Foto: Michael Dawes
Apdomīga valdība ierobežotu “kredītu orģijas” un investētu rezervēs, kuras varētu izmantot, lai mīkstinātu ekonomikas smago piezemēšanos. Kalvīša valdība nedarīja pilnīgi neko.
“Nothing special” — tāda bija Latvijas finanšu ministra Ata Slaktera (TP) nelaimīgā atbilde uz Bloomberg Television žurnālistes jautājumu, kas noticis ar Latvijas ekonomiku. Pārsteidzošā kārtā viņam kaut kādā ziņā ir taisnība. Nebrīnīšos, ja pēc pāris gadiem tipveida makroekonomikas mācību grāmatu jaunās redakcijas iznāks papildinātas ar stāstu par Latviju 2008. gadā. To droši vien ietilpinās kādā no lodziņiem, kuros teoriju ilustrē ar piemēriem no reālās dzīves. Miljoniem nākotnes studentu lasīs par Latvijas krīzi un domās, ka tā nudien nebija nekas īpašs — diezgan vienkāršs pamata ekonomiskās teorijas pielietojums praksē. “Kā tas nākas, ka tie puiši neredzēja krīzi tuvojamies?” neizpratnē jautās studenti, pirms uzšķirt nākamo lapu. Diemžēl daudzi cilvēki, ieskaitot Slaktera kungu, patiešām nemanīja krīzes tuvošanos. Turklāt daudzi cilvēki vēl joprojām nopūlas, mēģinot aptvert situāciju. Turpinājumā — bikls mēģinājums izklāstīt manu versiju par to, kas notika un kas vēl varētu notikt.
Pamata fakti ir zināmi. Pēc ilgstoša perioda, kura laikā tika noliegts, ka ar ekonomiku kaut kas nav kārtībā, valdība vērsās pie Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), lūdzot ārkārtas aizdevumu — piecus miljardus eiro. SVF acīmredzot pretī pieprasīja stabilizācijas plānu, kas ietver virkni stingru pasākumu valsts izdevumu samazināšanai un nodokļu ieņēmumu palielināšanai. Kāpēc valdība lūdza aizdevumu? Pamata iemesls ir valdības nespēja paredzēt dramatisko nodokļu ieņēmumu samazinājumu, kurš bija ekonomikas straujā krituma rezultāts. Šķiet, ka valdība nevarēja aizņemties (ar tādu procentu likmi, kādu tā varētu atļauties) no starptautiskajiem finanšu tirgiem — finanšu krīzes un aizdevēju uzticības trūkuma dēļ. Vēl viens iemesls, visticamāk, ir nepieciešamība aizsargāt naudas kursu pēc tam, kad Latvijas Banka bija iztērējusi būtisku ārzemju valūtas rezervju daļu. Un tad vēl, protams, nacionalizētās Parex bankas lieta un nepieciešamība atmaksāt tās sindicēto aizņēmumu — vienu miljardu eiro. Ja vēl kādas bankas iekulsies nepatikšanās, valstij būs vajadzīga nauda, lai arī tām palīdzētu.
Kā mēs šeit nonācām?
