Raksts

No ugunsgrēka — ikdienā


Datums:
16. marts, 2010


Autori

Andrejs Jakobsons


Foto: Hector Alejandro

No ilgtermiņa viedokļa būtu kļūdaini apstāties tikai pie budžeta līdzekļu „apgriešanas”. Nepieciešams fundamentāli pārskatīt valsts funkciju un sniegto pakalpojumu klāstu.

Atskatoties uz Valda Dombrovska (JL) vadītās valdības darbu pēdējā gada laikā valsts budžeta sabalansēšanas kontekstā, jāņem vērā vairāki būtiski fakti. Pirmkārt, ievērojamu daļu šīs valdības lēmumu ietekmēja demisionējušās Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības uzsāktais ceļš uz valsts budžeta konsolidāciju, tajā skaitā — vairākas būtiskas izmaiņas nodokļu sistēmā, kas jau bija stājušās spēkā. Otrkārt, ekonomiskās aktivitātes kritums Latvijā 2009. gadā bija daudz straujāks, nekā to lēsa gan Latvijas institūcijas, gan arī starptautiskie aizdevēji, prognozējot Latvijas valsts budžeta ieņēmumus un izdevumus 2009. gadam. Treškārt, visticamāk, ka daļa Godmaņa un Dombrovska valdību pieņemto lēmumu būs tikai īstermiņa vai vidēja termiņa risinājumi, kas tiks koriģēti, stabilizējoties valsts ekonomiskajai situācijai. Tādējādi daudzi Valda Dombrovska veidotās valdības lēmumi faktiski tika pieņemti „pēc inerces”, risinot konkrētajā brīdī samilzušās īstermiņa problēmas. Jau neskaitāmas reizes pieminētais vārdu savienojums „darbs ugunsdzēsēju režīmā” labi raksturo pašreizējās valdības ikdienu 2009. gadā, īpaši budžeta deficīta kontroles jomā. Tas arī neļauj asi nosodīt valdības rīcību atsevišķos pretrunīgos jautājumos, jo viens no galvenajiem uzdevumiem — valsts maksātspējas nodrošināšana — ir izpildīts. Tomēr centīsimies akcentēt jautājumus, kuros pieņemtie lēmumi ir radījuši neviennozīmīgas situācijas no valsts maksātspējas un ilgtermiņa attīstības viedokļa.

Pretrunīgākie soļi budžeta konsolidācijā

Jāatzīst, ka Valda Dombrovska vadītās valdības manevra iespējas finanšu jomā kopš tās stāšanās amatā ir bijušas ļoti ierobežotas. Salīdzinot 2009. gada budžeta plānus, redzam, ka sākotnējais, Godmaņa valdības izstrādātais, budžets paredzēja kopējos izdevumus 5,6 miljardu latu apmērā, kas vēlāk grozījumu rezultātā tika samazināti uz 5,1 miljardiem, bet 2009.gada vidū, pēc pašvaldību vēlēšanām, — līdz 4,7 miljardiem latu. Tajā pašā laikā budžeta plānotais finansiālais deficīts pieauga no sākotnējā varianta 247 miljoniem latu līdz 665 miljoniem latu pēc grozījumiem 2009.gada vidū. Nodokļu sistēmas savlaicīgu koriģēšanu, tajā skaitā — jaunu nodokļu ieviešanu un nodokļu bāzes paplašināšanu, ievērojami apgrūtināja arī 2009. gada pašvaldību vēlēšanas. Arī neizdarīto darbu slogs šajā jomā bija samērā liels, jo faktiski nodokļu jomā tika izdarītas dažas nepopulāras lietas, kuras būtu bijis jāveic pirms 4-5 gadiem, piemēram, kapitāla pieauguma nodokļa ieviešana un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) bāzes paplašināšana. Nepretendējot uz visaptverošu situācijas analīzi, centīsimies aplūkot dažus pretrunīgākos risinājumus.

