Kas to būtu domājis, ka rakstīšu par sportu savā politika.lv blogā, tomēr pēdējo nedēļu notikumi ir saslēgušies vienā ķēdē. Uzreiz jāatzīstas, ka sports man nekad nav bijis tuvs sirdij un jau skolas laikā likās visnetaisnīgākais no mācību priekšmetiem, kur, lai kā es censtos, nevarēju startēt vienlīdz labi ar garkājainajiem un divreiz garākajiem klasesbiedriem.
Martā un aprīlī es rīkoju seminārus skolēniem, kuros viņu uzdevums bija iemācīties, kā būt 21.gadsimta pilsonim – kā ar interneta rīku palīdzību veicināt pārmaiņas savā apkaimē. Lai gan projekts ir beidzies, ir palikusi skolēnu grupa, kas vēlas lietas novest līdz veiksmīgam iznākumam, tai skaitā skolēni, kas vēlas ieraudzīt savā Teikas/Čiekurkalna rajonā publisku sporta laukumu. Viņiem ir paveicies – pie skolas ir sporta laukums, tomēr tas nav publiski pieejams direktora nostājas dēļ – pirmkārt, tas tiek dalīts ar citām rajona skolām un ir noslogots, otrkārt, viņam ir bažas par to, ka tas tiks izdemolēts. Rajonā agrāk bija liels publiskais sporta laukums, kur tagad slejas Teikas nami.
Kamēr skolēni “ar Dievu uz pusēm” sarunā un atrod vietu, kur paspēlēt basketbolu vai futbolu pie kādas no rajona skolām, pieaugušajiem jau iet grūtāk un ir jābūt krietni attapīgākiem. Daži var atļauties regulāri apmeklēt dārgus sporta klubus, pārējiem atliek skriešana kādā no parkiem, riteņbraukšana (kas pilsētā ir pieskaitāms ekstrēmajiem sporta veidiem) lūzumpunkts vai ielu vingrošana.
Nordea Rīgas maratons ik gadu tiek pasniegts kā veids, kādā veicināt sporta, skriešanas atdzimšanu Latvijā. Cilvēki, kas tic, ka tikai sportiska sabiedrība ir ar nākotni, cer, ka tas vedīs mūs kaut soli tai pretim. Tomēr maratonam es redzu arī dažas nepatīkamas ēnas. Vēl joprojām ir entuziastu, draugu grupas, kas skrien savam priekam, jo viņiem patīk sports. Uzņēmumu sabiedrisko attiecību nodaļas izdzen savus dažkārt vārgos, sauli neredzējušos biroja klerkus, ietērpj T-kreklos ar firmas logo un palaiž brīvajā skrējienā. Var jau atteikties, bet tad tas nebūs īsts tīmbildings. Politiķi pieceļas no saviem krēsliem, novelk žaketes un atbalsta procesu, lai būtu kopā ar tautu un pie viena iegūtu kādu procentpunkta pieaugumu reitingos. Žēl, ka labā ideja apaug ar PR biezo mizu un liek tiem, kuriem nevajadzētu, kāpt pāri saviem spēkiem un doties skrējienā.
Morāle – švaki mums iet ar to vingrošanu, un, jo vecāki kļūstam, jo smagāk tas kļūst. Un dārgāk, un nepieejamāk.