Raksts

Nozīmīgs spriedums par vēlēšanām


Datums:
19. decembris, 2006


Autori

Egils Levits


Jurista Vārds, 19.12.2006.

Satversmē abstrakti lietotajos jēdzienos nav jāiekonservē tās pieņemšanas brīdī pastāvošie priekšstati par šiem jēdzieniem. Šo jēdzienu saturs var attīstīties laika gaitā, nemainoties pašam tekstam. Tas sevišķi attiecināms arī uz Latvijas tiesību sistēmas galveno publisko tiesību ģenerālklauzulu – Satversmes 1.pantu, kā arī uz šī panta veidoto Satversmes sistēmu kopumā, t.i., uz atsevišķu Satversmes noteikumu savstarpējām attiecībām

I. Lietas būtība

1. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2006.gada 3.novembra spriedumā lietā Nr.SA-5/2006 izlēma vairākus jautājumus, kas saistīti ar Saeimas vēlēšanu kampaņas norisi un tās pārbaudi tiesas procesā. Spriedumam ir ievērojama nozīme Satversmes 1., 6. un 18.panta, kā arī Saeimas vēlēšanu likuma un Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma izpratnē.

2. Lietu bija ierosinājuši četru politisko organizāciju (partiju), kuras piedalījās 9.Saeimas vēlēšanās, pārstāvji. Šīs organizācijas (partijas) nesaņēma 5% balsu un mandātu sadalījumā Saeimā netika ņemtas vērā.

Pieteicēji norāda, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā vairāku fizisku personu dibinātas divas biedrības par šīm biedrībām ziedotajiem līdzekļiem organizēja reklāmas kampaņu, kurās tika pozitīvi atspoguļotas divas ar pieteicējiem konkurējošas politiskās partijas (kuru kandidāti iekļuva Saeimā). Pieteicēji uzskata, ka reklāmas kampaņai izlietotie līdzekļi pieskaitāmi šīm partijām, līdz ar to tās būtu pārsniegušas Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā noteiktos izdevumus griestus.

Bez tam pieteicēji uzskata, ka viņiem piešķirtais obligātais raidlaiks televīzijā bija paredzēts neizdevīgā laikā, un norāda, ka viņi nebija uzaicināti priekšvēlēšanu televīzijas raidījumā, kur bija uzaicināti tikai “lielo” partiju pārstāvji, un ka citā televīzijas raidījumā žurnālisti par viņiem negatīvi izteikušies, it sevišķi norādot uz to, ka tās ir “mazas” partijas.

Visbeidzot, pieteicēji norāda uz to, ka Saeimas vēlēšanu likumā noteiktā piecu procentu barjera nav paredzēta Satversmē.

3. Tādā veidā, pieteicēju ieskatā, ir tikuši pārkāpti Satversmē garantēto brīvu un vienlīdzīgu, ka arī proporcionālu vēlēšanu principi.

Tādēļ pieteicēji prasa atcelt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu Nr.53,[1] ar ko tika apstiprināti 9.Saeimas vēlēšanu rezultāti, kā arī anulēt Saeimas vēlēšanu rezultātus.

II. Tiesas kompetence pārbaudīt priekšvēlēšanu norisi Satversmes 1.panta gaismā

4. Vispirms tiesai bija jāizlemj jautājums par savu kompetenci, t.i., par to, cik tālu Senāts pārbauda un vērtē faktus lietā, kur saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 51.pantu tiek pārsūdzēts Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu.

Šis pants vienīgi nosaka: “Kandidātu sarakstu iesniedzējiem ir tiesības Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu triju darbdienu laikā pēc tā pieņemšanas pārsūdzēt tiesā.”

5. Senāta kompetences apjoms faktu noskaidrošanā un vērtēšanā šīs normas tekstā nav noteikts. Gramatiskā interpretācija metode šeit tādēļ nav pielietojama. Līdz ar to normas saturs noskaidrojams, pielietojot sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko interpretācijas metodi.

Pielietojot vēsturisko interpretācijas metodi, varētu pieņemt– lai gan norādes attiecīgajos dokumentos nav pārāk stingras– ka likumdevējam, iespējams, ir bijis priekšstats, ka tiesa, 51.panta kārtībā pārbaudot Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, pārbaudīs tikai vēlēšanu tehnisko norisi (balsošanu, balsu skaitīšanu u.tml.), nevis visu demokrātisku vēlēšanu priekšnoteikumu izpildi.