Nodokļu politikas jomā lielākais pārmetums saistās ar skaidri formulētas stratēģijas trūkumu 2009. gadā. Protams, tas daļēji skaidrojams ar valdības darbu krīzes režīmā, jo tikai pavisam nesen — 2010.gada sākumā — Finanšu ministrija (FM) nāca klajā ar savu skatījumu uz nodokļu politiku nākamajos gados. Esošās valdības deklarācijā vienīgā atsauce uz izmaiņām nodokļos saistīta ar 8.3.punktu: „Ekonomikas attīstības veicināšanai nodrošināsim relatīvi zemu nodokļu slogu, tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā apsverot atsevišķu nodokļu ieviešanu vai paaugstināšanu”. Tādējādi grūti pārmest valdībai solījumu nepildīšanu, jo 2009. gada straujo ekonomiskās aktivitātes kritumu noteikti var dēvēt par „ārkārtējas nepieciešamības gadījumu”.

Tajā pašā laikā gribētos vērst uzmanību uz dažiem valdības faktiski spertajiem soļiem. Iespējams, pats apšaubāmākais Dombrovska valdības solis attiecībā uz nodokļu sistēmu 2009. gada vidū bija neapliekamā minimuma samazināšana līdz Ls 35. Šis solis par spīti ilgstošajai diskusijai par iespējamo progresīvā IIN ieviešanu faktiski. paaugstināja efektīvās IIN likmes darba ņēmējiem ar zemiem ienākumiem. Otra problēma saistīta ar to, ka neapliekamā minimuma samazināšana zināmā mērā arī palielina motivāciju pāriet uz „aplokšņu algām”, jo šajā gadījumā nodokļu nasta visvairāk palielinājās zemāko algu saņēmējiem. Rezultātā šī soļa kopējo ietekmi ir grūti novērtēt, taču ir skaidrs, ka tas vairāk tika sperts ar mērķi par katru cenu atrast budžetā tūlītējus papildus ienākumus, bet nerēķinoties ar iespējamo maksātāju pāreju uz tautsaimniecības „pelēko zonu”.

Vēl viens pretrunīgs notikums Valda Dombrovska valdības veiktās budžeta konsolidācijas kontekstā neapšaubāmi bija pensiju samazināšana 2009. gada vidū. Šo gadījumu gan Latvijas vēsturē nevar saukt bez bezprecedenta situāciju, jo jau 1999. gadā Andra Šķēles (TP) valdība ķērās pie līdzīga soļa, kas vēlāk tika atzīts par antikonstitucionālu. Ņemot vērā šo precedentu, šķiet, valdības veiktā pensiju samazināšana jau bija nolemta neveiksmei, tas ir, atzīšanai par Satversmei neatbilstošu. Arī lēmuma atlikšana pēc pašvaldību vēlēšanām liecina, ka valdošā koalīcija apzinājās sabiedrisko rezonansi. Atliek tikai minēt, vai šajā gadījumā Dombrovska valdība jau sākotnēji apzinājās, ka ar pensiju samazināšanu tā faktiski paņem bezprocentu aizņēmumu no valsts iedzīvotājiem.

Tā kā dažādas pensiju samazināšanas jautājuma nianses jau ir plaši apspriestas Satversmes tiesas sprieduma kontekstā, uzsvērsim tikai to, ka šis gadījums atklāja fundamentālu problēmu — pensiju budžets gan pašlaik, gan arī turpmākajos gados galvenokārt veidosies pēc principa „no rokas mutē”, un jārēķinās, ka šādā situācijā pensionāru materiālais stāvoklis faktiski atkarīgs no ekonomiskās izaugsmes, jo pensijas vēl samērā ilgi veidosies no pašreizējām iemaksām speciālajā budžetā, nevis no individuālajām iemaksām 2. vai 3.pensiju līmeņos. Atgriešanās pie motivējošākiem pensiju sistēmas funkcionēšanas principiem ir ļoti svarīga no ilgtermiņa viedokļa, bet diemžēl tā nenesīs reālus rezultātus pat tuvākajos 10 gados — faktiski pensiju sistēmas reformas rezultātus redz tikai nākamā paaudze. Labs iesākums būtu iemaksu likmes paaugstināšana pensiju 2. līmenī, kas pašlaik tiek plānota tikai 2011. gadā, kā arī papildus stimulu atjaunošana pensiju 3. līmenim.