Īsumā stāsts ir aptuveni šāds: 2004.gadā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai (ES), notika divas ievērības cienīgas lietas. Pirmkārt, valstī bija vērojams vispārējs optimistisku cerību uzplaukums. Tieši šī elementa bija pietrūcis, lai ilgtermiņa kredīti piedzīvotu bumu. Vienkāršāk izsakoties, arvien lielāks cilvēku skaits sāka domāt, ka tā ir gluži normāla lieta — ņemt mājokļa kredītu uz 15—30 gadiem. Otrkārt, nelaimīgas sagadīšanās dēļ Lielbritānija un Īrija, kuras piedzīvoja pašas savu būvniecības bumu, tieši tobrīd atvēra tirgu viesstrādniekiem no jaunajām ES dalībvalstīm. Rezultātā lielais pieprasījums pēc jaunu mājokļu būvniecības sakrita ar nekvalificētu strādnieku masu migrāciju uz Īriju un Lielbritāniju. Pārmērīgais pieprasījums pēc mājokļiem komplektā ar strādnieku trūkumu jaunu māju būvniecībai noveda pie strauja nekustamā īpašuma cenu pieauguma un pie algu kāpuma būvniecības nozarē. Nekustamā īpašuma cenu celšanās lika daudziem cilvēkiem domāt, ka nav peļama doma nopirkt īpašumu tieši tagad, iekams tas kļuvis vēl dārgāks (neapstrīdama loģika, vai ne?). Sekojošā drudžainā interese par nekustamo īpašumu vēl vairāk palielināja pieprasījumu pēc mājokļiem un celtniekiem, uzskrūvējot viņu algas arvien augstāk. Konkurences spiediens no būvniecības un nekustamā īpašuma nozarēm lika arī citiem palielināt algas. Tas deva savu artavu cenu paaugstināšanā visā tautsaimniecībā, jo uzņēmumiem bija jāmeklē veidi, kā kompensēt algu pielikumu. Savukārt inflācija palielināja pieprasījumu pēc vēl lielākām algām, kas noveda pie vēl augstākām cenām, un tā tālāk, un tā joprojām. Tā tas varēja turpināties tik ilgi, kamēr arvien vairāk cilvēku ņēma kredītus un kamēr ārzemju bankas bija gatavas pumpēt Latvijā naudu no ārzemēm. Taču saprotams, ka tam kaut kad bija jābeidzas, jo aizņemšanās nevar turpināties mūžīgi. Stāsta beigas ir visiem zināmas. Latvijas ekonomika nonāca situācijā, kad algu un cenu līmenis bija sasniedzis “acīmredzamā neticamā” līmeni.
Kurš vainīgs?
Vai kaut ko varēja darīt, lai to visu novērstu, un kurš to varēja darīt (bet nedarīja)? Citiem vārdiem — kurš vainīgs? Kaut ko patiešām varēja darīt. Pirmkārt, 2006.—2007.gada “kredītu orģiju” nedrīkstēja pieļaut. Kādam bija jāiegrožo acīmredzami pārgalvīgā kreditēšana. Šis “kāds” bija Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), kura, kā redzams, nepildīja savus pienākumus. Bankas, protams, galu galā atjēdzās un saprata, kas notiek, bet bija jau par vēlu. Otrkārt, algu straujo pieaugumu varēja mazināt, ievedot viesstrādniekus no valstīm ārpus ES. Taču Latvijas politikas ksenofobiskā daba šo iespēju bloķēja. Kurš tad pie tā ir vainojams, ja ne mēs paši? Treškārt, kompetentāka valdība būtu aptvērusi, ka “kredītu orģijas” uzpūstais ekonomikas “pieaugums” pēc būtības ir diezgan iluzors un pārejošs. Apdomīga valdība šāda veida tēriņiem ieviestu griestus un investētu rezervēs, kuras varētu izmantot, lai mīkstinātu smago triecienu, kas sekotu, kad pienāktu orģijas neizbēgamais gals. Aigara Kalvīša (TP) valdība nedarīja pilnīgi neko no minētā. Ceturtkārt, jājautā, cik daudzi no mūsu neskaitāmajiem “ekonomistiem” un “ekspertiem” cēla trauksmi, kad risinājās šie notikumi? Daži, bet viņi bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Daudzi no tā dēvētajiem “ekspertiem” darīja tieši pretējo — skandēja, ka Latvija ir “citāda” un tā panāks pārējo Eiropu 15 gadu laikā. Nav šaubu, ka šie viedokļi pielēja eļļu mulsuma ugunij — gan valdības, gan ierindas iedzīvotāju prātos. Es nesaukšu nevienu vārdā, bet šādu viedokļu paudējus ir iespējams identificēt. Rezultātā nākas runāt par nopietnu robu valsts ekonomiskās pētniecības kapacitātē.
Vai mums ir labs plāns?
Skaidrs, ka galvenais stratēģiskais mērķis ir pēc iespējas ātrāk ieviest eiro. Lai to panāktu, ir jāizpilda Māstrihtas kritēriji. Tie, kurus šodienas kontekstā ir visgrūtāk izpildīt, ir inflācija (tā nedrīkst pārsniegt eirozonas trīs zemāko inflācijas līmeņu vidējo skaitli) un budžeta deficīts (tas nedrīkst pārsniegt trīs procentus no iekšzemes kopprodukta). No tā arī izriet fiskālā taupība, t.i. izdevumu samazinājums un nodokļu palielinājums. Tam vajadzētu nodrošināt līdzsvarotu budžetu un noturēt ekonomiku grožos ar zemu inflācijas līmeni vai pat deflāciju. Vai pastāv citas alternatīvas?
