Foto: Jorge Quinteros
Kamēr vien cietumi atradīsies līdzšinējā stāvoklī, svaru kausi nenosvērsies par labu resocializācijai, jo galvenie personāla spēki būs koncentrēti ieslodzīto apsardzei.
Pagājis vairāk nekā pusgads, kopš šo rindu autors starptautiskajā konferencē Pietiek upuru prezentēja tematu Latvijas cietumi uz reformu sliekšņa.[ 1 ] Šajā konferencē tika iezīmēta nepieciešamība reformu uztvert un attīstīt kā pasākumu kompleksu, kas sastāv no nesaraujamiem un savstarpēji papildinošiem elementiem.
Atjaunotajā Latvijā reformas nosaukumu līdz šim izpelnījusies gan brīvības atņemšanas iestāžu pāreja uz progresīvo soda izpildi 1995. gadā, gan ieslodzījuma vietu pāreja Tieslietu ministrijas (TM) pārraudzībā 1999. gadā, gan arī pāreja uz profesionālo apsardzi ieslodzījuma vietās – tā noslēdzās 2003. gadā. Savukārt kopš 2008. gada Latvijas ieslodzījuma vietu sistēma atrodas infrastruktūras reformas gaidās.[ 2 ]
Kā redzams, ar kriminālsodu izpildi saistītu reformu jēdziens publiskajā telpā sastopams itin bieži. Taču beidzot reformas saturiskie elementi īstajos vārdos nodēvēti ministru prezidenta Valda Dombrovska (Vienotība) trešās valdības deklarācijā, kas agrāko vidū izceļas ar apņemšanos īstenot “brīvības atņemšanas personāla un infrastruktūras, kā arī tiesiskā regulējuma vienlaicīgas reformas”[ 3 ]. Bez tam valdība apņēmusies attīstīt tādu “kriminālsodu politiku, kas mazina noziegumu recidīvu un samēro pārkāpumu ar sodu”.[ 4 ]Viens no soļiem šajā virzienā jau sperts – paredzams, ka 2013.gada 1. janvārī spēkā stāsies nesen izstrādātie Krimināllikuma un attiecīgi citu likumu grozījumi, kuru uzdevums ir pārkāpuma un soda samērošana.[ 5 ] Savukārt noziegumu recidīva samazināšanas slogs būs „jāiznes” brīvības atņemšanas iestāžu reformai.
Nepieciešama ideoloģiskā reforma
Viens no trim ideoloģiskās reformas elementiem ievērojamu virzību ieguva 2011. gada 11. augustā, kad spēkā stājās revolucionāri grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā. Ar tiem beidzot legalizēta resocializācija, kurai ir vistiešākā saikne ar recidīva samazināšanu. Taču nepietiek noziedzniekam parādīt likumu, lai viņš kļūtu likumpaklausīgs. Noziedzniekam svarīgākais no resocializācijas pīlāriem – sociālās uzvedības korekcija – nepieciešams „dabā”. Un tas šobrīd nefunkcionē. Agrāk korekcijas funkcija piederēja Valsts probācijas dienestam (VPD). Taču 2009. gadā probācija cietumus „pameta”, jo likumdevējs ar atbilstošiem grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā nolēma ietaupīt tieši uz šīs funkcijas rēķina. Šim mērķim nekas nav iebiris arī ieslodzījuma vietu sistēmas maciņā par spīti tam, ka Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepcija resocializācijas izmaksas nosaka visai precīzi.[ 6 ]
Nezinātājus viegli samulsināt ar faktu, ka pēdējos gados ievērojami Eiropas struktūrfondu līdzekļi novirzīti notiesāto izglītībai, kas ir viens no resocializācijas elementiem. Taču izglītība līdz darba tirgum var aizvest likumpaklausīgos iedzīvotājus. Savukārt noziedzniekus līdz likumpaklausībai ar izglītību vien aizvest nav iespējams. Eiropas nauda ieslodzīto izglītībai piešķirta tādēļ, ka saskaņā ar Valsts stratēģisko ietvardokumentu 2007.-2013. gadam ieslodzītie atzīti par sociālās atstumtības riska grupu.[ 7 ] Tajā pašā laikā vietējā līmenī par ieslodzīto īpašo statusu nekas neliecina. Gluži otrādi – uz šīs grupas rēķina tiek ekonomēts. Tādējādi ieslodzījuma vietām grūti noorientēties situācijā, kad sabiedrība no tām gaida vienīgi stingru roku, bet mediji kultivē domu, ka cietumi ir institūcijas, kurās tiek ienestas narkotikas, nevis institūcijas, kurās resocializē likumpārkāpējus.[ 8 ] Savukārt likumdevējs un izpildvara par resocializācijas tematu vairāk koķetē, nekā to atbalsta.
