Raksts

Noplicinātā solidaritāte


Datums:
02. jūnijs, 2009


Autori

Viesturs Āboliņš


Foto: Jukino B.

Latvijā ekonomisko krīzi smagāku un ilgstošāku veido vērtību krīze. Elites solidaritātes mazināšanās un politiskās vardarbības pilnīgs noliegums „iekonservē” iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Raksta ideju rosināja ieteikums, ar kuru beidzas sociologa Māra Branta raksts Solidaritātes krīze[ 1 ]: „Ja politiskā elite rīkojas (..), privatizējot peļņu un cenšoties iespēju robežās pati norobežoties no zaudējumu socializācijas, tas neveicina ekonomiskās krīzes pārvarēšanu. Naids pret šo grupējumu veidojas galvenokārt tāpēc, ka tas vienkārši atļaujas nesolidarizēties. Šī naida izpausmes, ja tās rezultētos politiskās elites gāšanā, protams, nekādā veidā neveicinātu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, drīzāk otrādi. Tomēr uz kādu brīdi rastos iespaids, ka triumfējis taisnīgums.”

M.Branta raksts ilustrē būtiskas atšķirības solidaritātes un politiskās vardarbības uztverē:

  • Solidaritāti Latvijas sabiedrība uztver kā morāli un emocionāli neitrālu „instrumentu”, nevis kā sabiedrību vienojošu vērtību. Tāpēc politiskā elite var nesolidarizēties ar pārējo Latvijas sabiedrību vai solidarizēties tikai savas fiziskās drošības ietvaros. Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir konstatācija, ka solidaritāte pašlaik nav universāls sociālo attiecību elements. Būt vai nebūt solidāram — tas ir brīvas privātas izvēles jautājums. Attieksme pret solidaritāti neietekmē ne politiskās elites, ne pārējās sabiedrības identificēšanos ar Latvijas valstiskumu.
  • Politiskās vardarbības noliegums, turpretim, Latvijas sabiedrībā figurē kā absolūta, vienojoša vērtība. Publiskajā telpā viedokļu līderi politisko vardarbību asociē galvenokārt ar iedzīvotāju deportācijām un ar ārējo spēku ietekmi uz Latvijas valstiskumu. Politiskās vardarbības risks pašlaik ir pozicionēts kā viennozīmīgs ļaunums, kuru neattaisno nekādi morāli, emocionāli vai ekonomiski argumenti.

Vai solidaritātes un politiskās vardarbības uztvere ir kādā būtiskā veidā saistīta ar ekonomiku? Vai Latvijas ekonomikas stāvokli ietekmē tas, ka politiskās vardarbības noliegums dominē pār solidaritāti? Vērtību uztveres ietekme uz ekonomiskajām norisēm ir izprotamāka, ja aplūkojam Latvijas sabiedrības attieksmi pret solidaritāti un politisko vardarbību ilgākā laikposmā.

Uz viesstrādniekiem balstīta ekonomika

Īpašumu privatizācija un ātra pāreja uz tirgus ekonomiku nebija savienojama ne ar padomju sabiedrībā deklarēto solidaritātes kā vienojošās vērtības statusu, ne ar „sociālistiskās kultūras” pausto šķiriski ekonomisko attieksmi pret politisko vardarbību. Cerībā, ka atviegloti peļņas izmantošanas nosacījumi sekmēs uzņēmējdarbības efektivitāti un paātrinās neatgriezenisku Latvijas pāreju uz tirgus ekonomiku, Latvijas politiskā elite izvirzīja lozungu „Kaut pastalās, bet brīvi!” Šāds lozungs noliedz Latvijas politiskās un biznesa elites atbildību par iedzīvotāju ekonomisko stāvokli. Līdz ar to vairs nav pamata politiskās vardarbības hipotētisku pielietojumu saistīt ar ekonomiski politisko attiecību jomu — vardarbības risks saglabājas tikai ārpolitisko attiecību jomā kā ārējo spēku un viņu atbalstītāju draudi Latvijas valstiskumam.