Es riskēju Ziemassvētkus pavadīt sarunās ar Drošības policiju, taču galvenā alternatīva Stabilizācijas plānam ir lata devalvācija. Daudz ir runāts par šāda soļa plusiem un mīnusiem, tāpēc es tikai īsumā atkārtošu pamata argumentus. Teorētiski devalvācija dod stimulu eksporta nozarēm un uz importa rēķina palielina pieprasījumu pēc vietējā ražojuma precēm un pakalpojumiem. Mīnuss ir tāds, ka devalvācija dotu triecienu neeksporta nozarēm, kuras ir atkarīgas no importētām precēm un enerģijas. Dabiski, devalvācija palielinātu arī importēto preču cenas. Latvijas kontekstā visbīstamākās devalvācijas sekas ir tādas, ka daudz grūtāk būs samaksāt aizdevumus ārzemju valūtās. Teju 70% Latvijas aizdevumu ir eiro. Devalvācija var novest arī pie aizdevumu defolta un banku kredītportfeļu straujas sarukšanas. Var gadīties, ka šādā situācijā valdībai būs jāglābj nepatikšanās nonākušas bankas. Devalvācijas sekas nebūs patīkamas, taču ekonomikas atveseļošanās varētu notikt ātrāk, jo ieguvējas būs eksporta nozares.
Gribētu uzsvērt, ka es nezinu, vai devalvācija ir labāka alternatīva. Latvijas Banka saka, ka nav. Iespējams, ka tai ir taisnība. Taču man nepatīk, ka par to faktiski nav notikusi diskusija, tiesa, izņemot diskusijas ar Drošības policiju. Nepārprotiet, es domāju (patiešām), ka Latvijas Banka ir viena no kompetentākajām institūcijām šajā valstī, un es dziļi cienu cilvēkus, kuri tur strādā. Taču esmu pārliecināts, ka labāka un informētāka politika rodas tikai tādā vidē, kurā pastāv brīva ideju konkurence. Tas, kas notiek pie mums, ož pēc intelektuālās cenzūras un neslēptas opozīcijas iebiedēšanas. No tā savukārt var ciest politisko risinājumu kvalitāte.
Kāda būs Stabilizācijas plāna ietekme? Baidos, ka ir grūti atrast pamatu pat piesardzīgam optimismam. Šķiet, ka vienīgais ceļš uz priekšu ved caur sāpīgu recesiju un ļoti smagu piezemēšanos. Padomājiet — lielākā daļa pasaules ar draudošo recesiju cīnās ar fiskālās ekspansijas palīdzību. Turpretim Latvijas plāns paredz fiskālo saraušanos, kas vēl vairāk paātrinās ekonomikas lejupslīdes spirāli. Tas, ko mēs piedzīvosim, ir, ekonomistu žargonā runājot, “reālā konverģence”(devalvācija ir “nominālā konverģence”). Teorētiski, reālā konverģence var nemaz nebūt tik sāpīga, ja ekonomika ir pietiekami fleksibla. Ja bizness var samazināt gan algas, gan cenas, un ja darbinieki to akceptē, tad pēc zināma laika Latvija var atgūt konkurētspēju starptautiskajā tirgū. Taču, visticamāk, to pavadīs bankroti un atlaišanas, jo dažas nozares kā, piemēram, nekustamais īpašums, būvniecība un banku sektors, saruks. Mēs noteikti piedzīvosim strauju bezdarba pieaugumu. Grūti prognozēt, cik ilgi turpināsies recesija. Galu galā tas būs atkarīgs no “bezdarbnieku ar biznesa domāšanu” spējas savākties, ieraudzīt jaunas peļņas iespējas un mobilizēt bezdarbnieku resursus. Un tad ekonomika atgūsies.
Domāju, ka labākais, ko var teikt par Stabilizācijas plānu, ir tas, ka SVF to akceptēja un SVF eksperti uzraudzīs tā izpildi. Baidos, ka mums tagad ir maz ticības Slaktera&Co spējām, taču es respektēju SVF darbinieku profesionalitāti. Jā, šķiet, ka SVF misija Latvijā, kura ar lielu pompu 1998.gadā tika slēgta, tiks no jauna atvērta. Daži var teikt, ka tas simbolizēs Latvijas atgriešanos banānu republikas statusā jeb tādas valsts ādā, kura nav spējīga pati īstenot kompetentu ekonomisko politiku.