6. Sistēmiskā interpretācijas metode šajā gadījumā pie viennozīmīga rezultāta nenoved. Tiesa, tiek pausts uzskats, ka Satversmes 18.panta 1.teikums, kas nosaka, ka “Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras”, ir vienīgā priekšvēlēšanu norises pareizības pārbaude, un tā līdz ar to izslēdz tās pārbaudi tiesā.[2]

Tomēr šim viedoklim nevar piekrist. Satversme ir jāinterpretē kopumā, kā viens veselums; tā, lai viens tās noteikums nenonāk pretrunā ar citu. Tādēļ arī Satversmes 18.panta 1.daļas noteikums ir jāinterpretē tā, ka tas nevar nonākt pretrunā ar Satversmes 1.panta “demokrātijas” jēdzienā ietvertajiem virsprincipiem.

7. Senāts šajā spriedumā konstatē: “ka Latvija par savu politisko modeli ir izvēlējusies modernu, tiesisku demokrātisku iekārtu un atzīst par saviem demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipus” (sprieduma 10.punkts).

Demokrātijas jēdziena izpratne šodien ir būtiski attīstījusies tālāk, kā tā bija 1922.gadā, kad Satversme tika pieņemta. Taču Senāta norāde, ka Latvijas politiskais modelis ir tieši “moderna” tiesiska demokrātiska valsts iekārta– kas Satversmē ir ietverta tās 1.panta jēdzienā “demokrātija”– nozīmē, ka šis jēdziens ir jāsaprot mūsdienīgā, tātad “modernā” veidā, ņemot vērā gan Latvijas, gan visu demokrātisko valstu juridisko domu, kas ietverta judikatūrā un tiesībzinātnes atziņās. Tādējādi Senāts faktiski pievienojas uzskatam, ka Satversme– līdzīgi kā to dara Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju– ir “dzīvs instruments” (living instrument), kas attīstās, ejot laikam līdzi.

No tā izriet, ka Satversmē abstrakti lietotajos jēdzienos nav jāiekonservē tās pieņemšanas brīdī pastāvošie priekšstati par šiem jēdzieniem, bet ka šo jēdzienu saturs var attīstīties laika gaitā, nemainoties pašam tekstam. Tas sevišķi attiecināms arī uz Latvijas tiesību sistēmas galveno publisko tiesību ģenerālklauzulu– Satversmes 1.pantu, [3]kā arī uz šī panta veidoto Satversmes sistēmu kopumā, t.i., uz atsevišķu Satversmes noteikumu savstarpējām attiecībām.

8. Šādā perspektīvā jāraugās arī uz jautājumu par to, vai Satversmes 18.panta 1.teikums izslēdz tiesu varas kontroli pār izpildvaru.

Vispirms jāatzīmē, ka pareiza vēlēšanu norise demokrātiskā valsts iekārtā ir divkārt būtiska. Kā Senāts konstatē (sprieduma 10.1.punkts), “vispārīgām, vienlīdzīgām, brīvām un aizklātām vēlēšanām demokrātiskā valsts iekārtā ir divējāds raksturs– pirmkārt, tās ir objektīvs konstitucionāls institūts (objektīvo tiesību norma), otrkārt, to satura kodols– indivīda tiesības vēlēt un tikt ievēlētam– ir cilvēktiesības (subjektīvo tiesību norma)”.

No tā izriet, ka valstij ir jārada mehānisms, kas objektīvi un efektīvi spētu nodrošināt šādu vēlēšanu norisi– nevien attiecībā uz vēlēšanu tehnisko pusi, bet arī attiecībā uz priekšvēlēšanu gaitu, demokrātisku vēlēšanu priekšnoteikumu[4] izpildi. Pie šāda mehānisma pieder arī tas, ka “atbilstoši demokrātiskas valsts standartiem institūcijai, kas izskata sūdzības par vēlēšanām, jābūt tiesīgai, citastarp, pārbaudīt arī vēlēšanu norises tiesiskumu” (sprieduma 8.2.punkts). Ja valstī šāda mehānisma nav, tad šāda iekārta no modernas demokrātijas viedokļa ir kļūdaina; te var būt runa par “defektīvu demokrātiju”.[5]

Te jāatzīmē, ka Satversmes 18.panta 1.daļas mehānisms, ka Saeima pati pārbauda savas pilnvaras, šādu vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaudi neparedz.[6] Bez tam Saeima nonāktu interešu konfliktā, pati lemjot par savu vēlēšanu tiesiskumu kopumā. Tādēļ tā nemaz nevar būt piemērota institūcija, kas šo jautājumu varētu objektīvi izskatīt.