Nākotnes izaicinājumi

Svarīgi atcerēties, ka nākamo gadu valsts budžeta konsolidācija, kas mērāma simtos miljonu latu, nav atkarīga tikai no valdības spējas „apcirpt” izdevumus. Latvijas situācija ir pārsvarā atkarīga no pasaules ekonomikas atveseļošanās procesa, jo iekšzemes pieprasījuma pieaugums vēl tik drīz nekļūs par ekonomikas virzītāju, kā tas bija straujās un nesabalansētās izaugsmes gados. Preču un pakalpojumu eksports un importa aizvietošana ir iespējamie ekonomikas atveseļošanās avoti. 2009. gadā savu lomu spēlēja arī ārvalstīs strādājošo Latvijas iedzīvotāju uz Latviju pārsūtītie naudas līdzekļi.

Skatoties nākotnē, jāapzinās, ka īstermiņa problēmu risināšanas vārdā paaugstinātais nodokļu slogs nav ilgtermiņa risinājums — arī pašreizējās valdības deklarācija paredz „relatīvi zemu nodokļu slogu”. Kaut gan šis jautājums jau būs jārisina pēc Saeimas vēlēšanām sastādītajai valdībai, šķiet, nākamajos gados jāvirzās uz valsts budžeta atslogošanu, daļu funkciju nododot privātajam sektoram. Tas ļautu arī mazināt nodokļu likmes, padarot sistēmu labvēlīgāku un motivējošāku godīgajiem maksātājiem. Valsts funkciju pārskatīšanas pretiniekiem gribētu ieteikt salīdzināt, piemēram, valsts institūciju efektivitāti, ieviešot elektronisko parakstu, un banku nozares progresu šajā jomā.

Daudz apspriestā ēnu ekonomikas apkarošana valstī nav iedomājama bez nodokļu sistēmas vienkāršošanas un maksātāju motivācijas uzlabošanas. Atsākoties ekonomikas izaugsmei, svarīgi, lai nodokļu sistēma spertu soļus administratīvā sloga samazināšanas virzienā, ieviešot vienkāršus un viegli samaksājamus nodokļus un tādējādi radot motivējošāku nodokļu sistēmu. Nodokļu nomaksu diemžēl pilnībā nevar nodrošināt ar represīvām metodēm vai apelēšanu pie patriotisma jūtām. Svarīgi, lai nodokļu maksātājam būtu kaut neliela motivācija. Individuālajā līmenī to var īstenot, motivējot darba ņēmējus saņemt nodokļu atmaksu par „pareiziem” lēmumiem, piemēram, par ilgtermiņa uzkrājumiem un izglītības iegūšanu. Savukārt uzņēmēji ir ieinteresēti redzēt valsts izdevumu racionālu izmantošanu, piemēram, kvalitatīvus valsts pakalpojumus un racionālu līdzekļu izmantošanu valsts uzņēmumos.

Tāpēc ar nožēlu jāatzīst, ka jautājumi, kas saistīti ar valsts funkciju auditu un uz konkrētu mērķu sasniegšanu orientētu budžeta veidošanu, pēdējā laikā arvien retāk tiek apspriesti publiski. No ilgtermiņa viedokļa būtu kļūdaini apstāties tikai pie budžeta līdzekļu „apgriešanas”. Nepieciešams fundamentāli pārskatīt valsts funkciju un sniegto pakalpojumu klāstu, atsakoties no mazāk svarīgajiem. Bez tam vēl arvien ir atklāts jautājums par darba samaksas sistēmas reformu, kas kārtējo reizi draud palikt pusceļā. Brīvas manipulācijas ar atalgojumu valsts uzņēmumos rada ne tikai augstas administratīvās izmaksas un darba tirgum neatbilstošas algas. Līdzekļu neefektīva tērēšana diemžēl rada arī zemas kvalitātes pakalpojumu. Tieši pēdējais grauj valsts pamatus — pat apzinīgākajai sabiedrības daļai zūd vēlēšanās maksāt nodokļus. Kaut arī Valda Dombrovska valdību galvenokārt atcerēsimies kā „ugunsgrēka dzēsējus”, būtu svarīgi domāt arī par to, kādus mērķus centīsimies sasniegt, pārejot ikdienas režīmā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!