Ar vērtību pārpozicionējumu Latvijas politiskā biznesa un kultūras elite būtiski sašaurināja valsts ekonomiskās attīstības vērtējuma kritērijus. Sabiedrībā dominē uzskats, ka 90. gadu bezdarbs un ar to saistītā rūpniecības darbaspēka emigrācija neko būtisku neliecina par Latvijas ekonomikas stāvokļa kvalitāti. Piemēram, dzejnieks Imants Ziedonis savu sociālo skatījumu raksturoja šādi: „Mēs jau lielākā daļa te, Rīgā, esam laucinieki. Es pārstāvu lauciniecisko ideoloģiju visā — gan saimnieciskajā politikā, gan partiju politikā. (..) Nē, Rīgas stihija mani neinteresē. Es dzīvoju tādā kā izolācijā, iecistēti. Inteliģencē es vēl kaut cik apgrozos, bet fabriku cilvēki, piemēram, mani nekad nav interesējuši. Galu galā es jau tik plurāli esmu izniekojies, ka tas tik vēl trūka, lai man viss būtu jāzina. Es negribu. Ir tādas lietas, ko es negribu zināt.”[ 2 ]

Kad valsts politiskā, biznesa un kultūras elite no savu lēmumu pieņemšanas motīviem izslēdz solidaritāti ar dažās valsts ekonomikas nozarēs strādājošajiem, tad attiecīgi sašaurinās arī valsts ekonomisko procesu vērtējuma kritēriji — statistikas datiem par „svešajās” nozarēs strādājošo iedzīvotāju daļu zūd praktiska nozīme lēmumu pieņemšanā. „Traucējošos” statistikas datus ir izdevīgi ignorēt.

Plašai auditorijai maz zināmi Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka laikposmā no 1991. līdz 2004. gadam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES), no valsts aizbrauca ap 230 000 iedzīvotāju (1. grafiks). Tas ir 10% no pašreizējā Latvijas iedzīvotāju kopskaita vai triju lielo pilsētu — Liepājas, Rēzeknes un Daugavpils — iedzīvotāju kopskaits. 90. gados augsts bezdarbs radīja lēta darbaspēka izvēles iespējas privātā sektora uzņēmumiem Latvijā. Bezdarbs neveidoja kritisku sociālo spriedzi un atrisinājās caur darbaspēka masveida emigrāciju, kuru politiskā un biznesa elite vērtēja pozitīvi[ 3 ]. Sabiedrības uztverē šis emigrācijas process asociējās ar vēsturisko taisnīgumu, ar Latvijas valsts „dekolonizāciju un deokupāciju”.

Tikai 2005.-2006. gadā darbaspēka emigrācija guva plašu publisku negatīvu vērtējumu, jo sāka jūtami kavēt uzņēmējdarbību. Kāda liela ražošanas uzņēmuma vadītājs cilvēkresursu saikni ar uzņēmumu attīstību raksturoja sekojoši: ”90. gadu sākumā problēmas ar cilvēkresursiem absolūti nebija. Cilvēku pūļi stāvēja pie mūsu rūpnīcu vārtiem, un mēs varējām atļauties izvēlēties. Savukārt šodien viss ir mainījies. Ir jādomā ne tikai, kur meklēt darbiniekus un kā viņus pievilināt strādāt pie mums, bet arī kā noturēt. Galu galā robežas ES ir brīvas”.