Tiesa, kā rāda Satversmes sapulces stenogrammas, Satversmes tēvi uzskatīja, ka vienīgi Saeima var lemt par savu locekļu mandātiem, nevis tiesa.[7] Šāda regulējuma saknes meklējamas 19.gadsimta parlamenta demokrātiskās emancipācijas vēsturē no izpildvaras (monarha) varas pārsvara. Taču, kā jau iepriekš norādīts, Satversmes 1.pantā ietvertais demokrātijas jēdziens starplaikā ir attīstījies tālāk, un “modernā” demokrātijā nepieciešams nodrošināt objektīvu un efektīvu vēlēšanu norises kontroli.

9. Šāds objektīvs un efektīvs mehānisms ir tikai tiesas kontrole, kas ietver arī priekšvēlēšanu norises un visu demokrātisko vēlēšanu priekšnoteikumu kontroli. Tas šodien ir demokrātisko valstu standarts. To atzīstot, Senāts šajā spriedumā pareizi konstatē (sprieduma 8.2.punkts), ka “demokrātiskā valsts iekārtā ieinteresētajām personām ir jābūt nodrošinātām iespējām vērsties tiesā, lai tiesiskā procedūrā pārbaudītu vēlēšanu norises tiesiskumu. Vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaude tiesas ceļā ir demokrātiskas valsts iekārtas nepieciešamība”.

Uzskatot Satversmi par “dzīvu instrumentu” (sal. iepriekš 7.punktu), šī prasība tādēļ būtu jāietver arī Satversmes 1.panta demokrātijas jēdzienā, un šādā gaismā (sašaurināti) jāinterpretē gan Satversmes 18.panta 1.daļa, gan (paplašināti) Saeimas vēlēšanu likuma 51.pants.

No tā izriet, ka, interpretējot Satversmes 18.panta 1.daļu kopsakarā ar Satversmes 1.pantu, jānonāk pie secinājuma, ka Satversmes 18.panta 1.daļa neizslēdz priekšvēlēšanu norises un demokrātisko vēlēšanu priekšnoteikumu kontroli tiesā.

Otrkārt, interpretējot Saeimas vēlēšanu likuma 51.pantu kopsakarā ar Satversmes 1.pantu, jānonāk pie secinājuma, ka Senāta kompetence, izskatot Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu, ietver arī priekšvēlēšanu norises un demokrātisko vēlēšanu priekšnoteikumi pārbaudi.

Senāts savā spriedumā neanalizē Satversmes 1. un 18.panta attiecības, bet, acīmredzot pieņemot šeit attīstīto konstrukciju par pietiekoši pašsaprotamu, nonāk pie paplašinātas Saeimas 51.panta interpretācijas, atzīst savu kompetenci lemt arī par priekšvēlēšanu norises tiesiskumu.

10. Tādējādi Senāts no divām iespējamām interpretācijām– vienas, kas atzītu un cementētu ievērojamu Latvijas demokrātijas deficītu, un otras, kas vismaz daļēji šo deficītu novērš– saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 17.panta 4.daļu [kas nosaka: ja, lietojot dažādas interpretācijas metodes, var nonākt pie dažādiem rezultātiem, tad priekšroka dodama tai metodei, kas noved pie lietderīgāka un taisnīgāka rezultāta] izvēlējās dot priekšroku teleoloģiskajai (un sistēmiskajai), nevis vēsturiskajai metodei, tādējādi nonākot pie secinājuma, kas mazina būtisku Latvijas demokrātiskās iekārtas trūkumu.

