Foto: politika.lv
Sabiedrisko raidorganizāciju likumprojekta un Radio un televīzijas likumprojekta anotācijas otrais jautājums skan šādi: "Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?" Kāda gan ir likumu veidotāju atbilde uz šo jautājumu? Vienkārša. "Normatīvā akta projekts šo jomu neskar."
Manuprāt, šis ir izcils absurda apgalvojuma piemērs. Kā tas ir iespējams, ka nedz sabiedrisko raidorganizāciju likums, nedz radio un televīzijas likums neskar sabiedrības attīstības jautājumus?
Šajā rakstā vispirms mēģināšu īsi ieskicēt divus jauno likumprojektu trūkumus, kas izriet no to veidotāju nespējas izprast un definēt jau minēto normatīvo aktu ietekmi uz sabiedrības attīstību. Raksta nobeigumā sniegšu ieskatu, kādā veidā šis jautājums tiek risināts citur Eiropā.
Neatkarīgs regulators
Abi likumprojekti paredz, ka lielāko daļu no Nacionālās Radio un televīzijas padomes funkcijām un pilnvarām pārņem Kultūras ministrija. Ir vairākas būtiskas problēmas saistībā ar NRTP funkciju un pilnvaru nodošanu ierēdņiem.
Pirmkārt, šāds noteikums apdraud sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību. Valsts civildienesta likuma 15.panta 2.punkts paredz, ka viens no ierēdņa pamatpienākumiem ir “neatkarīgi no savas politiskās pārliecības būt lojālam likumīgajai varai”. Tas nozīmē, ka abi likumprojekti paredz pakļaut sabiedriskās raidorganizācijas likumīgās varas, nevis sabiedrības interesēm. Vai ir iespējams, ka likumīgā vara nerīkojas sabiedrības interesēs? Jā, tas ir iespējams. Praktiski tas nozīmē, ka ar NRTP atlaišanu sabiedrisko raidorganizāciju darbība tiek tieši pakļauta pie varas esošajām partijām.
Otrkārt, šāds noteikums paver jaunas valsts un pašvaldību līdzekļu nekontrolētas izmantošanas iespējas mediju jomā. Radio un televīzijas likuma projekta 6. un 7.pants paredz iespēju veidot raidorganizācijas ar jauktu, ieskaitot valsts un pašvaldības, finansējumu. Nav skaidrs, kas pārraudzīs nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumu šajās raidorganizācijās. Bez neatkarīga vērtējuma šādās jaukta finansējuma raidorganizācijās nodokļu maksātāju nauda var tikt izmantota politisko mērķu sasniegšanai.
Finansēšana
Sabiedrisko raidorganizāciju likuma projektā tiek paredzēts, ka sabiedrisko raidorganizāciju programmās no 2008.gada 1.janvāra netiks ievietotas reklāmas. Šāds lēmums var tikt izmantots kā netieša valsts dotācija komerciālām raidorganizācijām. Proti, kopējais reklāmas tirgus apjoms patlaban sevī nosacīti iekļauj līdzekļu izlietojumu divu tipu raidorganizācijām — sabiedriskajām un komerciālajām. Ja sabiedriskajām raidorganizācijām tiek liegts piedalīties reklāmas tirgū, tad komerciālās raidstacijas sev iegūs atlikušo reklāmu tigus daļu. Valsts dotācijas savukārt kompensēs sabiedriskajām raidorganizācijām zaudēto reklāmas tirgus daļu. Līdz ar to valsts dotāciju apjoms sabiedriskajām organizācijām aptuveni līdzināsies komerciālo raidorganizāciju ieguvumam no atlikušās reklāmas tirgus daļas.
Šāds budžeta līdzekļu izlietojums tiešām nebūtu lietderīgs laikā, kad sabiedrībā samilzušas arī daudzas citas sociālas problēmas. Turklāt tas neveicina sabiedrības un varas uzticības veidošanos. Līdz ar to jautājums, vai likumīgā vara rīkojas sabiedrības interesēs, kļūst būtisks. Ja ne faktu, tad vismaz sabiedrības uztveres līmenī gan.
Pievēršoties raksta otrajam jautājumam par sabiedrības attīstības definēšanu, jāsaka, ka ir milzum daudz dokumentu, kurus var izmantot sabiedrības attīstības vīzijas iezīmēšanai. Intereses pēc varētu apskatīt Starptautiskā preses institūta pētījumus (www.freemedia.at), Eiropas Audiovizuālās pētniecības centra informāciju (www.obs.coe.int), Eiropas regulatoru platformas nostādnes (www.epra.org) un daudzus citus dokumentus. Visos šajos dokumentos uzsvērts, ka valstīs, kur mediju tirgus vai nu nav pietiekami attīstīts, vai pārāk mazs, lai pašregulācijas principi nodrošinātu sabiedrībai būtisku jautājumu ievērošanu, ir nepieciešama regulācija sabiedrības attīstībai būtiskos jautājumos, piemēram:
1) cilvēka cieņas un pašcieņas aizsardzība;
2) vardarbība un viedokļu veidošana nepilngadīgajiem;
3) mediju plurālisms;
4) informācijas pieejamība;
5) privātums un atklātība;
6) mediju tieša un netieša ietekme politikas veidošanā utt.
Kādi gan būtu ieteikumi likumu veidotājiem? Pirmkārt, definēt likumprojektu ietekmi uz sabiedrības attīstību. Otrkārt, pievērst uzmanību, kā šīs sabiedrības attīstības prioritātes tiek īstenotas raidorganizāciju ikdienā, sākot ar finansējumu un beidzot ar īpašnieku atbildību. Treškārt, saglabāt Nacionālo Radio un televīzijas padomi, kas varētu nodrošināt sabiedrības interešu aizstāvēšanu elektronisko mediju laukā. Visbeidzot — nevajadzētu atņemt sabiedriskajām organizācijām reklāmas ieņēmumus.
Sabiedrības attīstības definēšanai nav būtiski skaisti virsraksti, bet gan skaidras vadlīnijas, kuru vispārēji formulējumi nozīmē raidorganizāciju, reklāmas devēju un veidotāju ikdienā. To var noskaidrot, tikai veidojot saprātīgu diskusiju procesu. Pirmkārt, būtu nepieciešama institūcija, kas šo procesu vada. Otrkārt, būtu skaidri jānosaka lēmumu pieņemšanas un to grozīšanas kārtība. Treškārt, būtu jādefinē viedokļu izmaiņas process.
Procesam vajadzētu būt iekļaujošam, lai gan organizācijas, gan indivīdi varētu publiski izteikt savus uzskatus un saņemt uz tiem atbildes. Procesam varētu būt trīs posmi. Pirmajā posmā atbildīgā institūcija sagatavotu sabiedrības attīstības prioritāšu melnrakstu, par kuru savus komentārus sniegtu minētās starptautiskās organizācijas. Otrajā posmā labotais melnraksts būtu jāliek publiskai apspriešanai, turklāt izteiktajiem komentāriem būtu jābūt publiski pieejamiem. Trešajā posmā būtu jāveido dažādu organizāciju sadarbības mehānismi, kas varētu atrisināt publiski izteiktās bažas.
Piemēri šādas sadarbības sākšanai jau ir. Ja ieinteresētajām pusēm ļautu brīvi izmantot savas tiesības likuma sastādīšanas gaitā, nevienam vairs nebūtu jāuztraucas par likuma ieviešanu. Likums jau darbotos cilvēku rīcībā.