Foto: Dasha Bondareva
Aizmirsto ziņu kļūst arvien vairāk. Tas ir izdevīgi atbildīgajām personām, bet nepavisam ne auditorijai, kam informācijas pārbagātības laikmetā arvien grūtāk kaut ko pa īstam uzzināt.
Pasaules ziņu telpas stūri ir pārpildīti ar aizmirstām ziņām. Tās visbiežāk nav apzināti noslēptas. Dažreiz ļoti svarīgas ziņas vienkārši pazūd citu burzmā, jo par tām piemirstas.
Aizmirstajām ziņām ir viena kopīga īpašība — tās mirkli bijušas svarīgas, bet tajās minētie notikumi ir pamesti kādā no posmiem, gaidot, kad jauni pavērsieni šīs ziņas atkal padarīs aktuālas. Reizēm tas nenotiek nekad. Daudzreiz tā pazūd ļoti svarīgas ziņas un mēs nekad vai gandrīz nekad neuzzinām, kas notika tālāk. Tāpēc ik pa laikam centīšos pievērst uzmanību piemirstajām ziņām un tam, kāpēc šīs ziņas ir pamestas.
Parastā aizmiršana
Medijos esošās ziņas parasti rodas trīs veidos: pirmkārt, ziņās iekļūst reāli notikumi — katastrofas, avārijas, monarhu kāzas vai bērnu piedzimšana, svarīgu personu uzvaras un zaudējumi; otrkārt, ziņas kāds rada, jo cilvēki un iestādes pieņem lēmumus un organizē pasākumus; treškārt, mediji neļauj pazust kādam jautājumam, neļauj ieslīgt tam aizmirsto ziņu straumē un sekošanas process rada arvien jaunas ziņas.
Tieši mediju profesionālie kritēriji nosaka, kuras ziņas pārsvarā ieraudzīs auditorija. Ja redaktori un producenti uzskata, ka viņi tikai atspoguļo realitāti, tad parasti trešā tipa ziņu būs pamaz, toties būs ļoti daudz ziņu, kas radušās kādu iestāžu kabinetos. Pirms dažiem gadiem, kad britu žurnālists Niks Deiviss (Nick Davies) laida klajā savu slaveno mediju meliem un trūkumiem veltīto grāmatu Flat Earth News, viņš dusmīgi rakstīja par žurnālistu vieglā ceļa iešanas praksi, izmantojot mediju satura veidošanai citu sagatavotu informāciju, nevis pašiem to meklējot un atrodot. Viņš solīja izveidot interneta mājas lapu ar tām ziņām, kuras neviens neuzzināja, jo mediji publicēja “sagataves”, bet nepievērsa uzmanību citiem svarīgiem notikumiem. Līdzīgs princips ir aizmirsto ziņu pieskatīšanai — mēģināt nepazaudēt svarīgāko notikumu turpinājumu.
Aizmirstais cilvēks
Par aizmirstajām ziņām visbiežāk labi atceras to galvenie varoņi un kādas jomas speciālisti, kas labāk par citiem saprot, kas slēpjas aiz vienas otras ziņas.
Ļoti tipiska aizmirstā ziņa ir galvaspilsētas mēroga skandāls ar kādreizējo Rīgas galveno arhitektu Jāni Dripi centrā. Februāra beigās Rīgas mērs nepagarināja ar viņu līgumu, izskanēja profesionāļu protesti, iespējamības līmenī runāja par Dripes biroja likvidāciju, bet dažu dienu laikā viss noklusa.
Viena no izvērstākajām ziņām par šo jautājumu lasāma šeit[1], bet līdzīgas bija daudzos medijos. Delfu ziņā, piemēram, stāstīts par Nacionālās Arhitektūras padomes un Latvijas Arhitektu savienības padomes priekšsēdētāja Andra Kronberga vēstuli Rīgas mēram. Tomēr nekas nav zināms, vai un ko Rīgas domes amatpersonas atbildēja uz šo vēstuli, jo neviens laikam to nepastāstīja. Aprīļa beigās, kad Jāni Dripi intervēja LNT rīta raidījums 900 sekundes, interneta portālos parādījās informācija, ka Dripe kļuvis par bezdarbnieku. Gatavojot šo sleju, ieraudzīju, ka Domes politiķi Dripes jautājumu nav piemirsuši[2], tomēr tā ir opozīcijas darbošanās. Savukārt medijiem neinteresē ne aktuālā problēma, ne tas, ko un kādos termiņos par galvenā arhitekta jautājumu ir solījis izlemt Rīgas mērs.
