Foto: N. Mežiņš
Katrs divsimtais Latvijas iedzīvotais, kas sasniedzis 14 gadu vecumu, ir nosacīti notiesāts. Acīmredzami, ka Latvijas iedzīvotāji ir tiesīgi prasīt, lai valsts ne tikai notiesātu likumpārkāpējus nosacīti, bet arī uzraudzītu viņus, sniegtu palīdzību un nodrošinātu šo cilvēku uzvedības korekciju.
Kaut gan daudziem cilvēkiem krimināltiesības un kriminālsodi asociējas vien ar brīvības atņemšanu, faktiski cietumsods nav visizplatītākā kriminālā represija. Piemēram, pagājušajā gadā uz cietumu nosūtīti ap 28% notiesāto, bet 2001.gadā – aptuveni 23%. Pēdējo septiņu gadu laikā absolūtais vairākums noziedznieku izcieš piespriestos sodus nosacīti, proti, spriedumos noteiktos sodus faktiski neizpilda, ja noteiktajā pārbaudes laikā notiesātais neizdara jaunus pārkāpumus un pilda uzliktos pienākumus.
Saprotams, ka ne katram cilvēkam viegli pieņemt faktu, ka zādzībā vai huligānismā par vainīgu atzītais kaimiņš pēc tiesas sprieduma pasludināšanas mierīgi atgriežas mājās, nevis tiek nogādāts cietumā. Interesanti, ka arī tiesneši neidealizē nosacītu notiesāšanu, un, kaut gan aktīvi to piemēro, arī atzīst, ka notiesātie bieži neizprot nosacītas notiesāšanas būtību – uztver to kā atbrīvošanu no atbildības. Nepietiekama ir kontrole par nosacīti notiesātajiem, vairāki no viņiem izdara jaunus noziedzīgus nodarījumus (5% no notiesātajiem to izdara pārbaudes laikā, kas bieži sakrīt ar soda ilgumu, bet var arī būt īsāks vai garāks par to).
Pēdējo 10 gadu laikā Latvijā nosacīti notiesāti vairāk kā 60 tūkstoši cilvēku. Šis kopējais personu skaits, kas izcieš piespriesto sodu sabiedrībā, ir visai iespaidīgs un nosacītas notiesāšanas problēmas nav šaurs tiesību jautājums, par kuru jāinteresējas tikai juristiem. Ap 10 tūkstoši nosacīti notiesāto ik dienas atrodas sabiedrībā, sazinās ar citiem cilvēkiem. Mēs iepērkamies tajos pašos veikalos, izmantojam to pašu sabiedrisko transportu, staigājam pa tām pašām ielām. Katrs divsimtais Latvijas iedzīvotais, kas sasniedzis 14 gadu vecumu, ir nosacīti notiesāts. Acīmredzami, ka Latvijas iedzīvotāji ir tiesīgi prasīt, lai valsts ne tikai notiesātu likumpārkāpējus nosacīti, bet arī uzraudzītu viņus, sniegtu palīdzību un nodrošinātu šo cilvēku uzvedības korekciju.
Tajā paša laikā sabiedrībā nav plaša atbalsta priekšlikumiem tērēt vairāk līdzekļu, lai palīdzētu notiesātajiem. Diskutējot par kriminālsodu izpildes finansējumu, bieži tiek pieminētas pensionāru, maznodrošināto, daudzbērnu ģimeņu vajadzības, norādot, ka sākumā jāpalīdz šīm sociālām grupām, un tikai pēc tam var atļauties tērēt naudu noziedzniekiem. Piekrist tam nav iespējams. Nenoliedzot citu jautājumu nozīmi, svarīgi ievērot, ka naudas tērēšana kriminālsodu izpildei ir investēšana mūsu drošībā. Daudz lietderīgāk tērēt līdzekļus noziegumu novēršanai, nekā izmeklēšanai un recidīvistu izolēšanai no sabiedrības.
Lai nosacīta notiesāšana kļūtu par efektīvu līdzekli cīņā ar noziedzību, ir svarīgi izstrādāt vadlīnijas, kas ietvertu rekomendācijas tiesnešiem un uzraudzības institūcijām par nosacītas notiesāšanas piemērošanu.
Pagājušajā gadā nosacīti tika notiesāti 92 % kukuļņēmēju, 75,5 % huligānu, 60 % zagļu, 41 % laupītāju, 27 % izvarotāju. Kaut gan konkrētu krimināllietu apstākļi var būt dažādi, nosacītu notiesāšanu par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem nedrīkst plaši praktizēt. Tiesām jārekomendē nosacīti notiesāt, galvenokārt, tos cilvēkus, kuri pastrādājuši kriminālpārkāpumus vai mazāk smagus noziegumus un pirms tam nav bijuši sodīti nosacīti. Personai, kas pārbaudes laikā ir pastrādājusi jaunu noziedzīgu nodarījumu, vispārējos gadījumos jāizcieš piespriestais sods reāli.
Ļoti svarīgi, lai uzraudzības institūcija ne tikai veiktu nosacīti notiesāto uzskaiti, bet varētu arī efektīvi kontrolēt šo personu uzvedību pārbaudes laikā un iesaistītu viņus resocializējošos pasākumus, piemēram, specialitātes apgūšanas kursos, ārstēšanā no alkoholisma un narkomānijas, psiholoģiskās palīdzības programmās, valodas kursos utt. Diemžēl esošajā situācijā tas ir visai sarežģīti. Pērn policijas dienestā, kas veic nosacīti notiesāto kontroli, strādāja
48 darbinieki, bet uzskaitē ir bijušas 25,6 tūkstoši personu, no tām 15,6 tūkstoši – nosacīti notiesāto, tādējādi, vidējā darba slodze vienam dienesta darbiniekam ir bijusi 533 personu uzraudzība.
Ļoti pozitīvi vērtējama tiesu prakse, kad nosacīti notiesātajam pārbaudes laikā ir jāveic speciālie pienākumi, piemēram, noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu vai nemainīt dzīvesvietu. Spēkā esošais Krimināllikums ierobežo tiesnešu brīvību izvēlēties un noteikt nosacīti notiesātajiem pienākumus – to izsmeļošs uzskaitījums ir dots likumā un, notiesājot nosacīti, tiesa var vien izvēlēties starp tiem. Pareizāk būtu atļaut tiesnešiem uzlikt nosacīti notiesātajiem arī citus, likumā tieši neparedzētus pienākumus, piemēram, apmeklēt skolu, atstrādāt nodarīto kaitējumu, veikt sociāli derīgo darbu u.c.
Gan juristi, gan plaša sabiedrība visai rezervēti vērtē esošo situāciju ar nosacītu notiesāšanu. Tomēr alternatīvu tai nav. Mēs negribam un nevaram sūtīt visus likumpārkāpējus uz cietumu. Valstī nav tik daudz cietumu un, kā rada prakse, ar brīvības atņemšanu var izolēt personu no sabiedrības, bet visai grūti panākt personas labošanos. Tomēr nedrīkst arī ignorēt nosacītas notiesāšanas problēmas – lai tā kļūtu par efektīvu sabiedrībā izciešamu sodu, ir svarīgi paplašināt tiesas kompetenci šajā jomā, kā arī nodrošināt efektīvu uzraudzību nosacīti notiesātajiem.