Foto: Ewan McIntosh

Izglītības mērķis ir ne tikai zināšanas, bet personības kvalitāte, tomēr Latvijā nav indikatoru, lai noteiktu, cik efektīva bijusi mazākumtautību izglītības reforma.

Pavasarī vidusskolu pabeidza tie mazākumtautību skolēni, kuri pirmie izbaudīja minoritāšu izglītības reformu, kas paredz 40% mācību dzimtajā, bet 60% — valsts valodā. Kā reforma ietekmējusi skolēnu zināšanu kvalitāti, kādi izglītības kvalitātes mērījumi Latvijā nepieciešami un kādu ceļu tālāk iet mazākumtautību izglītībā — par to politika.lv aicināja diskutēt mazākumtautību izglītības praktiķus un teorētiķus. Diskusijā piedalās Rīgas 40.vidusskolas matemātikas skolotājs un Rīgas domes deputāts Viktors Gluhovs (Saskaņas centrs), Izglītības satura un eksaminācijas centra mazākumtautību izglītības satura speciāliste Olita Arkle, Latviešu valodas apguves valsts aģentūras (LVAVA) direktores vietniece Brigita Šiliņa un LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesore Irīna Maslo.

Cik veiksmīga ir bijusi reforma?

Olita Arkle: Pirmie eksāmenu rezultāti ir tādi, ka no visiem skolēniem, kas atbildējuši uz valsts pārbaudes darbiem, kas šogad bija latviešu valodā, 39% ir atbildējuši krievu valodā un 61% — latviešu valodā. Valsts pārbaudes darbu saturs ir latviešu valodā, bet atbildes valoda iespējama latviešu vai krievu. Skolēni, kuri grib iestāties augstskolā, arī izvēlas kārtot eksāmenus latviski. Ja runā par latviešu valodas eksāmenu, tad jāsaka, ka devītās klases valsts valodas eksāmeni liecina, ka pamatā nav grūtību, lai skolēni mācītos latviski. Palielinās arī to skolēnu skaits, kas izvēlas krievu valodu un literatūru kā eksāmenu. Šogad no aptuveni 6500 mazākumtautību skolēniem, kas beidza 12.klasi, 4200 izvēlējās kārtot krievu valodu un literatūru.

Ko mēs no tā varam secināt par reformu? Vai bērniem ir vai nav pasliktinājušās zināšanas?

Arkle: Mēs varam secināt, ka krievu valodu un literatūru skolēni izvēlas kā vienu no sev nepieciešamajiem eksāmeniem. Par priekšmetiem mēs varēsim ko secināt, kad būs pieejama pilna analīze. Pieeja, es uzskatu, ir elastīga, un ir attaisnojies modelis, kad var mainīt mācību priekšmetu pasniegšanas valodu.

Brigita Šiliņa: Eksāmenu rezultāti ne vienmēr raksturo zināšanu līmeni — tur ir zināma veiksme, stratēģija un taktika. Mēs LVAVA esam pārliecinājušies, ka skolēnu zināšanas latviešu valodā ir labas un ļoti labas. Valoda vairs nav iemesls nespējai vai apgrūtinātai priekšmeta uztverei.

Tad jūs sakāt, ka reforma patiesībā nākusi par labu?

Irīna Maslo: Valodu tā ir veicinājusi, tas ir viennozīmīgi. Tomēr daudzi skolu direktori ir teikuši, ka 9. un 12. klašu skolēniem, kas bija ļoti plaši iesaistīti politiskajās akcijās pret reformu, izglītības kvalitāte nebūs tik augsta, jo politisko akciju laikā pat Puškinu neviens nelasīja. Tāpēc tikai eksāmenus nevar ņemt vērā.

Viktors Gluhovs: Es neesmu tiki pārliecināts, ka latviešu valodas zināšanas un ir labākas nekā agrāk. Mūsu skolai ir licencēta programma, kas paredz, ka matemātika no pirmās līdz divpadsmitajai klasei ir krievu valodā. Mani skolēni matemātiku apgūst krievu valodā, bet, kad viņi saņem uzdevumus latviešu valodā, viņi ir valodas vidē un viņiem ir vieglāk atbildēt latviešu valodā.

Šiliņa: Viņi ir īsti bilingvāļi.

Gluhovs: Jā, viņi saka — mums ir vienalga.

Maslo: Tas ir ļoti labi, ka bērni saka — mums ir vienalga.

Gluhovs: Diemžēl eksāmeni tiešām nav tieši raksturojošs rādītājs. Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūras uzdevums ir kvalitātes noteikšana. Aģentūra pastāv ne mazāk kā divus gadus, bet es neesmu dzirdējis par pētījumiem, pat par metodiku, kā novērtēt izglītības kvalitāti. Eksāmenu datus mēs varētu lietot netiešā veidā, bet tur atkal ir problēma — Preiļu 2.vidusskola tradicionāli bija mazākumtautību skola, bet viņi licencēja izglītības programmu latviešu valodā. Kā tagad viņus vērtēt?

