Raksts

No skolas sola


Datums:
05. maijs, 2009


Autori

Linda Curika


Foto: Pieter Musterd

Krievi draudzējas ar krieviem, latvieši — ar latviešiem, un tā rezultātā darbojas dažādi aizspriedumi par otru etnisko grupu.

Publiskajā telpā pensionāri nereti tiek nodalīti „latviešu” un „krievu” pensionāros, paužot uzskatu, ka sašķeltās sabiedrības problēmu viegli atrisināt tikai pagaidot, kamēr nomainīsies paaudzes. Tiek pieņemts, ka starp jauniem cilvēkiem sašķeltība nav tik krasi izjūtama, jo viņus visus vieno kopīgas intereses — izklaides, zināšanu ieguve, karjeras iespējas. Bet ko darīt, ja starp latviešu un krievvalodīgajiem jauniešiem pastāv ievērojama plaisa, it kā viņi nebūtu vienas valsts pilsoņi? Un kā rīkoties, ja šādus divu veidu pilsoņus „ražo” nevis ģimenes, kā mēdz pieņemt, bet gan esošā izglītības sistēma?

Lai noskaidrotu, vai izglītības sistēma, kurā dažādas reliģiskās piederības, tautības vai dzimtās valodas pārstāvji mācās atsevišķi viens no otra, ietekmē viņu pilsonisko akulturāciju un „ražo” dažādus un savstarpēji nošķirtus pilsoņus, Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS sadarbībā ar partneriem no Izglītības politikas centru tīkla (Network of Education Policy Centers) 2008.—2009.gadā veica starptautisku pētījumu. Šajā rakstā tiks atspoguļoti nozīmīgākie secinājumi par skolēnu akulturāciju un pilsonisko izglītību Latvijā.

Dalīta izglītība

Atšķirīgu etnisko, lingvistisko un reliģisko grupu skolēnu dalīta izglītošana ir vispārēja prakse daudzu valstu skolu sistēmās. Skolas izvēle nereti ir atkarīga ne tikai no skolēnu etniskās piederības, ticības vai dzimtās valodas, bet arī no dažādā mācību satura skolēniem no dažādām etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām grupām. Valstīs, kurās jau vēsturiski nav pastāvējušas atsevišķas skolas, šādas šķirtas minoritāšu izglītības rašanās nereti tiek aprakstīta kā pašsegregācija, un ir izteikti brīdinājumi, ka segregēta izglītība var negatīvi ietekmēt kopīgo pilsonisko kultūru.

Kopumā Latvijā skolu juridiskais statuss ir vienlīdzīgs, un atšķirīgas ir tikai izglītības programmas, kuras šīs skolas realizē. Tomēr pastāv izteikts un vēsturiski veidojies dalījums tā sauktajās „latviešu” un „krievu” skolās atkarībā no tā, vai skolas realizē mazākumtautību izglītības programmas.

Pētījuma dati liecina — lai arī Latvijā nepastāv atšķirības mācību saturā, ko apgūst jaunie pilsoņi no dažādām etnolingvistiskajām grupām, dalīta izglītošana ietekmē skolēnu pilsonisko akulturāciju — procesu, kurā viņi iegūst uzskatus, zināšanas un uzvedības modeļus, kas nepieciešami, lai skolēni spētu apzināti funkcionēt kā pilsoniskās sabiedrības daļa.

„Mēs viņiem iemācīsim, kurš te ir galvenais“

„Krievu” skolu skolotāji un skolēni oficiālajā mācību saturā saskata etniskos aizspriedumus. 76,2% skolotāju šādās skolās piekrīt apgalvojumam, ka mācību saturs atspoguļo galvenokārt latviešu viedokli, bet katrs otrais skolēns pauž uzskatu, ka vēstures grāmatās attēlotā krievu un latviešu reprezentācija ne vienmēr ir sabalansēta un godīga. Šādās situācijās skolotājiem ir tendence reaģēt, cenšoties „labot” oficiālo mācību saturu, darot skolēniem zināmu savu personīgo viedokli vai piedāvājot papildus materiālus, kas pārstāv alternatīvu viedokli, kuru viņi uzskata par taisnīgāku. Skolēnu atbildes parāda, ka vēstures skolotāji bieži ir gatavi mainīt oficiālo mācību saturu.