III. Privāti finansēto reklāmas kampaņu izdevumu pierēķināšana partijām

11. Atzīstot savu kompetenci lemt par priekšvēlēšanu norises tiesiskumu, Senātam vispirms bija jāpārbauda, vai divu privātu biedrību izdevumi par reklāmu, kas nāca par labu divām politiskām partijām, ir pierēķināmi šīm politiskajām partijām, kas novestu pie tā, ka būtu pārkāpti Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā noteiktie izdevumu griesti.

12. Minētais likums nosaka vēlēšanu kampaņas finansēšanas ierobežojumus tikai politiskajām organizācijām (partijām), kas pašas piedalās vēlēšanās, bet klusē par citu organizāciju vai privātpersonu līdzekļiem finansētām kampaņām, kas nāk par labu kādai no partijām, kas piedalās vēlēšanās.

Šeit Senāts, ievērojot arī citu demokrātisko valstu praksi, atzīst: lai noteiktu, vai šādi izdevumi ir pierēķināmi attiecīgajām partijām (ar visām no tām izrietošajām sekām), ir nepieciešama “tieša saikne” starp privāto finansētāju un attiecīgo politisko partiju (sprieduma 11.3.punkts).

Senāts šo “tiešo saikni” konstatē, kopumā vērtējot vairākus apstākļus– to, ka šo biedrību dibinātāji, aktīvisti un ziedotāji ir aktīvi attiecīgo partiju biedri, ka vienā gadījumā vēl papildus attiecīgās biedrības dibinātājs vienlaikus bija arī partijas “oficiālās” reklāmas kampaņas vadītājs. Kā būtisku Senāts vērtēja arī apstākli, ka abas partijas publiskajā telpā nedistancējās no šo biedrību finansētajām reklāmas kampaņām (sprieduma 11.3.punkts).

13. No sprieduma var secināt, ka juridiskais kritērijs “tiešā saikne” starp privāto reklāmas ziedotāju un politisko partiju ir jākonstatē katrā gadījumā atsevišķi, vadoties no lietas konkrētajiem apstākļiem. Ŋ ajā gadījumā minētie apstākļi bija pietiekami, lai konstatētu šo “tiešo saikni”. Tomēr varētu būt arī gadījumi, kur to konstatēt būtu grūtāk.

14. Pieņemot “tiešo saikni” starp privātajiem reklāmas izdevumu ziedotājiem un attiecīgo politisko partiju, Senāts faktiski rīkojās atbilstoši vispārējam Rietumu tiesību loka principam, ka likumu nevar “apiet” ar formāliem, sofistiskiem argumentiem. Šis princips ir arī atspoguļots Civillikuma 1415.pantā, kas neatzīst par spēkā esošu tādu darbību, kas “vērsta uz to, lai apietu likumu”. Šeit paļaušanās uz to, ka tiesa 2006.gadā, tātad 15 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un ilgstošas un grūtas tiesību sistēmas transformācijas, vēl lems atbilstoši padomju tiesību kultūras telpas tradīcijām, kur “likuma apiešana ar līkumu” bija normāla parādība, un juristi varēja šādā veidā (ar panākumiem) argumentēt, bija visai riskanta. Šis spriedums– kurš varbūt nebūtu tāds bijis pirms pāris gadiem, kad padomju tiesiskās kultūras tradīcijas vēl bija visai spēcīgas,– ir uzskatāms arī par pierādījumu tam, ka Latvija tiešām pāriet no padomju uz Rietumu tiesību kultūras telpu.

IV. Iespējamie pārkāpumi saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem un 5% barjeru

15. Senāts faktisku iemeslu dēļ noraida pieteicēju argumentu, ka viņiem iedalītais raidlaiks televīzijā ir bijis piešķirts neizdevīgā laikā, kad televīziju skatās maz skatītāju. Senāts atzīst, ka raidlaika izlozes sistēma ir adekvāta (sprieduma 14.2.punkts), un konstatē, ka nav iesniegti pierādījumi, kas liecinātu, ka izloze būtu notikusi pretrunā ar tiesību normām (sprieduma 14.3.punkts).

16. Senāts atzīst, ka žurnālistu veidots priekšvēlēšanu raidījums, uz kuru tiek uzaicinātas tikai– pēc dažādiem kritērijiem noteiktās– “lielās” partijas, kas tur var paust savu viedokli, nav vienlīdzīgu vēlēšanu principa pārkāpums, jo šāda izvēle, ņemot vērā skatītāju interesi, var tikt uzskatīta par saprātīgu (sprieduma 14.4.punkts).