Šiliņa: Tur, kur latviešu valodas klātbūtne nemaz tik liela nav, īpaši Latgalē, ir spiediens no bērniem un viņu vecākiem, lai būtu iespējams pamatīgi apgūt latviešu valodu. Tādēļ tur, lai cik paradoksāli tas nebūtu, bērni labāk runā latviski.

Maslo: Gribu atgādināt Lietuvas pieredzi — viņi neieviesa bilingvālo izglītību, un šobrīd viņiem ir palikuši tikai 4% mazākumtautību skolu. Skolas pašas pārgāja uz lietuviešu mācību valodu, jo tas bija vecāku pieprasījums. Šobrīd [Izglītības un zinātnes] ministrija rūpējas, lai dzimtā valoda tiktu saglabāta, un dati rāda, ka skolēni apzinās savu identitāti un izvēlas krievu valodas eksāmenu. Viņi sāk apzināties, ka ir krievi, un nekautrējas par to.

Tādas pašas tiesības — kārtot eksāmenus dzimtajā valodā — jādod pamata minoritātēm, vismaz baltkrieviem, ukraiņiem. Dzimtajā valodā var kārtot eksāmenus, ja ir etniskās dzimtenes atbalsts kā poļiem, bet tur tomēr jāstrādā pie starpvalstu līgumiem. Ar Krieviju pagaidām tāds līgums nav parakstīts. Ar Poliju, Igauniju ir. Valsts nevar nodrošināt pārbaudes, piemēram, astoņās valodās. Skolēniem jāsaprot, kur grib turpināt studijas. Ja Polijā, tad arī kārtos eksāmenus poļu valodā, ja grib studēt Krievijā, tad kārtos krieviski.

Arkle: Valsts ir pateikusi, ka etniskā identitāte ir veicināma, aizsargājama un cienījama. Etniskās identitātes veicināšanas aspektu esam iekļāvuši katrā priekšmeta standartā, skolotāju tālākizglītības kursos, mācību grāmatu kritērijos. Valsts ir palielinājusies fakultatīvu skaitu pamatskolā, un tieši šeit jābūt mazākumtautību valodai, kultūrai, bet diemžēl ir rajoni Latvijā, kur varbūt tikai viena vai divas skolas šos fakultatīvus ir atvēlējušas kultūrai.

Gluhovs: Tas, ka skolas neizmanto fakultatīvās stundas identitātes attīstībai, liecina, ka trūkst stundu priekšmetu pasniegšanai dzimtajā valodā, kam viņi izmanto fakultatīvās stundas.

Vai tad vienīgā iespēja, kā vērtēt bērnu zināšanas, ir eksāmeni? Vai tomēr jābūt citiem kritērijiem, mērījumiem, lai pārliecinātos, ka bērnu zināšanas, ieviešot daļu mācību latviski, nav cietušas?

Maslo: Pareizi, tā ir problēma. Izglītības un zinātnes ministrija [zināšanu kvalitātes noteikšanai] izmanto Eiropas indikatoru sistēmu, bet ar to mēs nevaram izmērīt, jo Latvija ir vienīgā, kas valsts mērogā piedāvā mazākumtautību izglītību, kas Eiropas indikatoros netiek ietverta. Diemžēl mums nav zinātniski pētniecisku institūtu, kas izstrādā indikatorus.

Izglītības mērķis ir ne tikai zināšanas, bet noteikta personības kvalitāte. Mums pakāpeniski jāpāriet uz šo mērķi un jāsaprot, ka mēs skatāmies vienu solīti tālāk — kā skolēns zināšanas izmanto. Mums jāskatās rezultātu un procesu mijsakarības, kas veicina un kavē rezultātus, un šīs izpratnes joprojām nav.

Arkle: Visas institūcijas ņem vērā Eiropas noteiktos kritērijus, efektivitāti un vienlīdzību, katra ir iestrādājusi šīs pamatnostādnes, varbūt tikai jāsanāk kopā šīm institūcijām.

Maslo: Protams, jāizveido viena Latvijas sistēma. Mēs nevaram nemitīgi strādāt, pārņemot to vai citu, mums jāsaprot, ka mums ir īpaša situācija, ka mazākumtautību sistēmu piedāvā tikai Latvijā. Mums ir jārunā ar Eiropas ekspertiem, lai viņi mums palīdz. Viņiem noteikti jau ir kritēriji iestrādāti, kā tiek vai netiek veicināta izglītība citā valodā.

Tad bez šiem mērījumiem mēs varam vai nevaram pateikt, kas ir reformas plusi un mīnusi?

Maslo: Skolēniem, ja viņi domā par nākotni, labklājību, patstāvību, bez šaubām ir plusi — viņiem ir lielākas izredzes. Arī skolotājiem, es domāju, ir priekšrocības.

Šiliņa: Ir priekšrocības, bet ir arī lielas grūtības.

Maslo: Priekšrocības ir, jo viņi var iziet no rutīnas. Ja skolotāji spēj paskatīties uz reformu kā uz jaunu iespēju, viņiem ir labi rezultāti, viņus ciena skolēni, viņi maina mācību organizāciju, metodes. Skolām ir nodrošināta izvēle, un Latvijai kopumā tas ir liels pluss, jo tieši šajā jomā Latvija ir vadošā Eiropā.

