Foto: © AFI
Šis dokuments ož pēc padomju sociālisma nepiepildīto sapņu nostaļģijas. Tas nodarbojas ar nacionālā produkta sadalīšanu, kas gan vēl būtu jāsaražo projektētāju pārveidotās valsts uzbāzīgā un stingrā uzraudzībā.
Recenzija par Satverses grozījumu projektu
(recenzija attiecas uz Satversmes grozījumu 2001. gada 12. oktobra versiju)
2001.gada 12.oktobrī četru cilvēku darba grupa, darbojoties Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas paspārnē, nodeva atklātībā īpatnēju dokumentu. Šis dokuments ir nosaukts par Latvijas Republikas Satversmes “grozījumu” projektu, par ko 2002.gadā, reizē ar 8.Latvijas Saeimas vēlēšanām paredzēts rīkot referendumu.
Šis projekts nebūt nav tikai esošās Satversmes teksta grozījumi; šis projekts iezīmē konstitucionālu uzbūvi, kas nebūt nav tāda, kādu radīja 1920.-1922.gada Satversmes sapulce. Pirmo reizi pārskatot, šis projekts atstāj gan maldīgu centienu pēc modernisma, gan ciniska priekšvēlēšanu trika iespaidu. Iepazīstoties ar to rūpīgāk, tas atklājas kā nožēlojams pēc formas, tā kaitīgs pēc satura. Tas ir apkrauts ar simboliskām un bieži vien nepiederīgām lietām, kas nekādi nav saistītas ar smago un neatslābstošo praktisko darbu, ko prasa ekonomiskās un politiskās reformas. Tas ir demagoģijas piesātināts.
Tā kā šis projekts potenciāli apdraud Latvijas politisko un ekonomisko attīstību, tas ir pelnījis rūpīgāku apskati. Taču šī foruma robežās iespējams pievērsties tikai dažiem jautājumiem.
1922.gada Satversme ir īss, koncentrēts dokuments, apmēram 3000 vārdu garš, un uzrakstīts sausā prozas stilā. Izņemot to, ka tā atklāti atbalsta dažus vispārīgus principus, kā to, ka valsts suverēnā vara pieder tautai, pārstāvniecisko demokrātiju un vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, Satversme ir ievērojami atturīga un neseko nevienas partijas līnijai, ne ideoloģijai. Tā aprobežojas ar to, ka iedibina valsts varas struktūru un definē tās atzarus un to attiecības. Proti, Satversme tikai nosaka ietvarus, kuros nelielas valsts brīvie cilvēki var elastīgi, bet tomēr sakārtoti, pielietot dzīves enerģiju, lai apmierinātu savas vajadzības un risinātu arī tās problēmas, ko izvirza nemitīgi mainīga plašākā vide, kuru tiem nav īpašu iespēju ietekmēt. Divi tehniski labojumi 1933.gadā attiecībā uz referendumiem šo tekstu palielināja par apmēram 40 vārdiem. Arī pēc Satversmes atjaunošanas 1993.gadā Saeima saglabāja šī dokumenta strukturālo un stilistisko veselumu, balsojot par nedaudziem, galvenokārt tehniskas dabas grozījumiem 1994., 1996. un 1997. gadā. Pat 1998.gadā pieņemtā jaunā 8.nodaļa “Cilvēka pamattiesības”, kaut arī vairākos aspektos neveiksmīga, formas ziņā tomēr atbilst sākotnējai izpratnei.
Turpretim aptuveni 18 000 vārdos ietērptais projekts ir gandrīz sešas reizes garāks par oriģinālo tekstu. Oriģinālais teksts vairījās no daudzvārdības un neprecizitātēm, turpretim projekts ļaujas liekvārdībai un paviršiem izteikumiem: “patiesi demokrātiska visas tautas valsts” (Preambula, veidota pēc Hruščova vsenarodnoe gosudarstvo parauga); “Latvijas valsts pilsonība ir laikā un telpā noturīga personas politiska un juridiska saikne ar Latvijas valsti” (3.pants); “Valsts nodrošina vecajiem cilvēkiem iespēju, cik vien ilgi iespējams, palikt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, goda pilnu, cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvi sev pierastajā vidē, līdzdalību sabiedriskajā un kultūras dzīvē, informāciju par viņiem domātajiem pakalpojumiem, kā arī viņu prasībām, materiālajām iespējām, valsts un pašvaldību iespējām, veselības stāvoklim atbilstošu mitekli, veselības un personīgo aprūpi” (37.pants); “Valsts ārpolitiku īsteno Ministru kabinets un tā pakļautībā esošā Ārlietu ministrija, nodrošinot daudzpusēji sabalansētu, uz Latvijas nacionālo interešu īstenošanu un ārējo drošību vērstu augsti profesionālu ārpolitiku” (137.pants). Lai pilnībā izjustu šī dokumenta stilu, ir jāizlasa tā 191 pants un 83 lappuses pilnībā.