Nav auglīgi cerēt, ka padomju varas gadu desmitos attīstījusies savrupā un specifiskā, taču stabilā sistēma pati no sevis izmainīs kursu līdz ar politiskās sistēmas maiņu, kas notikusi viņpus cietumu žogiem. It īpaši – ka tas notiks Latvijā, kurā penitenciārā zinātne (ar atsevišķiem izņēmumiem) attīstās teritoriāli un institucionāli izkaisītu autodidaktu galvās. Tādēļ, lai personāla, infrastruktūras un tiesiskā regulējuma reformas patiešām pozitīvi ietekmētu recidīvu, nepieciešama vēl viena, bet pati svarīgākā – ideoloģiskā reforma.
Garais izvēles ceļš
Eiropas ziemeļos ir kāda valsts, kurā 60% iedzīvotāju par galveno soda mērķi uzskata rehabilitāciju.[ 9 ] Divu gadu laikā pēc atbrīvošanas šīs valsts ieslodzījuma vietās atgriežas tikai 20% bijušo notiesāto.[ 10 ] Šis ir mērķtiecīgas ideoloģijas rezultāts, kas sasniegts sabiedrībā, kura zina, ko vēlas no cietumiem, un to arī saņem. Šī valsts ir Norvēģija. Latvijā šādu rezultātu nav, jo sevi diskreditējušo padomju ideoloģiju cita tā arī nav nomainījusi.
Reiz penoloģiskajam diskursam dažādās pasaules valstīs pamatā piemita vienots raksturs. 19. gadsimta otrajā pusē, ko mēdz dēvēt par “reformu ēru”, tika aizsākta starptautisko penitenciāro kongresu tradīcija. Tajos aktīvi piedalījās pārstāvji no Krievijas, kuras sastāvā tolaik ietilpa arī Latvija.[ 11 ] Taču ceļi šķīrās. Padomju Savienībā 1934. gadā izveidoja bēdīgi slaveno Galveno nometņu pārvaldi (ГУЛАГ), kas bija īsts padomju ideoloģijas balsts. Ieslodzītie tika iesaistīti milzīgos ekonomiskos projektos un kļuva par utopiskā komunisma celtniekiem un industriāliem vergiem. GULAGa darbības sfēra ievērojami pārsniedza robežas, kuras mēdz uzskatīt par cīņu ar noziedzību.[ 12 ]
Arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) līdz Otrā Pasaules kara beigām sodam piemita skarbi virsmērķi. Taču, tā kā trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados attīstījās biheiviorālās tehnikas, tādas profesionālās „savienības” kā psihologi, sociālie darbinieki un kriminologi pakāpeniski izmainīja šīs valsts soda ideoloģiju par labu noziedznieku terapijai. Penitenciārie koncepti nu bija mainījušies, un prakse tika organizēta uz noziedzīgas uzvedības cēloņu zinātniskās analīzes bāzes. Sistēma kļuva par sociālās inženierijas instrumentu noziedzības novēršanai. Divas turpmākās pēckara desmitgades progresīvajai pasaulei dāvāja rehabilitācijas „zelta laikmetu”. Tikmēr Padomju Savienībā, kuras sastāvā nu atradās arī Latvija, GULAGa triumfs turpinājās līdz Staļina nāvei 1953. gadā, kad šo institūciju likvidēja. Tomēr soda izpildes iestāžu ideoloģiskā reforma noplaka un sistēma palika neskarta ilgus gadus pēc Staļina nāves.
Septiņdesmitajos gados pesimisms piemeklēja ASValstis – kādas metaanalīzes autori paziņoja, ka rehabilitācijas pasākumiem nav vērā ņemamas ietekmes uz recidīvu un līdz šim zināmās metodes nedarbojas. Lozungu “nothing works” pārtvēra konservatīvie politiķi un par galveno soda pamatojumu atkal sāka kalpot tēze par sodu kā atmaksu par nodarījumu.