Tas, ka gan skolēni, gan skolotāji „krievu” skolās uzskata, ka mācību saturā ir etniskie stereotipi un pats saturs nav taisnīgs attiecībā pret krievvalodīgajiem, veicina skolēnu un skolotāju atsvešināšanos no valsts. Lai arī izglītības saturā ir pārstāvēta viena versija par strīdīgajiem notikumiem Latvijas vēsturē, „krievu” skolu skolotāji, kas uzskata, ka šāda interpretācija ir nekorekta, ir tendēti izmantot papildus materiālus vai piedāvāt savas interpretācijas. Tas atspoguļojas skolēnu uzskatos par strīdīgajiem vēstures jautājumiem — latviešu un krievvalodīgajiem skolēniem ir atšķirīgi uzskati, lai gan mācību grāmatas māca vienu un to pašu. No tā var secināt, ka ir nepieciešams nevis veicināt un kontrolēt esošā satura pasniegšanu, bet gan veidot atklātu diskusiju par strīdīgajiem vēstures jautājumiem, lai kopīgi nonāktu pie tādas interpretācijas, kas liktos taisnīga abām etniskajām grupām.

Svarīgi piebilst, ka krievvalodīgie skolēni un skolotāji nereti uzskata, ka viņiem, salīdzinot ar latviešiem, ir mazākas iespējas attīstīt veiksmīgu karjeru un līdzdarboties sabiedrībā nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Piemēram, 57,1% skolotāju „krievu skolās” uzskata, ka „latviešu”/„krievu” skolu sociālais statuss ir atšķirīgs.

Kurš „dzīvu“ krievu ir redzējis?

Aptaujas dati rāda „krievu” skolu skolēnu atsvešināšanos no valsts. Skolēni un arī skolotāji šajās skolās ir mazāk iedrošināti pilsoniskajai līdzdalībai, neredz tai jēgu un no valsts puses izjūt mazāku aizsardzību. Vairāk nekā puse skolēnu un skolotāju „krievu” skolās uzskata, ka viņu rīcībai nebūs ietekmes uz valdības lēmumiem.

Savukārt skolēni „latviešu” skolās neuzskata, ka būtu nozīmīgi politisko lēmumu pieņemšanas procesu padarīt atvērtu visām etniskajām grupām. Tikai 27,6% latviešu skolēnu piekrīt apgalvojumam, ka visu etnisko grupu uzskati ir jāņem vērā, pieņemot politiskus lēmumus, kamēr šim apgalvojumam piekrīt 67% krievvalodīgo skolēnu. Latviešu skolēniem pareiza liekas esošā situācija, kad kopš neatkarības atgūšanas otras lielākās etniskās grupas pārstāvji tā arī nav piedalījušies nozīmīgu politisko lēmumu pieņemšanā un kad krievvalodīgie politiķi ir veidoti kā stigmatizēta grupa, kas pie pirmās iespējas īstenotu Latvijai naidīgas intereses. Tajā pašā laikā etniskajai piederībai skolēnu uzskatos nav piešķirta liela nozīme — gan krievvalodīgo, gan latviešu skolēnu vairākums uzskata, ka cilvēku šķirošana pēc etniskās piederības nav labākais vieds, kā skatīt sabiedrību.

Latviešu un krievvalodīgie skolēni savāstarpēji komunicē ļoti reti. Pētījuma pirmajā posmā veiktās fokusgrupas ar skolēniem parādīja, ka krievi draudzējas ar krieviem, bet latvieši — ar latviešiem, kā rezultātā darbojas dažādi etniskie aizspriedumi par otru etnisko grupu. Ja starp draugiem nav neviena krieva, ļoti viegli ir savus uzskatus balstīt stereotipos, piemēram, ka „latvieši ir pasīvāki“ vai „visi krievi staigā treniņbiksēs un ēd semočkas“. Šos stereotipus „atražo“ vecāki, skolasbiedri, masu mediji un citi informācijas avoti. Tā ietekmē pastāv arī ievērojama neuzticēšanās starp lielākajām etniskajām grupām — katrs otrais krievvalodīgais skolēns uzskata, ka latvieši domā, ka krievi ir bīstami.