Ieguvēji un zaudētāji
Manuprāt, lielākā problēma ar Stabilizācijas plānu ir tā, ka tai ir lielas problēmas ar taisnīgumu. Es piekrītu vienkāršajam viedoklim, ka ir taisnīgi, ja cilvēki maksā par kļūdām, kuras pieļāvuši. Un otrādi — uzskatu, ka nav taisnīgi, kad nevainīgi “skatītāji” maksā par kļūdām, kuras pieļāvuši citi. Pielietojot šo vienkāršo kritēriju, sanāk, ka plāns ir pagalam netaisnīgs.
Piemēram, saskaņā ar plānu nodokļu maksātāji maksās simtiem miljonu latu par kļūdām, kuras pieļāvusi Parex bankas vadība. Nodokļu maksātājiem tie būs milzīgi izdevumi, bet man ir sajūta, ka Kargina kunga un Krasovicka kunga dzīves šis plāns nemaz tik ļoti neietekmēs. Visticamāk, viņi pat varēs paturēt savus luksus automobiļus. Tas nav taisnīgi.
Ejot vēl soli tālāk — Tautas partija bija tā, kuras rokās bija varas groži, kad mēs nonācām šajās sprukās, un tā ir ļoti lielā mērā atbildīga par notikušo. Taču liekas, ka viņi tiek sveikā cauri kopā ar saviem izlolotajiem būvniecības projektiem. Viņi ir uzbūvējuši vienu no pasaules dārgākajiem tiltiem un par spīti runām par izdevumu samazināšanu ir apņēmības pilni būvēt vienu no pasaules dārgākajām bibliotēkām. Baidos, ka bibliotēku būvēs par pirmskrīzes cenām. Baumo, ka tā ir ierasta prakse — būvniecības uzņēmumiem maksāt “nodevas” saviem sponsoriem. Arī tas nebūs taisnīgi.
Vispārīgi runājot, ir skaidrs, ka “stabilizācijas” slogs gulsies uz vidusmēra nodokļu maksātāja pleciem. Pensionāri un mazturīgie, kā parasti, būs vislielākie zaudētāji no nodokļu palielinājuma precēm, kurām tiek tērēta būtiska viņu ienākumu daļa, — apkurei un medikamentiem. Taču, ja runājam par sabiedrības grupām kopumā, pensionāri nebija tie, kas mūs noveda tur, kur esam. “Kredītu orģija” varēja notikt tāpēc, ka daudzi cilvēki pārmērīgi aizņēmās (eiro valūtā), sagaidot, ka viņu nākotnes ienākumi bezgalīgi ilgi pieaugs par 30% gadā. Labāka apzīmējuma man nav, tāpēc viņus varētu saukt par “G paaudzi”. Lielākā daļa šo cilvēku brauc skaistās automašīnās, kuru numurzīmes sākas ar burtu “G”. Tad vēl, protams, jāpiemin visas bankas, kas šiem cilvēkiem aizdeva naudu. Saprotams, ka nedz “G paaudze”, nedz bankas negribēja kādam nodarīt pāri. Viņi vienkārši darīja to, kas šķita vislabākā izvēle dotajos apstākļos. Taču vai ir taisnīgi, ka citi, respektīvi — pensionāri, maksā par sekām, ko radījusi “kredītu orģija”, kam bankas un “G paaudze” deva vaļu? Manuprāt, tas nav taisnīgi.
Taču jāsaka, ka visā šajā stāstā ir saskatāms arī kas pozitīvs. Pirmkārt, domāju, ka tā būs izcila mācība valstij. Otrkārt, domāju, ka drīz redzēsim formulas “it is the economy, stupid!”[ 1 ] pielietojumu vēlēšanās. Saskaņā ar šo formulu, vēlēšanu iznākumu lielā mērā nosaka valsts ekonomiskais stāvoklis vēlēšanu gadā. Atcerieties — Kalvīša valdību no jauna ievēlēja strauja ekonomiskā pieauguma laikā. Ekonomikas stabilizācijas plāns liecina, ka vēlēšanu gadā recesija vēl nebūs beigusies. Mana prognoze ir tāda, ka daudzas tagadējās Saeimas sejas mēs pēc velēšanām vairs neredzēsim. Un tas gan būs taisnīgi.
__________________________