Raksts

No vaidētāja slikts uzraugs


Datums:
10. oktobris, 2001


Autori

Kārlis Streips


Foto: © Diena

Partijas un sabiedrība nav gatavas nopietnai politisko finansu kontrolei - to pierāda Sorosa Fonda-Latvija un [i]Delnas[/i] pētījums par partiju finansējumu pašvaldību vēlēšanās. Tā vietā, lai vaidētu, ka "tur jau nekas nesanāks", ar sabiedrības atbalstu jāgarantē, ka tomēr "sanāk". Ja nepatīk [i]Delna[/i] - veidojiet citas struktūras, kas veiktu pārbaudi.

Pirms vairāk nekā 200 gadiem britu politiķis Viljams Pits, runādams Lielbritānijas Lordu palātā, teica viedus vārdus: “Absolūta vara mēdz korumpēt to cilvēku prātus, kuriem šī vara pieder.” Latvijas apstākļos par absolūtu varu runāt ir grūti, jo mūsējā tomēr ir demokrātiska un politisko spēku starpā sašķelta sistēma, taču valdības maigi sakot vieglprātīgā attieksme pret korupciju liecina par to, ka valdības vīru prāti nav gluži brīvi no korumpētības lāsta.

Uzskatāmi to pierāda Sorosa Fonda-Latvija un sabiedrības par atklātību Delna šogad veiktais pētījums par partiju finansējumu nesen notikušajās pašvaldību vēlēšanās. Manā uztverē šis pētījums pierādīja vienu – nedz Latvijas politiskās partijas, nedz arī sabiedrība patlaban nav gatava nopietnai politiskā procesa finansēšanas pārbaudei.

Par to, ka politisko partiju vidū valda (atkal – maigi sakot) nevienprātīga attieksme pret partiju finansēšanas jautājumiem, mēs esam pārliecinājušies atkal un atkal. Epopeja ap Imantu Burvi un viņam it kā kabatā iebāztajiem latu tūkstošiem, Ziedoņa Čevera vaļsirdīgā atzīšanās žurnālā Klubs, ka viņa vadītajā Demokrātiskajā partijā Saimnieks līdz pat 1995. gadam pastāvēja melnā kase, populāru Krievijas aktieru fotoattēlu izmantošana Labklājības partijas reklāmmateriālos bez viņu atļaujas – tas viss skaidri liecina par godīguma principa trūkumu politikā un priekšvēlēšanu kampaņās. Tikpat skaidri to varam saprast arī pateicoties tam, ka liels vairums Latvijas politisko partiju atteicās sniegt informāciju par pašvaldību kampaņas finansējumu SFL un Delnai. Daudzas partijas šo aicinājumu vienkārši ignorēja, bet citas izmantoja dažādus, bet vienādi noraidāmus argumentus par to, ka pārbaudes process pats esot negodīgs vai pat pilnīgi nevajadzīgs.

Kas attiecas uz sabiedrības attieksmi, es neatceros, ka SFL un Delnas projekta laikā būtu skanējis kāds plašs sabiedrības aicinājums partijām atklāt savus finansu datus. Tieši pretējais – atsevišķos laikrakstos un Interneta portālos bija gan nievājoša, gan noraidoša attieksme pret projekta veicēju iecerēm. Viens atkārtoti izskanējis jautājums – manuprāt viens no būtiskākajiem – bija par to, kas ir iecēlis SFL un Delnu soģa lomā. Kāpēc tieši Delna ir tā, kura veic šādu pētījumu?

Īsā atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša – kāpēc gan ne? Atsevišķu politiķu un avīžu apgalvojumi par to, ka Delna neesot uzticama tāpēc, ka to daļēji finansē SFL, kuras valdi vada Sarmīte Ēlerte, kuras vadītajai avīzei Diena esot konkrētas politiskās simpātijas, neiztur kaut mazāko kritiku. Sarmīte Ēlerte, atšķirībā no Delnas vadītājas Ineses Voikas, šī projekta darba grupā nepiedalījās, savukārt citi darba grupas dalībnieki – Rihards Berugs, Aivita Putniņa, Nellija Ločmele, Vita Tērauda, Jānis Ikstens, Andris Aukmanis un es pats – pārstāv dažādas organizācijas, dažādus uzskatus un dažādas simpātijas, mūs vieno tikai viena pārliecība, proti, ka pašreizējā politisko partiju finansēšanas sistēma mums patiesībā neko daudz nepasaka, kamēr politisko partiju finansēšanas jomā notiek visādas nebūšanas.

Sabiedrībai ir jāpierod pie domas, ka nevalstiskās organizācijas nereti pilda “sargsuņa” lomu. Ja nevienam nav iebildumu par to, piemēram, ka sabiedriskā organizācija Apeirons aizstāv invalīdu intereses, tad nevienam nevar būt iebildumu par to, ka Delna un Sorosa Fonds cenšas aizstāvēt godīguma principu politikā. Politiskām partijām Delna nepatīk tāpēc, ka tā ložņā pa kaktiem, kurus partijas un to finansētāji labprāt vēlētos turēt tumsā un slepenībā, taču tas nevar būt arguments sabiedrības attieksmē pret šo organizāciju. Tieši pretējais – iedzīvotājiem būtu jābūt pateicīgiem par to, ka vismaz kāds cenšas viest skaidrību par to, kāds ir sakars starp naudu, finansētāju interesēm un politisko procesu mūsu valstī. Patlaban šis sakars ir pārāk ciešs – izteikti pārāk ciešs.

Projekta autoru ziņojumā ir ietvertas rekomendācijas, kuras būtu ieviešamas valsts likumdošanā. Taču vēl svarīgāk ir veidot plašu sabiedrības kustību, kura atbalsta lielāku atklātību partiju finansēšanas jomā. Eināra Repšes solītais, ka viņš katru mēnesi atklās visus ziedotājus savai partijai un savam “honorāram”, ir labs pirmais solis. Kāds būs nākamais? SFL un Delna šo pašu projektu atkārtos nākamā gada Saeimas vēlēšanās. Tā vietā lai vaidētu, ka “tur jau nekas nesanāks”, sabiedrībai būtu jādara viss iespējamais, lai atbalstītu šo procesu un garantētu, ka kaut kas tomēr “sanāks”. Ja nepatīk Delna, tad laipni lūdzu – veidojiet citas sabiedriskās struktūras, kuras veic līdzīgu pārbaudi. Pats galvenais ir nodrošināt, ka politika mūsu valstī nav lēts tirgus, kurā preci nopērk augstākās cenas solītājs. Tas, lūk, ir mūsu visu interesēs.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!