Tomēr svarīgi atzīmēt, ka vienlīdzīgu vēlēšanu princips prasa, lai būtu arī tādi raidījumi, kur arī “mazajām” (un jaunajām) partijām būtu iespējams izteikt savu viedokli. Kā norāda Senāts, arī šāds raidījums ir bijis, gan tuvāk neiztirzājot jautājumu, vai tas ir uzskatāms par pietiekamu. Līdz ar to šis princips nav pārkāpts.

17. Senāts noraida arī argumentu, ka citā žurnālistu veidotā raidījumā tā dalībnieki “nicīgi” izteikušies par “mazajām” partijām, aicinot vēlētājus par tām nebalsot. Senāts konstatē, ka šāda viedokļa paušana no žurnālistu puses nav uzskatāma par pārkāpumu, jo šī viedokļa paudēji ar to ir gribējuši nevis diskriminēt “mazās” partijas, bet gan aicinājuši vēlētājus kritiski izvērtēt to, kam atdod savu balsi (sprieduma 15.punkts). Senāts pareizi piebilst, ka vēlēšanu kampaņas gaitā politiskās partijas ir pakļautas kritikai, tajā skaitā arī no žurnālistu puses.

Tādējādi tiek noteikta pietiekami plaša viedokļu paušanas brīvība arī attiecībā uz žurnālistu veidotiem raidījumiem, kas demokrātisku vēlēšanu ietvaros ir sevišķi būtiska. Tomēr būtu bijis vēlams, ka Senāts būtu precizējis arī šīs brīvības robežu attiecībā uz objektivitāti pretendējoša televīzijas raidījuma veidotājiem– žurnālistiem– un par šādu robežu būtu uzskatāma pilnīgi nepamatota, melīga kritika, kas vērsta tikai uz aizskaršanu, bez racionāla “grauda”.

18. Visbeidzot, Senāts, atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, noraida arī argumentu par to, ka netika piešķirti mandāti tiem sarakstiem, kas saņēma mazāk par 5% balsu (sprieduma 16.punkts). Senāts šajā ziņā ir saistīts ar Satversmes tiesas judikatūru, tomēr tas to nekavētu laiku pa laikam, izmantojot savas tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, dot iespēju tai savu judikatūru vēlreiz apstiprināt vai pārskatīt.

V. Vēlēšanu rezultātu atzīšana par (pret-)tiesiskiem: “būtiskuma” kritērijs

19. Konstatējot, ka ir noticis likuma pārkāpums, Senāts tomēr pārtrauc parasto kauzalitāti starp likuma pārkāpumu un tā rezultāta prettiesiskumu. Atšķirībā no Administratīvā procesa likuma 84.panta, saskaņā ar kuru administratīvais akts ir atzīstams par prettiesisku jau tad, kad ir pārkāpta tiesību norma, Senāts šeit attīsta papildu kritēriju, kas nepieciešams, lai vēlēšanu noteikumu pārkāpumu gadījumā visas vēlēšanas– konkrēti Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu– tiktu atzītas par prettiesiskām.

20. Senāts, arī šeit sekojot Latvijas un citu demokrātisko valstu judikatūrai un tiesību zinātnes atziņām, konstatē (sprieduma 12.punkts), ka “tiesību normu pārkāpums pats par sevi nav ne noteicošais, ne pietiekamais priekšnoteikums, lai vēlēšanu rezultātus uzskatītu par ietekmētiem (..) Administratīvo lietu departaments atzīst, ka, izvērtējot vēlēšanu norises tiesiskumu, nepietiek ar pārkāpuma konstatēšanu vēlēšanu norisē, bet jāvērtē konkrētā pārkāpuma būtība un sekas”.

Tātad Senāts uzskata: lai vēlēšanu rezultātus atzītu par prettiesiskiem, nepietiek ar “vienkāršu” tiesību normu pārkāpumu (gan attiecībā uz vēlēšanu tehnisko norisi, gan uz priekšvēlēšanu kampaņu), bet nepieciešams kvalificēts pārkāpums, t.i., tāds pārkāpums, kas, neatspoguļojot vēlētāju patieso (brīvo) gribu, “būtiski” ietekmē vēlēšanu rezultātus (sal. ar spriedumu 12.punktu).