1. grafiks

2008.gada beigās ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības atbalstu veiktajā pētījumā “Iedzīvotāju starpvalstu ilgtermiņa migrācijas ietekme uz Latvijas tautsaimniecību” ekonomiste Raita Karnīte secināja, ka Latvijā nav sabalansētas migrācijas politikas, proti, emigrācija tiek attaisnota, bet imigrācija tiek uzskatīta par nepieņemamu un pat tabu tēmu[ 4 ]. Pētījumā norādīts, ka imigrācija dotu vairākus tiešos ieguvumus, piemēram, iekšējā patēriņa, ražošanas apjoma, pievienotās vērtības, peļņas un nodokļu apjoma valsts budžetā palielināšanos. Tāpat būtu arī netiešie ieguvumi: iedzīvotāju skaita palielināšanās, kas palielina valsts konkurētspēju, dzīves kvalitātes uzlabošanās, cenu samazināšanās un eksporta potenciāla paaugstināšanās. Vienlaikus imigrācijai ir arī savas izmaksas, piemēram, jāuztur imigranti, kas nestrādā, un arī vietējie iedzīvotāji, kas izstumti no darba tirgus. Tāpat palielinās ienākumu atšķirības, tautsaimniecība koncentrējas zemu darba izmaksu jomās, iespējama sociālā un etniskā spriedze, valsts budžetā nepieciešami izdevumi imigrācijas politikai u.tml.

Dati par starpvalstu ilgtermiņa migrāciju (1. grafiks) liecina, ka pēdējo 60 gadu laikā Latvijas politiskajai un ekonomiskajai elitei nav konsekventa priekšstata par ekonomikas saistību ar darbaspēka resursu atražošanos. Jau no 1951. līdz 1991. gadam Latvijā celtajiem uzņēmumiem hroniski pietrūka vietējā darbaspēka. Atsaucoties uz uzņēmumu darba sludinājumiem, uz dzīvi Latvijā ik gadu pārcēlās 50 000—60 000 cilvēku — ik gadu ieceļoja aptuveni 2,3% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita.

Tik intensīva ieceļošana četrdesmit gados (no 1951. līdz 1991. gadam) būtu pārvērtusi Latviju par ieceļotāju jaunapdzīvotu zemi līdzīgi Austrālijai, ja vien nebūtu arī pretējas darbaspēka plūsmas — ik gadu no Latvijas aizbrauca 33 000—46 000 cilvēku jeb 1,7% no iedzīvotāju kopskaita. Viesstrādnieku vairākumam saikne ar Latviju bija īslaicīga. Nemitīga ārējā darbaspēka rotācija 40 gadus uzturēja Latvijā centralizēti plānoto ekonomiku un vietējo ražošanas uzņēmumu darbaspēju. Iegūtie viesstrādnieku resursi 13 gadus nodrošināja arī brīvu tirgus ekonomikas attīstību Latvijā.

Kopumā vairāk nekā 50 gadus Latvija ir brīvi izmantojusi citur dzimušu, izaudzinātu un izglītotu darbaspēku, nedomājot par savu ieguldījumu cilvēkresursu atražošanā kā par būtisku ekonomisko procesu sastāvdaļu. Šajā ziņā Latvija par pusgadsimtu ir apsteigusi ES „vecās” dalībvalstis, kurās brīvai darbaspēka ieceļošanai tikai pašlaik veidojas pieaugoša loma cilvēkresursu papildināšanā un dzimstības sarukuma kompensēšanā.

Latvija ir uzskatāms modelis tam, kāda izskatās uz viesstrādniekiem balstīta ekonomika — iebraukušā darbaspēka veidošanā nebija ieguldīti Latvijas resursi — vispārējā un profesionālā izglītība, medicīniskā aprūpe, tāpēc „svešais” darbaspēks Latvijas politiskās, biznesa un kultūras elites uztverē nav vērtīgs, kā mēdz teikt — „kas viegli nāk, tas viegli zūd”.