Ja šī dokumenta pārspīlētie retoriskie izpušķojumi var kalpot par uzjautrinājumu, tad šī dokumenta saturs vairs nav nekāda joka lieta. Šis dokuments ož pēc padomju sociālisma nepiepildīto sapņu nostaļģijas. Tas nodarbojas ar nacionālā produkta sadalīšanu, kas gan vēl tā kā būtu jāsaražo projektētāju pārveidotas valsts uzbāzīgā un stingrā uzraudzībā.
Īpašuma tiesību konstitucionāla aizsardzība, brīvība izvēlēties nodarbošanos vai iesaistīties uzņēmējdarbībā, līguma slēgšanas brīvība un līgumattiecību drošība, apvienojumā ar neatkarīgu tiesu varu, ir pārbaudīts investīciju veicināšanas un produktīvas darbības pieauguma atbalstīšanas veids. Latvija, būdama valsts, kam trūkst kapitāla, ir lielā mērā atkarīga no starptautiskām investīcijām. Uzticības cienīgi starptautiski investori sagaida, ka ieguldījumu valsts ir apņēmusies ar savu konstitūciju nodrošināt labvēlīgus apstākļus tirgus ekonomikai stabilā un saprātīgā tiesiskā vidē. Lai šī apņēmība būtu iedarbīga, tai jābūt bez aplinkiem. Jo īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz postsociālistisko ekonomiku. Kaut arī nevienas tiesības vai brīvības nevar būt absolūtas, tomēr neskaidri nosacījumi vai atrunas, kā arī tekstuālas nekonsekvences, var atbaidīt investorus un apslāpēt uzņēmējdarbību.
Projekta 33.pants paredz īpašuma tiesību aizsardzību un uzņēmējdarbības brīvību, taču steigšus arī aizrāda, ka “īpašums uzliek pienākumus – to izmantojot, jāievēro pilsoniskā sabiedrībā pieņemtās citu personu un sabiedrības intereses.” Pat vēl vairāk – “Visi Latvijas dabas resursi pieder Latvijas tautai.” (1.pants), un “Latvijas valsts teritorija nav atsavināma ne pārdodot, ne citādi” (5.(2) pants), lai kā tas būtu saprotams. 34.pants nosaka “taisnīgu, darbam atbilstošu,” bet citādi nekonkretizētu samaksu un ļoti konkrēti – visiem “ikgadēju četras nedēļas garu apmaksātu atvaļinājumu.” Saskaņā ar 36.pantu namīpašnieks nevar izlikt īrnieku “no viņa mājokļa citādi kā pēc tiesas sprieduma, un vienīgi nekavējoties ierādot citu dzīvošanai piemērotu mājokli.” 150.pants padara visu vēl neskaidrāku: “Latvijas tautsaimniecība darbojas valsts regulētas tirgus ekonomikas apstākļos.” Iecerētā Satversme cita starpā noteiktu tādus mērķus valsts regulējošai darbībai kā: “nodrošināt tirgus mehānismu sekmīgu darbību valsts, pašvaldību un visas sabiedrības interesēs”, “nepieļaut, lai brīvā kapitāla brīva pārvietošanās noved pie tā, ka īpašuma tiesības uz zemi, galvenajiem dabas resursiem un pakalpojumiem, pretēji sabiedrības interesēm, nonāk šaura personu loka, pārsvarā ārvalstu vai ārvalstnieku, īpašumā vai kontrolē” un “nepieļaut, ka Latvijas uzņēmumi un uzņēmēji tiktu nostādīti ekonomiski, īpaši no nodokļu viedokļa, sliktākos apstākļos nekā ārvalstu uzņēmumi un uzņēmēji”. Visbeidzot, 155.pants nosaka, ka “Latvenergo”, valsts enerģētikas monopoluzņēmums un sociālistu politiskā atbalsta midzenis, “nav privatizējams, ieķīlājams, ne kopumā, ne pa daļām”.
Mēdz teikt, ka konstitūcijām ir jāatbilst to kultūrai un tikumiem, kurus tās regulē. Vienā ziņā patiess ir arī pretējais izteikums. Konstitucionāliem noteikumiem vajadzētu pretdarboties, nevis mudināt uz tieši tiem valstī pastāvošajiem ieradumiem, kas visticamāk parasta politiskā procesa rezultātā varētu nodarīt kaitējumu. Tas it īpaši attiecināms uz postsociālisma valstīm, kāda ir Latvija. Latvijas konstitucionālai iekārtai nevajadzētu atbalstīt visbīstamākās tendences, kas saglabājušās pēc dārgi izmaksājušā padomju varas eksperimenta izgāšanās. Taču šis projekts nodarbojas tieši ar to.
