Foto: Michiel Schipper

Paredzētie grozījumi interešu konflikta novēršanas likumā ir melns uz balta uzrakstīta atļauja rīcībai, kas vēl vairāk mazinātu jau tā diezgan vājo uzticību politisko lēmumu pieņēmējiem.

19. aprīlī Saeima 2. lasījumā pieņēma interešu konflikta novēršanas likuma grozījumus, kas Saeimas un pašvaldību deputātiem, kā arī ministriem ļaus lemt par normatīvo aktu pieņemšanu un amatpersonu iecelšanu pat tad, ja viņi paši šajā lēmumā ir personiski ieinteresēti. Turklāt visas amatpersonas drīkstēs pieņemt neierobežota apmēra dāvanas. Tiesa, ārpus amata pildīšanas.

Patlaban likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” ir noteikts visām amatpersonām — no zemākā ierēdņa līdz valsts prezidentam — skaidrs aizliegums veikt darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti (11. panta pirmā daļa).[1]

Jāatzīst, ka šī aizlieguma attiecināšana uz politiskajām amatpersonām dažkārt rada sarežģījumus. Ir likumi, kuri skar teju vai katra Latvijas iedzīvotāja personiskās intereses, t.sk. to cilvēku intereses, kuri piedalās šo likumu pieņemšanā. Vienkāršs piemērs — visai daudziem deputātiem un ministriem pieder daļas uzņēmumos, tādēļ viņi ir personiski ieinteresēti un gūst labumu no likuma grozījuma, kas samazina uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi. Centieni aizliegt šīm amatpersonām piedalīties šāda grozījuma pieņemšanā visticamāk paralizētu likumdošanas procesu. Ir dzirdēts arī par kuriozām situācijām mazās pašvaldībās, kur grūti ievēlēt priekšsēdētāju, jo vairākumam ir tikai vienas balss pārsvars, t.i. uzvarētājam jābalso pašam par sevi. Galu galā lēmums, kurā amatpersonas personiski ieinteresētas, ir arī Saeimas balsojums par deputātu atalgojuma apmēru, taču neviens cits pašas Saeimas vietā to nevar izlemt.

Patlaban paredzētais risinājums ir pilnīga liberalizācija, nosakot, ka aizliegums neattiecas uz Valsts prezidentu, Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem vai pašvaldības deputātiem gadījumos, kad minētās valsts amatpersonas piedalās ārējo normatīvo aktu vai politisko lēmumu pieņemšanā, lemj par atalgojuma noteikšanu vai valsts amatpersonas iecelšanu, ievēlēšanu vai apstiprināšanu amatā.

Šī ir pretējā galējība, melns uz balta uzrakstīta atļauja rīcībai, kas vēl vairāk mazinātu jau tā diezgan vājo uzticību politisko lēmumu pieņēmējiem. Likumprojekta redakcija ļautu, piemēram:

• Saeimas deputātam balsot par priekšlikumu uzņemt pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā šī deputāta radinieku;
• Ministru kabineta loceklim piedalīties lēmuma pieņemšanā par kāda objekta privatizācijas pieteikuma izvērtēšanu, ko iesniedzis ministra darījuma partneris;
• Pašvaldības deputātam piedalīties lēmuma pieņemšanā par priekšlikumu teritoriālā plānojuma projektā, kas šim pašam deputātam izdevīgā veidā nosaka zonējumu viņam piederošā zemes īpašumā, vai balsot par sava radinieka iecelšanu pašvaldības uzņēmuma vadītāja amatā.

Latvijā, kur tieši politikā korupcija ir vissāpīgākā, nebūtu pieļaujami stingri ierobežot amatpersonu darbību interešu konflikta situācijā visos līmeņos, kā izņēmumu nosakot tieši politiķus. Tāpēc ir jāmeklē paņēmieni, ar kuru palīdzību atturēt politiķus no bīstamākajiem interešu konfliktiem, vienlaikus neparalizējot institūciju darbību un neuzliekot neizpildāmus uzdevumus likuma darbības kontrolētājiem.

Savulaik PROVIDUS ieteica Saeimas deputātu ētikas kodeksā noteikt, ka, iesniedzot priekšlikumus, uzstājoties Saeimas plenārsēdē vai Saeimas komisijas sēdē un balsojot, deputāts paziņo, ja attiecīgais jautājums ietekmē vai var ietekmēt šī deputāta, tā radinieku vai darījumu partneru personiskās intereses. Līdzīga prasība varētu attiekties arī uz ministriem un pašvaldību deputātiem. Lai arī, reālistiski raugoties, šāds noteikums nenovērstu visus interešu konfliktus, kuros mēdz nonākt politiskās amatpersonas, būtu skaidrs, ka tām nav piešķirta atļauja neierobežoti realizēt savas pilnvaras tur, kur skartas pašu intereses.