Nevērtīgs darbaspēks nevar izkļūt no ekonomiskās krīzes

Krīzes laikā cilvēki cenšas mazāk pirkt un vairāk taupīt. Vēlme nopirkt kaut ko vajadzīgu nekur nav zudusi, bet ir pazudusi iespēja pirkt. Dīvainā sastrēgumā mēs mazāk pērkam no citiem, jo citi sākuši mazāk pirkt no mums. Mēs gaidām cits uz citu — kurš pirmais sāks kustēties? Pietrūkst kāda saprotama signāla, kas iekustinātu pirmo sastrēguma posmu, lai arī citiem parādītos manevra iespējas. Ja sakustēsies šis nezināmais pirmais posms, krīze ies mazumā. Pašlaik pirmais posms nezina, ka ir pirmais un ka viņam vajag kustēties, lai nekavētu visus.

Latvijā ekonomisko krīzi smagāku un ilgstošāku veido vērtību krīze. Elites solidaritātes mazināšanās un politiskās vardarbības pilnīgs noliegums „iekonservē” zemu iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Politiskās, biznesa un kultūras elites izpratnē darbaspēka zema pirktspēja, zema dzimstība, politiska pasivitāte un gatavība uz emigrāciju neliecina par kritiski negatīviem procesiem Latvijas biznesa vidē un valsts pārvaldē. Savu interešu aizstāvībā pasīvs un lēts (nevērtīgs) viesstrādnieku darbaspēks nemotivē biznesu uz efektivitātes un konkurētspējas celšanu un uz kvalitatīva darbaspēka pieprasījumu no Latvijas izglītības sistēmas.

Viesstrādnieku „pagaidstatuss” izplatās arī uz Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un pilsoņiem — viņi ir pilnvērtīgs darbaspēks, bet nepilnvērtīgi patērētāji, kuri nevar uzturēt Latvijā savu ģimeni un vecākus, nevar samaksāt medicīniskos un izglītības sistēmas pakalpojumus, nevar politiski ietekmēt „spēles noteikumus”. Šādas attiecības mazina orientāciju uz izkļūšanu no ekonomiskās krīzes, jo pazemināts patēriņa līmenis kļūst „normāls”, tas nerada iespējas attīstīties biznesam, kurš orientējas uz darbaspēku kā uz pilnvērtīgiem patērētājiem. Nelielais Latvijas tirgus sašaurinās vēl vairāk — ekonomika bez cilvēkiem nevar pastāvēt. Tāpēc krīzes situācijā ir grūti pārraut Latvijas ekonomikas sistēmisko atkarību no viesstrādnieku plūsmas.

Uz efektīvu valsts pārvaldi motivējoša solidaritāte ir emocionāli saistoša vērtība — cilvēks šo vērtību izvēlas brīvprātīgi un ir gatavs to aizstāvēt par spīti personisko zaudējumu draudiem. Cilvēki, kuri nav solidāri, nemainīsies un nekļūs solidāri, jo personiskie ieguvumi un zaudējumi ir vērtīgāki par solidaritātes sajūtu. Tāpēc iztrūkstošo solidaritāti Latvijas politiskajai, biznesa un kultūras elitei „no ārpuses” nevar uzspiest ne ekonomiski, ne morāli argumenti.

Kā tad pastiprināt elites solidaritāti? Plašas sabiedrības apņēmība pielietot reālu politisko vardarbību savu ekonomisko interešu apliecināšanai ir instruments, kas regulē ekonomisko sistēmu un motivē aiziet no politikas un no biznesa vadības tos elites pārstāvjus, kuriem solidaritāte kā vērtība nav pieņemama, bet personīgie zaudējumi ir primāri. Rezultātā politiskās un biznesa elites vidē notiek vērtību atlase, pēc efektīvākiem kritērijiem tiek koordinēti sociālie un ekonomiskie procesi, un uzlabojas valsts konkurētspēja.

Atcerēsimies, kā 1991. gadā barikāžu aizstāvju apņēmība izmainīja ekonomisko sistēmu un pārstāsim popularizēt nevarīgi pasīvo attieksmi pret Latvijas valsti.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!