Bet ir jābūt tomēr stingri noteiktam ietvaram, cik tālu [skolām] izvēle ir iespējama. Manuprāt, tā jāregulē caur indikatoru sistēmu. Šobrīd tādas sistēmas nav, un skolām ir ļoti dažādas pieejas, un līdz ar to ir ļoti grūti vispārināt pozitīvo pieredzi.

Bet droši vien pašai ministrijai arī nepieciešama skaidrība, ko darīt, — vai doties tālāk pa jau iesākto ceļu vai tomēr ko mazliet pamainīt?

Gluhovs: Ministrija teica — ar reformu viss ir labi, paskatīsimies pēc kāda laika, pēc kādiem gadiem. Nu jau gadi pagājuši, un laiks skatīties. Es domāju, ka liels mīnuss tomēr ir reformas neelastīgums. Lielāka brīvība nāktu skolām tikai par labu. Piemēram, es pats strādāju Rīgas 40.vidusskolā, un mēs varam eksperimentēt — mēs dažādus priekšmetus pasniedzam ne tikai latviešu valodā, bet arī angļu valodā. Bet mums ir eksperiments, tā nav vispārīga prakse.

Patlaban elastīga pieeja citur nav iespējama?

Gluhovs: Tas ir politisks jautājums.

Maslo: Kļūda ir vienā vārdā — likumā rakstīts 60% un 40% stundu, kas ir nepareizi, bet runa bija par 60% un 40% satura, līdz ar to nebūtu problēmu, ka atsevišķi priekšmeti jāmāca tikai latviski, bet atsevišķi priekšmeti — tikai krieviski. Bija priekšlikums, ka sākumā saturu apgūst, izprot dzimtajā valodā un tad sāk pielietot dažādas valodas. Dažas skolas ir uztvērušas burtiski, ka jāsadala priekšmeti, jo tā ir vieglāk kontrolēt. Bet realitātē tā tas nenotiek — šobrīd ir starpkultūru pieeja, kur arī svešvalodā iesaka izrunāt gramatiku dzimtajā valodā.

Bet ko rāda praktiķa pieredze? Ir bērniem zināšanas pasliktinājušās vai nē?

Gluhovs: Tas atkarīgs no bērniem. Es domāju, ka ir tādi bērni, kuriem mācīties latviešu valodā tomēr ir grūti.

Maslo: Ja mēs gribam labas zināšanas, ir jānodrošina līdzsvars.

Gluhovs: Latvijā ir daudz skolu, kurām ir laba pieredze. Mēs to varam apkopot, apmainīties ar pieredzi, lai citas skolas var mācīties.

Šiliņa: Tas ir ļoti labs ieteikums, bet labo praksi jau nevar tieši tā paņemt no kaut kurienes un ielikt citā vietā. Ir ļoti svarīgi, lai noņemtu spriedzi, runāt, kā skolotājam mācīt savu priekšmetu. Jebkuru priekšmetu, kad tu māci, tu domā, kādus vārdus izvēlies, un tā ir tā valodas un satura kopīgā, integrētā apguve.

Maslo: Problēma metodēs ir tieši tā, ka tradicionālā autoritārā skola, kur skolotājs tikai māca, ir nomainīta ar tādiem elementiem kā kritiskās domāšanas ieviešana. Mums nav jāmāca citā valodā, bet ir jāorganizē mācību process, lai skolēni lietotu valodu. Šodien skolotājs runā desmitreiz vairāk nekā skolēns, un tur ir tā problēma.

Vai ministrija bez visiem mērījumiem teiktu, ka turpinās tālāk, kā iesākts?

Arkle: Protams, ņemot vērā labāko pieredzi, konsultējoties un pārrunājot to, kas mums varbūt nav tik labi ieviests.

Šiliņa: Izglītības sistēmā ir diezgan smaga inerce. Tik grūti gāja, kamēr iesāka, un, ja ir pirmie labie rezultāti, tagad uzreiz teikt — nē, nē, nē, mēs ejam atpakaļ un darām ko citu, — tas gan var būt ļoti bīstami.

Maslo: Mums pašiem ir tradicionālā domāšana, ka ministrija visu nosaka. Reforma dod tikai ietvaru, bet par formām, metodēm, kā organizēt mācību procesu, atbildība ir skolām. Bet skolas netiek vienkārši galā, un tā ir vājā puse visās programmās. Varbūt mums tagad striktāk vajadzētu sniegt palīdzību mācību organizācijā un metodēs.

Gluhovs: Runājot par daudzveidību, ir jādomā ne tikai par mazākumtautību, bet jo vairāk par latviešu skolām. Latviešu skolās mācās mazākumtautību bērni, kam jāsaglabā sava identitāte, un latviešiem, ja viņi justu, ka šeit, Latvijā, dzīvo citu tautu pārstāvji, mazinātos aizdomīgums tāpat kā problēmas ar reformu.