks — kādas islāma sektas vadītājs un konkrētajā lietā — sūdzības iesniedzējs — pauda radikālas idejas par demokrātiju, sekulārismu un atklāti atbalstīja šariāta likumus.[16] Minēto diskusijas dalībnieku par savu uzskatu paušanu Turcijas Nacionālā Drošības tiesa bija notiesājusi ar divu gadu brīvības atņemšanu, kā arī piespriedusi naudas sodu 600 000 Turcijas liru apmērā.

No minējām ECT lietām izriet, ka sava viedokļa paušana, pat, ja tas ir pretējs vispārpieņemtajam un šokē daļu no sabiedrības, nevar kalpot par pamatu vārda brīvības ierobežošanai. Lai vārda brīvības ierobežošana būtu pamatota, izteicieniem ir jābūt radikāliem, vērstiem uz aktīvu etnisko, reliģisko vai rasu naida kurināšanu.

TV5 raidījumā uzdoto jautājumu liela daļa personu publiskajos komentāros un intervijās vērtē salīdzinoši negatīvi. Taču vai ar sabiedrības viedokli, ka šāda jautājuma uzdošana ir bijusi provokatīva un izaicinoša, ir pietiekami, lai likumiski ierobežotu TV5 raidījuma vadītāju tiesības uz vārda brīvību? Iespējams, raidījuma vadītāju var kritizēt par šāda jautājuma uzdošanu Latvijas valstij tik nozīmīgā dienā, kā arī par to, ka saruna ir atspoguļojusi tikai vienu noteiktu viedokli. Taču jāņem vērā, ka arī amorāla vai provokatīva jautājuma uzdošanu, pat, ja tas ir noticis nozīmīgā kontekstā, nevar uzskatīt par pietiekamu, lai ierobežotu tiesības uz vārda brīvību.

Sodīt vai nesodīt?

Iespējams, ka minētā TV5 lieta ir bijusi viens no spilgtākajiem pēdējā laika piemēriem, kurā mediju profesionālā ētika ir cieši saskārusies ar tiesībām uz vārda brīvību. Abas šīs jomas ir cieši saistītas un savstarpēji mijiedarbojas. Piemēram, smags mediju ētikas pārkāpums varētu kalpot par pamatu vārda brīvības ierobežošanai. Taču būtu nepareizi tos uzskatīt par savstarpēji izrietošiem. Ne vienmēr mediju ētikas pārkāpums būs uzskatāms par pamatu vārda brīvības ierobežošanai.

TV5 lietā diskusija par iespējamu mediju profesionālās ētikas pārkāpumu tika aizstāta ar juridiski ierobežojošām metodēm, turklāt nosakot TV5 samēra bargas sankcijas. Kā zināms, nepiekrišanu viedoklim var paust dažādi. Izvēloties sodīt un liedzot personai tiesības uz vārda brīvību, valstij ir jābūt drošai, ka tā spēs rast pārliecinošu pamatu, kas attaisnotu šādu cilvēktiesību ierobežojumu.

__________________________

[1] NRTP sāks lietu par TV5 iespējamu nacionālā naida kurināšanu. http://www.diena.lv/lat/politics/hot/nrtp-saks-lietu-par-tv5-aptauju-18-novembri

[2] Nacionālā radio un televīzijas padome Informācija presei par sēdi. http://www.nrtp.lv/lv/padome/medijiem/preses-relizes/768-informacija-presei-par-sedi

[3] Skatīt komentārus, piemēram, jau minētajam rakstam : NRTP sāks lietu par TV5 iespējamu nacionālā naida kurināšanu. http://www.diena.lv/lat/politics/hot/nrtp-saks-lietu-par-tv5-aptauju-18-novembri.

[4] ECT 1976.gada 7.decembra spriedums lietā Handyside v. The United Kingdom, 49 punkts. Lietas Nr. 5493/72.

[5] Turpat.

[6] ECT 1995.gada 26.aprīļa spriedumu lietā Prager and Oberschlick v. Austria, 38. punkts. Lietas Nr. 15974/90.

[7] Radio un televīzijas likuma 17.panta trešā daļa

[8] NRTP Lēmums Nr. 148 Par administratīvā soda piemērošanu televīzijas raidorganizācijai SIA “TV Rīga.”

[9] The Ofcom Broadcasting Code 2009, http://www.ofcom.org.uk/tv/ifi/codes/bcode/harmoffence/

[10] Loi n°86-1067 du 30 septembre 1986 relative à la liberté de communication (Loi Léotard). http://www.legifrance.gouv.fr/affichTexte.do?cidTexte=LEGITEXT000006068930&dateTexte=20100110

[11] Ēlerte: TV5 raidījuma vadītāja jautājums bija amorāls. http://www.diena.lv/lat/politics/hot/elerte-tv5-raidijuma-vaditaja-jautajums-bija-amorals

[12] NRTP Lēmums Nr. 148 Par administratīvā soda piemērošanu televīzijas raidorganizācijai SIA “TV Rīga.”

[13] Ēlerte: TV5 raidījuma vadītāja jautājums bija amorāls. http://www.diena.lv/lat/politics/hot/elerte-tv5-raidijuma-vaditaja-jautajums-bija-amorals

[14] Te gan svarīgi būtu nejaukt vispārzināmu vēsturisku faktu apstrīdēšanu un vēsturnieku diskusijas par atsevišķiem notikumiem. Vēsturisku diskusiju aizliegšanas ECT uzskatītu par tiesību uz vārda brīvību nepamatotu ierobežošanu. Skatīt, piemēram, ECT 1998.gada 23.septembra spriedums lietā Lehideux and Isorni v. France, 47.punkts. Lietas Nr.55/1997/839/1045.

[15] Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1979.gada 11.oktobra lēmums par pieņemamību lietā Glimmerveen and J. Hagenbeek v. Netherlands. Lietas Nr. 8348/78 & 8406/78.

[16] ECT 2004.gada 14.jūnija spriedums lietā Gündüz v. Turkey, 42.punkts. Lietas Nr.35071/97.


"Es, tēlaini izsakoties, nelaizīšu pakaļu"

2:0 vārda brīvības labā

Akmens sapulču brīvībai

Labu vai neko

Vai politiķu cieņa vērtīgāka?

Vārda brīvība melnajā sarakstā

Vārda ķieģelis naida mūrī

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!