Aizmirstie lēmumi
Latvijā ir divas iestādes, kuru pieņemtie lēmumi burtiski uzspridzina mediju ziņu rubrikas, jo tie ir ļoti svarīgi un attiecas uz visu sabiedrību. Bet tikpat bieži pēc tam tiek arī aizmirsti. Tā ir Valsts kontrole (VK) un Konkurences padome. Abas regulāri publisko savus vērtējumus, atzinumus, rūpīgi stāsta pašu svarīgāko par savu darbu. Piemēram, var minēt vienu tipisku ziņu, kas parādījās pagājušā gada novembrī[3].
Daudz grūtāk atrast informāciju par šo iestāžu lēmumu sekām, reakcijām uz tiem un pārmaiņām, kas ir panāktas. Tas būtu mediju darba lauks, bet rezultāts ir bēdīgs — radies iespaids, ka, piemēram, VK lēmumi nekādas pārmaiņas nerada, ka iestāde neko nespēj panākt. Pat politiķi savā retorikā pamanās iekļaut šo secinājumu, un tas parasti izskan kā noniecinājums VK darbībai. Bet tā nav tiesa, vienkārši ziņu par VK darbības efektiem nav. Nevaram taču prasīt, lai arī tās radītu pati VK vai lai kontroles iztrūcinātās valsts iestādes, kas saņēmušas VK aizrādījumus, pašas atgādinātu par saviem nedarbiem, nevis strādātu pie to novēršanas. Tā notikumi risinās vienveidīgi: ja VK, Konkurences padome un reizēm arī Valsts Ieņēmumu dienests paši paziņos par saviem sasniegumiem, tikai tad arī sabiedrība to uzzinās.
Aizmirstā gatavošanās
Vai var būt vēl priecīgāks lēmums par šo — ka Rīga jau pēc trīs gadiem tiks Eiropas kultūras galvaspilsētas godā? Lai gan nelielas ziņas par kultūras galvaspilsētas biroja darbu ik pa laikam parādās, tomēr īsti nav skaidri mazāk dekoratīvi jautājumi. Piemēram, kā tiks atrasti vajadzīgie līdzekļi, kā tos tērē jau tagad, kā tiek organizēta gatavošanās nozīmīgajam notikumam. Tas būtu ne vien svarīgi, bet arī aizraujoši, ja mediji atbildīgi veidotu topošās kultūras galvaspilsētas hroniku.
Taču, piemēram, abās atsaucē[4] minētajās ziņās ir līdzīga informācija, ka “Rīgas kā 2014. gada Eiropas galvaspilsētas projekts varētu izmaksāt aptuveni 17 miljonus latu, no kuriem 40% būs Rīgas pašvaldības finansējums, 33% — valsts finansējums, 5% — Siguldas pašvaldības finansējums, 10% no plānotā finansējuma arī iecerēts iegūt no dažādiem atbalstītājiem un sponsoriem”. Daudzi mediji to pārpublicēja, jo, visticamāk, informāciju sniedza biroja pārstāvji. Taču neviens pat neizrēķināja, ka pārskatā, kur ņirb naudas sadalījuma daļas, ir skaidrība par iespējamā finansējuma 88% procentiem. Tātad šajā ziņā ir piemirsti naudas 12%. Lielais notikums taču būtu pelnījis daudz lielāku mediju interesi.
Aizmirsto ziņu kļūst arvien vairāk. Tas ir izdevīgi atbildīgajām personām, kas reiz bijušas aizmirsto ziņu varoņu lomā. Ziņu pamešana nemaz nav izdevīga žurnālistiem, kuru sarukušajās redakcijās darba apjoms pieaug un tā vārdā nākas pārskatīt profesionālos kvalitātes kritērijus vai vispār tos aizmirst. Tas nepavisam nav izdevīgi ziņu kārajai auditorijai, kam informācijas pārbagātības laikmetā arvien grūtāk kaut ko pa īstam uzzināt.
_________________________
[1] http://www.delfi.lv/news/national/riga/..
[2] http://www.riga.lv/NR/exeres/27F76767..
[3] http://www.pok.lv/latvijas-zinas/traumatologijas-slimnica-atklaj-saubigus-iepirkumus un
http://www.delfi.lv/news/national/politics/vk..
[4] http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/.. un http://culturelablv.wordpress.com/2011/04/..