Noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesības

Vai Eiropas Savienības cietušo direktīvas prasību pārņemšana likumdošanā pietiekami uzlabos atbalstu cietušajiem?

2015.gada 16.novembris ir datums, kad visās Eiropas Savienības dalībvalstīs būtu bijis jānoslēdzas darbam pie Cietušo direktīvas prasību ieviešanas katras valsts normatīvajos aktos. No šī brīža perspektīvas raugoties uz situāciju Latvijā, varētu teikt, ka direktīvas ieviešanas “sausais atlikums” ir gana apjomīgi grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas nupat ir apstiprināti Saeimā 3.lasījumā, kā arī atbalsta tālrunis cietušajiem un viņu tuviniekiem “116006”, kas sācis darboties no 2016.gada 1.janvāra.

Ko šīs izmaiņas nozīmē praktiķiem un cietušajām personām? Vai grozījumi likumā un atbalsta tālrunis būs pietiekams ieguldījums sakārtotākai un pārskatāmākai cietušo atbalstīšanai? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem tika meklētas 2015.gada nogalē PROVIDUS rīkotā diskusijā, kurā satikās iesaistīto ministriju, tiesībsargājošo iestāžu un NVO sektora pārstāvji.

Iesaistīto speciālistu galvenais vilšanās iemesls – direktīva vairāk tika uzskatīta par agrūtinājumu, ar ko jātiek galā, nevis par iespēju situāciju mainīt pēc būtības. Budžets direktīvas prasību ievērošanai netika piešķirts, tāpēc sarunas, piemēram, par policijas vai prokuratūras telpu pielāgošanu pratināšanai palika ārpus darba kārtības.

Tāpat bažas rada novērojums, ka pavisam niecīgā apmērā mācāmies no savām kļūdām – Zolitūdes traģēdija pierādīja, ka cietušo atbalsta sistēma Latvijā neeksistē, tomēr pat divus gadus pēc šīs traģēdijas maz kas bija mainījies.

Turpinot par pozitīvākām pārmaiņām, jau minēts, ka direktīvas pārņemšanas rezultātā tika veikti grozījumi Kriminālprocesa likumā. Pamanāms uzlabojums ir cietušās personas tiesības saņemt informāciju – gan par viņu tiesībām kriminālprocesa ietvaros, gan par visām iespējām saņemt psiholoģisku atbalstu, medicīnisku palīdzību u.c. Kā liecina diskusija – apsveicamas izmaiņas likuma tekstā vienlaikus rada zināmu neizpratni par šo izmaiņu praktisku īstenošanu. No vienas puses varētu likties, ka informēšanas pienākuma izpilde gulstas uz procesa virzītāju pleciem, jo visbiežāk tieši policists ir pirmā amatpersona, ar ko cietušais komunicē pēc noziedzīga nodarījuma.

No otras puses, policista pienākumos vairāk ietilpst lietas izmeklēšana un pierādījumu iegūšana, nevis niansēta emocināla atbalsta sniegšanas pārzināšana. Bez tam – kā procesa virzītāji varētu informēt cietušos par NVO sektora un pašvaldību sniegtajām iespējām, ja līdz viņiem šī informācija nenonāk?

Šis ir tikai viens no piemēriem tam, cik ļoti Latvijā ir pietrūcis tieši šis informācijas apkopošanas un tālāk nodošanas starpposms – vienas pieturas aģentūra, kas pārzina sistēmu kopumā, kas zina katra spēlētāja lomu un iespējamo pienesumu problēmas risināšanā. Vismaz daļēji to risinās atbalsta tālrunis un mājas lapa www.cietusajiem.lv, kas no 1.janvāra ir krīzes centra “Skalbes” pārziņā. Tomēr ir skaidrs, ka arī šajā gadījumā izšķiroša nozīme ir apsvērumam, ka nodot informāciju cietušajiem krīžu centrs “Skalbes” varēs tad, ja šī informācija vispirms būs nodota viņiem.

Škiet, ir svarīgi apzināties, ka šis atbalsta sistēmas aizmetnītis nespēs pastāvēt atrauti un neatkarīgi no pārējiem konkrētājā jautājumā iesaistītajiem speciālistiem – diskusija bija uzskatāms piemērs tam, cik būtiski vairāk atbilžu rodas, ja tiek apvienotas speciālistu dažādās zināšanas un pieredze.

Kompetenču sadalījums bija viens no tikšanās laikā izskanējušajiem atslēgas vārdiem, un to nevajadzētu novērtēt par zemu, jo šobrīd ir lieliska iespēja nodrošināt to, ka lietas izmeklēšana paliek policijas pārziņā, bet emocionāls atbalsts, personas uzklausīšana, kā arī padoms par tālāko rīcību un iespējām – pieredzējušu speciālistu ziņā, kam cietušie var piezvanīt.

Lai tas tā būtu, atbalsta tālruņa un mājas lapas pamatu pamatam jābūt starpdisciplinārai un starpinstitucionālai sadarbībai, kur katra ministrija, katra tās padotības iestāde, pašvaldības iestādes un NVO sektors apzinās savu lomu savlaicīgā un uz pašu iniciatīvas balstītā informācijas sniegšanā un aktualizēšanā.

Grozījumi likumā, atbalsta tālrunis 116006 un mājas lapa www.cietusajiem.lv – vai šīs izmaiņas būs pietiekamas, lai uzskatītu, ka direktīva ieviesta pēc būtības, rādīs laiks. Vienlaikus nav šaubu, ka direktīvas ieviešanas termiņa beigu datums nenozīmē punkta pielikšanu cietušo atbalsta sistēmas attīstīšanai Latvijā. Vēl risināmi jautājumi par valsts kompensācijas apjomu un subjektiem, iespējamajiem kompensāciju fondiem un vēl attīstāmo praksi attiecībā uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem no vardarbības cietušajām personām. Tāpēc darbu saraksts, lai aizstāvētu noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesības, tuvākajai nākotnei ir pietiekami garš.

Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros. NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.