Šāda papildu sliekšņa uzlikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu parlamenta funkcionēšanu demokrātiskas sabiedrības interesēs. Vēlēšanās, kurās aktīvi vai pasīvi piedalās lielākā daļa pilsoņu un kuru organizēšanā ir iesais­tīti tūkstošiem cilvēku, vienmēr būs atrodami kādi likuma pārkāpumi– vai nu no privātpersonu puses, vai (daudz bīstamāk) arī no amatpersonu puses. To pilnīgi izslēgt nav iespējams. Ja katrs pārkāpums novestu pie vēlēšanu rezultātu atcelšanas, tad parlamenta normāla funkcionēšana nebūtu iespējama.

21. Šāda pieeja, kas atšķiras no parastās pieejas administratīvajā procesā, ir attaisnojama ar vēlēšanu īpašo raksturu, kas, kā jau norādīts, ir gan konstitucionālo tiesību institūts, gan pilsoņa pamattiesības. Tādēļ pamatoti var runāt par to, ka vēlēšanu norises pārbaude tiesā notiek nevis pēc vispārējā, bet gan pēc specifiska administratīvā procesa vēlēšanu lietās.[8]

22. Senāts šim “būtiskuma” kritērijam ir uzstādījis visai augstas prasības. Strikti analizējot spriedumu, būtiskuma kritērijs var attiekties uz diviem jautājumiem: pirmkārt, uz paša pārkāpuma smagumu un, otrkārt, uz rezultātu ietekmēšanu (sal. ar sprieduma 13.punktu). Abi gadījumi, kuri sprieduma pamatojumā netiek viennozīmīgi atšķirti viens no otra, var novest pie tā, ka vēlēšanas varētu tikt atzītas par prettiesiskām. Tātad teorētiski tas var būt smags likuma pārkāpums pats par sevi (neatkarīgi no tā, cik tas ir ietekmējis rezultātu) vai arī būtiska rezultāta izkropļošana (kuras cēlonis vismaz teorētiski var būt arī pats par sevi ne pārāk smags pārkāpums). Tomēr parasti, protams, būtisku vēlēšanu rezultātu izkropļošanas cēlonis ir smags pārkāpums.

23. Konkrētajā lietā Senāts, vērtējot visus apstākļus kopumā, nonāk pie secinājuma, ka “būtiskuma” kritērijs nav izpildīts. Senāts konstatē, ka kampaņas finansēšanas griestu pārsniegšana nav novedusi pie tā, ka vēlētājam būtu liegta iespēja iegūt citu informāciju un faktiska informācijas plurālisma apstākļos veidot savu politisko gribu.

Kā vēlētāju gribas izkropļojumu mazinošs faktors ir uzskatāms arī apstāklis, ka likumpārkāpums pietiekami plaši tika kritizēts, it sevišķi no dažu nevalstisku organizāciju puses un diskutēts publiskajā telpā. Tātad pārkāpums vēlētājam bija redzams, un viņš no tā varēja izdarīt savus secinājumus.

Reklāmas kampaņas ietekme uz vēlētāja gribas veidošanos netiek noliegta, tomēr Senāts šajā lietā nav varējis konstatēt pietiekami skaidru cēloņsakarību starp nelikumīgajiem papildu reklāmas izdevumiem un vēlētāja gribu (sal. ar sprieduma 13.3. un 13.4.punktu).[9]

24. Šis secinājums jāuzskata par adekvātu. Tas, protams, nemazina paša pārkāpuma smagumu un tā iespējamo civiltiesisko, krimināltiesisko un administratīvi tiesisko vērtējumu. Jāpieņem arī, ka vēlēšanu kampaņas papildu finansējums ir ietekmējis Saeimas sastāvu, lai arī to kaut cik precīzi nav iespējams noteikt. Tomēr, arī salīdzinot ar praksi citās demokrātiskās valstīs, jāpiekrīt Senātam, ka tas vēl nav uzskatāms par tik “būtisku”, ka tā dēļ visas vēlēšanas būtu jāatzīst par prettiesiskām. Pretējā gadījumā būtu pārāk viegli– apzinīgi vai neapzinīgi– panākt Saeimas vēlēšanu rezultātu atcelšanu. Ņemot vērā sabiedrības interesi demokrātiska parlamenta funkcionēšanā, slieksnim ir jābūt pietiekami augstam, lai, neraugoties uz sīkiem vai pat vidēji smagiem pārkāpumiem, visu vēlēšanu prettiesiskums tiktu atzīts tikai īstos izņēmuma gadījumos, kad demokrātiskā iekārta ir patiesi apdraudēta. To nevar teikt par šo gadījumu.