Ierobežotās indivīda tiesības, kuras šis projekts pieļauj, šķiet vēl apdraudētākas to piedāvāto pantu gaismā, kuri attiecas uz tiesu sistēmu.
1922. gada Satversme, neatkāpjoties no sava kodolīgā stila, noteica, ka “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.” Cits koncentrēts pants nodrošināja, ka tā nebija tukša deklarācija. Reiz Saeima ir apstiprinājusi vispārējo tiesu tiesnesi, Saeima var tiesnesi atcelt no amata tikai likumā noteikto iemeslu dēļ un, kas ir vissvarīgākais, tikai uz tiesu varas iepriekš pieņemta lēmuma pamata.
Turpretim projekts, kurā gan ir daudz svinīgu klauzulu (piemēram, 17., 164.(1) un 166.pants), gādā, lai tiesneši savu “neatkarību” realizētu politiskās varas vērīgās acs uzraudzīti. Saeima “reizi četros gados [ievēl; otrs variants: ieceļ] tiesnešus” (46.(27) un 168.(1) pants) un “Saeima tiesnesi var atcelt no amata pirms laika ar Saeimas locekļu balsu vairākumu” (169.pants). 169.pants ir īpaši nesakarīgs gan attiecībā uz sadaļu numerāciju (ir divas “2.” daļas) un terminu lietošanu, gan arī attiecībā uz būtību. “Atlaišanas” iemeslu vidū, kas uzskaitīti vienā no šim daļām, ir minēta “nolaidība, kas saistīta ar tiesas spriešanu un izraisījusi būtiskas sekas”, “apkaunojošs nodarījums, kas nav savienojums ar tiesneša statusu”, un [tiesneša neatbilstība] … likumā par tiesu varu noteiktām prasībām”. Tā kā Saeimai ir ekskluzīvas tiesības “veidot valsts tiesu varas sistēmu” (46.(26) pants), tad nekas tai neliedz radīt Satversmē nenoregulētu tiesnešu atstādināšanas iemeslu sarakstu, kā arī pēc savas iegribas uzsākt atstādināšanu. Otrā “2.” nodaļā noteikts, ka tiesneša “atlaišana no amata pretēji viņa gribai… ir aizliegta.”
Man ir pilnīgi nesaprotami, kādā veidā jebkura tiesa, piemērojot likumus (tiesību normas) varētu izvairīties no to interpretēšanas un tādējādi – izskaidrošanas. Taču saskaņā ar 46.(1) pantu “vienīgi Saeimai ir tiesības …skaidrot likumus.” Turklāt arī “izņemot Satversmes tiesu, nevienā citā tiesā nevar apstrīdēt atbilstoši publicētu likumu vai normatīvo aktu spēkā esamību vai atbilstību Satversmei” (173.(3) pants). Tomēr Valsts prezidents var pieprasīt no Augstākās Tiesas skaidrojumus juridiskos jautājumos (105.(2),(29) pants). Aprobežotā tiesību pasaulē to acīmredzot iespējams izdarīt, nepārkāpjot likumu izskaidrošanas un tiesību normu atbilstības robežas. Šķiet, ka šādi nosacījumi ir izstrādāti apzināti, lai turpinātu no sovetskoe stroitelstvo iemantotu juridisko pusanalfabētismu.
Projekts, “vienkāršojis” un samazinājis tiesnešu funkcijas tiesā, uzliek tiesnešiem politiskus pienākumus, nosakot, piemēram, ka tiesnešiem “jāsniedz Saeimas izmeklēšanas komisijām procesuālā un administratīvā palīdzība” (72.(8) pants), jāpalīdz atcelt tautas ievēlētu Valsts prezidentu (112. ants) un, ja šī atcelšana izdodas, jāpievienojas starplaika politiskajam triumvirātam (115.(2) pants), jādod padomi Valsts prezidentam, apspriežot “valsts darbības galvenos stratēģiskos mērķus, uzdevumus un … to risinājumus.” (117. un 118.(2) pants), kā arī jāpiedalās Ministru prezidenta gāšanā (128.(8) pants).
Pirms vairākiem gadiem kāda cita valsts citā kontinentā atbrīvojās no pašiecelta imperatora varas. Šī valsts, kurai arī trūka pieredzes un sapratnes par to, kā praktiski realizēt valdīšanu, pieņēma konstitūciju, kura savā izmērā sacenšas ar šo projektu. Taču tās autori kādā prāta skaidrības brīdī preambulā ierakstīja vārdus: “Lai Dievs mums palīdz!” Latvijas sociālistu darba grupai, nelokamiem eklektiķiem, kas nekad no liekiem vārdiem nevairās, vajadzētu sekot viņu piemēram.
Latvijas Republikas Satversmes teksts
Satversmes grozījumu projekta teksts (2001. gada 27. oktobra versija)