Rehabilitācijas ideju revanša gājiens pasaulē sākās 1988. gadā ar kanādiešu psihologu Paula Džendro (Paul Gendreau) un Roberta Rosa (Robert Ross) apskatu par 200 pētījumiem, kas veikti no 1981. līdz 1987. gadam. Viņi izmantoja aritmētiskas metodes, kuras pētniecības vidē līdz tam netika izmantotas, un parādīja pieejas, kuras ar likumpārkāpējiem tomēr darbojas (“what works”). Apskatā tika pausti argumenti terapijas programmu būtiskajai lomai recidīva mazināšanā un to ilgtspējai.[ 13 ] Jau vairāk nekā divdesmit gadu šīs pieejas dažādās valstīs kalpo par sodu izpildes vadmotīvu.
Latvijas ideoloģija
Latvijā nav rehabilitācijas „zelta laikmeta” pieredzes un līdz ar to – arī ticības cietumu koriģējošajam spēkam. Un šo ticību neiedvesīs ne jauni kameru korpusi, ne perfekti likumi. Runājot izglītības reformatores, Teach of America idejas autores Vendijas Kopas (Wendy Kopp) vārdiem, „neviens neiestāstīs skolu vadītājiem, ka, pārbūvējot skolas ēku, mēs nodrošināsim, ka visi skolēni nokļūs universitātē”.[ 14 ] To pašu var teikt arī par cietumiem. Tomēr jauni cietumi ļautu pārgrupēt cietumu personāla spēkus, palielinot resocializācijā iesaistīto darbinieku īpatsvaru. Kamēr vien cietumi atradīsies līdzšinējā stāvoklī, psihologi un sociālie darbinieki Latvijas cietumos nesasniegs „kritisko masu” un ideoloģijas svaru kausi nenosvērsies par labu resocializācijai, jo galvenie personāla spēki būs koncentrēti elementārai cietumu apsardzei un ieslodzīto uzraudzībai.
Ideoloģisko reformu iespējams sākt ļoti vienkāršiem līdzekļiem. Tā, piemēram, ievērojamais norvēģu kriminologs Nils Kristi (Nils Christie) pieļauj, ka notiesātie saņems vairāk pakalpojumu un tiks pakļauti mazākai stigmatizācijas ietekmei, ja viņus konsekventi dēvēs par klientiem, bet cietumus – par aprūpes institūcijām.[ 15 ] Šāds apzīmējums šķiet gluži atbilstošs, ja piekrītam Frankfurtes filozofijas skolas domātāju Maksa Horkheimera (Max Horkheimer) un Teodora Adorno (Theodor Adorno) apgalvojumam, ka ieslodzītie ir slimnieki, kas lielākoties bija slimi jau tad, kad paveica nodarījumu, kas viņus novedis līdz cietumam.[ 16 ]
Ideoloģija ir kas vairāk par sausiem tiesību normu formulējumiem. Ideoloģiju veido ideāli un vērtības, kurām mēs ticam un kuras vēlamies sasniegt. Un šādu izvēles ceļu ir daudz. Tā var būt tikai vienkārša ticība noziedznieka spējai mainīties. Taču tā var būt arī anglosakšu valstīm raksturīgā pārliecība par cietumu koriģējošo spēku, kas balstās starpdisciplinārajā korekcijas zinātnē, kuras akadēmiskajā laukā pārstāvēti gan krimināltiesību, gan socioloģijas, psiholoģijas, vēstures un politikas zinātnes elementi. Visbeidzot – tā var būt arī skandināviski tolerantā aprūpe, kas šobrīd sniedz vislabākos recidīva mazināšanas rezultātus pasaulē.
Taču ideoloģija nerodas cietumu priekšnieku kabinetos. Kā zināms, mūziku pasūta tie, kas par to maksā. Vērojot šī brīža situāciju, kurā Latvijas Sodu izpildes kodeksa drosmīgie formulējumi netiek segti ar reāli finansētu resocializācijas pasūtījumu, atliek secināt, ka Latvijā kriminālsodu izpildes ideoloģija ir kā skumja nopūta par to, ka cīņa ar recidīvu ir vien turīgo valstu priekšrocība…
Prison Fellowship International