VI. Atklāts jautājums – vai tiesa var anulēt vēlēšanu rezultātus?

25. Šajā konkrētajā gadījumā Senāts nonāca pie secinājuma, ka Centrālās velēšanu komisijas lēmums par Saeimas vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu nav jāatceļ. Līdz ar to Senātam nebija jāatbild uz jautājumu, kas notiktu, ja tas nonāktu pie secinājuma, ka šis lēmums būtu atceļams. Vai līdz ar to Saeimas vēlēšanas būtu uzskatāmas par nenotikušām? Rezultāti būtu anulējami? Kādā veidā sarīkot jaunas vai atkārtotas vēlēšanas?

26. Šo jautājumu risināšana būtu saistīta ar ārkārtīgi komplicētām konstitucionālām problēmām;[10] bez pārspīlējuma varētu teikt, ka tā būtu konstitucionāla krīze. Tomēr arī šajā hipotētiskajā gadījumā te nevarētu vainot tiesu, bet gan tos subjektus, kuru rīcība būtu jākvalificē par tādu, kuras dēļ vēlēšanas faktiski ir uzskatāmas par farsu un to rezultātā “ievēlētā” Saeima nebūtu atzīstama par tiesiski ievēlētu.[11]

Senāts ar šo spriedumu ir spēris pussoli šī demokrātijas deficīta mazināšanā, secinot, ka ne vien vēlēšanu tehniskā norise, bet arī priekšvēlēšanu norise ir pārbaudāma tiesā. Taču spert otru pussoli – dot atbildi uz jautājumu, kas notiktu, ja pārkāpumu dēļ vēlēšanas būtu jāatzīst par prettiesiskām, – Senātam – par laimi – nav bijis nepieciešams.

27. Taču Senāts, izmantojot izdevību, ir pieņēmis blakus lēmumu – vērst Ministru kabineta uzmanību uz nepieciešamību izveidot efektīvu vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaudes mehānismu (sprieduma 18.punkts).

Šis uzaicinājums tomēr ir jāsaprot plašāk un dziļāk; uzrunātam būtu jājūtas ne tikai Ministru kabinetam, bet arī pašai Saeimai – gan kā parastajam likumdevējam, gan kā konstitucionālajam likumdevējam. Senāts, noraidot prasību atzīt šīs Saeimas vēlēšanas par prettiesiskām, ir devis Saeimai laiku Latvijas pilsoņu interesēs šo jautājumu sakārtot atbilstoši mūsdienu demokrātijas standartiem, lai Latvija pat gluži teorētiski vismaz šajā ziņā nevarētu vairs nevarētu tikt uzskatīta par “defektīvu demokrātiju”.

Starp citu, Senāts šeit norāda arī uz demokrātijas pamatprincipu, ka vēlēšanu rezultāti nedrīkst būt atkarīgi no (privāta) finansējuma apmēra; ja tas tā ir, tad tas ir nopietns demokrātijas defekts. Tas jāņem vērā, gan nosakot politisko partiju un vēlēšanu pietiekošu un taisnīgu finansējumu no valsts budžeta (aptverot gan “vecās”, gan “jaunās”, gan “lielās”, gan “mazās” partijas), gan nosakot noteikumus privātiem ziedojumiem (lai nerastos faktiskas priekšrocības atsevišķu bagātnieku finansētām “ietekmes” jeb “kabatas” partijām), kā arī izveidojot efektīvu partiju finansu kontroles mehānismu.

Te varētu padomāt gan par attiecīgu noregulējumu Satversmē, gan, protams, par attiecīgu risinājumu Saeimas vēlēšanu likumā, nosakot adekvātu procedūru vēlēšanu pārkāpumu pārbaudei tiesā (protams, ietverot arī iespējamos brīvu vēlēšanu priekšnoteikumu un priekšvēlēšanu kampaņas norises pārbaudi), kā arī par iespēju, neatceļot vēlēšanu rezultātu kopumā un ievērojot samērīguma principu, smaga pārkāpuma gadījumā tomēr koriģēt mandātu sadalījumu. Pie reizes varētu padomāt arī par partiju finansēšanas noteikumu uzlabošanu, palielinot to finansējumu no valsts budžeta (protams, to sadalot taisnīgi) un paplašinot partiju iespējas bez maksas paust savu viedokli sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos.