Otrs būtisks likumprojekta pants attiecas uz visām amatpersonām, atceļot līdzšinējo dāvanu apjoma ierobežojumu, kas noteica, ka ārpus valsts amatpersonas amata pienākumu pildīšanas ir atļauts pieņemt dāvanas tikai tad, ja no vienas personas gada laikā saņemtās dāvanas vērtība nepārsniedz minimālās mēnešalgas apmēru.

Stingrais dāvanu apmēra ierobežojums ir vēl viena šī likuma norma, kuras ievērošanas kontrole ir ļoti apgrūtināta. Lai izkontrolētu, vai daudzo amatpersonu tūkstošu vidū daži nepieņem kādu labumu (piemēram, no nereģistrēta kopdzīves partnera uz mēnesi aizlienētu auto vai ārzemēs dzīvojošu draugu samaksātu pārsimtu latu ceļanaudai apciemojumam), kas pārsniedz vienas minimālās mēnešalgas apmēru, vajadzētu tādu policejiskas uzraudzības sistēmu, kas patlaban Latvijā nav iespējama un nez vai pat ir vēlama.

Tomēr neierobežota apmēra dāvanu pieņemšana izraisa risku nostādīt valsts amatpersonu nevēlamās atkarības attiecībās pat, ja dāvanas pieņemšana nav saistīta ar konkrētām valsts amatpersonas darbībām. Turklāt lielu dāvanu pieņemšana var izraisīt arī šaubas par valsts amatpersonas darbības objektivitāti un neitralitāti — it īpaši ja to apmērs sniedzas vairākos desmitos vai pat simtos tūkstošos latu.

Vēl jo vairāk — amatpersona var veikt darbības, piemēram, piedalīties ārēju normatīvo aktu vai politisku lēmumu pieņemšanā, kuru saistība ar dāvinātāja interesēm nav acīmredzama pat, ja faktiski tāda saistība pastāv. Piemēram, konkrēts dāvinātājs var būt ieinteresēts, lai tiktu noteikts specifisks regulējums uzņēmējdarbības nozarei, kurā šis dāvinātājs darbojas. Tomēr ārēja normatīva akta vispārēja rakstura dēļ var būt grūti konstatēt, ka tā pieņemšana nepārprotami attiecas uz šo dāvinātāju. Šajos gadījumos neierobežota apmēra dāvanu pieņemšanas atļaušana veicinās negodīgu valsts amatpersonu iespējas iesaistīties kukuļņemšanā un legalizēt kukuļņemšanas rezultātā iegūtus līdzekļus.

Tāpēc —līdzīgi kā attiecībā uz politisko amatpersonu interešu konfliktiem — esošā regulējuma nepilnības un kontroles grūtības nav risināmas vienkārši ar ierobežojuma atcelšanas palīdzību. Atļauto dāvanu apmēru varētu palielināt, taču tas nav jāatceļ pavisam. Varētu paplašināt personu loku, no kurām drīkst pieņemt neierobežota apmēra dāvanas (patlaban tie ir radinieki, bet būtu tikai saprātīgi te iekļaut arī citas personas, piemēram, tādas, ar kurām valsts amatpersonai ir kopīga saimniecība). Visbeidzot efektīvāku uzraudzību varētu veicināt arī likumā skaidri un gaiši noteikts pienākums valsts amatpersonas deklarācijā norādīt dāvanas, kuru apmērs pārsniedz noteiktu limitu. Tad vismaz amatpersonas, kas ar dāvanām lielās žurnālu slejās, domājams, rakstītu par tām arī deklarācijās.

Tā kā likuma grozījumi galīgajā lasījumā pagaidām nav pieņemti, Saeimai vēl ir iespēja apdomāt kādu smalkāku risinājumu, iekams nojaukt esošo regulējumu.
__________________________________

[1] Izņēmums ir šī paša panta piektajā daļā noteiktais: „Šajā pantā noteiktie administratīvo aktu izdošanas ierobežojumi neattiecas uz Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem, kuri saskaņā ar normatīvajiem aktiem piedalās administratīvo aktu izdošanā.”