Kas būtu, ja viņi visi mācītos kopā?

Vērtējot dalītu izglītību Latvijā, lielākā daļa gan latviešu, gan krievvalodīgo skolu skolēnu atbalsta divu grupu dalīto izglītošanu. Tajā pašā laikā par spīti tam, ka krievvalodīgie skolēni kopumā vairāk atbalsta esošo dalīto skolu sistēmu, starp viņiem ir lielāks to skolēnu procents, kas pieļauj iespēju mācīties vienā klasē ar latviešu skolēniem. Skolotāji „krievu” skolās savukārt piekrīt uzskatam, ka skolas uzdevums ir nosargāt kultūras mantojumu, tāpēc viņi mazāk atbalsta skolēnu mācīšanos vienoti.

Pētījuma rezultāti parāda, ka esošā politiskā situācija, kuru raksturo asimetriska varas sadale starp lielākajām etnolingvistiskajām grupām valstī, rada mazākumtautību skolotājos un skolēnos izteiktu vajadzību pēc etniskās identitātes uzsvēršanas izglītībā, to vērtējot augstāk par pilsonisko līdzdalību. Savukārt skolēniem „latviešu” skolās ir tendence nevēlēties redzēt simetriskāku politiskās varas dalījumu.

Tajā pašā laikā esošajai situācijai tomēr ir tendence uzlaboties. Skolēni ir gatavi mācīties kopā un neuzskata, ka sabiedrība būtu jādala, balstoties uz etniskajām atšķirībām. Mazākumtautību skolēni arī uzskata, ka valsts valodas zināšanas ir nozīmīgs faktors, lai sasniegtu labu izglītības līmeni un profesionālo izaugsmi. Tajā pašā laikā skolotāji lielāku uzsvaru liek uz nepieciešamību skolēniem izglītoties atsevišķi, lai nodrošinātu viņu kultūras identitāti.

Ko darīt tālāk?

Demokrātiska vide skolā, kas veicina skolēnu un skolotāju līdzdalību, ir priekšnoteikums, lai pilsoniskajai izglītībai būtu ne tikai teorētiska, bet arī praktiska jēga. Tad, ja skolā pastāv reāli līdzdalības mehānismi, skolēni ir iedrošināti pilsoniskajai līdzdalībai arī ārpus tās sienām.

Pašreizējā mazā etnisko grupu saskarsme, kas veicina neuzticēšanos un stereotipu veidošanos, risinās dabīgā ceļā — arvien biežāk vecāki izvēlas sūtīt savus krievvalodīgos bērnus latviešu skolās. Tajā pašā laikā ir nepieciešams veicināt to, ka, pat ja saglabājas dalīta skolu sistēma, pastāv saskarsmes iespējas, kas palīdz skolēniem un skolotājiem labāk izprast otras etniskās grupas intereses, nākotnes mērķus, kultūru un uzskatus.

Pētījums ir parādījis, ka pastāvošās atšķirības pilsoniskajās attieksmēs starp skolotājiem un skolēniem skolās ar latviešu un krievu mācību valodu ir saistītas ar neuzticības un netaisnīguma izjūtām. Mazākumtautību skolotāji un skolēni mācību saturā izjūt etniskos stereotipus un nevienlīdzību attiecībā uz savu etnisko grupu. Tā vietā, lai caur oficiālo mācību saturu uzspiestu latviešu kā vairākuma skatījumu uz vēsturisko taisnīgumu, būtu nepieciešams to pārvērst par procesu, kurā tiek ņemti vērā visu etnisko grupu uzskati, tādējādi īstenojot demokrātijas pamatprincipus. Ir nepieciešams pārskatīt oficiālo mācību saturu, lai veicinātu savstarpēju uzticību starp etniskajām grupām.


20. gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos

Iedegties par cilvēkiem, ne cepināties par pakalniem

Patriotismi Latvijā

Vēstures momentuzņēmums

Vēstures okupētie

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!