[1] Latvijas Vēstnesis, 2006, Nr.172, 27.10.2006.

[2] Sal. Jānis Pleps. Saeimas vēlēšanu rezultāti: kā tos pārsūdzēt // www.politika.lv, 13.10.2006.

[3]Skat. Egils Levits. Tiesību normas interpretācija un Satversmes 1.panta demokrātijas jēdziens // Cilvēktiesību Žurnāls, Nr.4, 1997, 54.–65.lpp.

[4] Demokrātisku vēlēšanu priekšnoteikumi ir it sevišķi pilsoņa tiesības, tādas kā vārda brīvība, pulcēšanās brīvība, biedrošanās brīvība un citi priekšnoteikumi, lai pilsonis reāli varētu piedalīties demokrātiskajā tautas gribas veidošanas procesā. Skat. plašāk: Michael Saward. The Terms of Democracy. Cambridge 1998.

[5] Vispārīgi par “defektīvām demokrātijām” skat.: Wolfgang Merkel, Hans-Jürgen Puhle, Aurel Croissant; Defekte Demokratien, Bd.1, Theorien und Probleme. Wiesbaden 2003, Bd.2, Defekte Demokratien in Osteuropa, Ostasien und Lateinamerika. Wiesbaden 2006.

[6] Jānis Pleps. Saeimas vēlēšanu rezultāti: kā tos pārsūdzēt // www.politika.lv, 13.10.2006.

[7] Satversmes sapulce noraidīja deputāta Arveda Berga priekšlikumu, ka “vēlēšanu pareizību un Satversmes locekļu pilnvaras pārbauda sevišķa Vēlēšanu tiesa” (Satversmes I daļas lasīšana pa pantiem, IV sesijas 11.sēde, 1921.gada 12.oktobrī, 242.–252.lpp.).

[8]Tā Jānis Pleps. Saeimas vēlēšanu rezultāti: kā tos pārsūdzēt // www.politika.lv, 13.10.2006.

[9] Jāteic, ka gan Senāta secinājums arī šajā punktā ir adekvāts un atbilst iepriekš uzstādītajam būtiskuma kritērijam, tomēr faktu subsumcija varēja būt skaidrāka. Tas tomēr neattaisno to, ka spriedums tādēļ, ka Senāts konkrētajā gadījumā nekvalificē pārkāpumu, resp., vēlētāju gribas izkropļojumu, par pietiekami “būtisku” un tādēļ neatceļ Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, ir ticis apzīmēts par “absurdu”, tā Jānis Ikstens portālā “Delfi” // www.delfi.lv, 7.12.2006, raksts “Eksperti: tiesas spriedums liegs partijām izmantot trešo personu finansētās reklāmas”.

[10]Skat. Jānis Pleps. Saeimas vēlēšanu rezultāti: kā tos pārsūdzēt // www.politika.lv, 13.10.2006.

[11] Šāds precedents Latvijas vēsturē ir. Tā ir tūlīt pēc padomju okupācijas 1940.gada jūlijā “ievēlētā” marionešu “Tautas saeima”, kura pati “atzina” savas pilnvaras un kuras vēlēšanas gan formāli notika atbilstoši Saeimas vēlēšanu likumam, taču kuru priekšvēlēšanu norisē tika rupji pārkāpti visi demokrātisku vēlēšanu principi. Vai hipotētiskajā gadījumā, ja Senāts toreiz šos vēlēšanu rezultātus, ekstensīvi interpretējot Satversmes 1.pantu, būtu atzinis par prettiesiskiem, būtu vainojams šajā konstitucionālajā krīzē? Šis hipotētiskais salīdzinājums tikai pilnīgi skaidri un skaudri uzrāda to, ka Latvijas demokrātijas mehānisms ir jāpilnveido tā, lai šādi gadījumi kaut vai gluži teorētiski nebūtu iespējami.


Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!