Raksts

No rūpēm līdz absurdam — viens solis


Datums:
21. oktobris, 2010


Autori

Andrejs Titovs


Foto: Pulpolux

Jaunais Igaunijas valodas likums noteiks, ka valsts ierēdņi un oficiālās amatpersonas, kontaktējoties ar presi, drīkst runāt tikai valsts valodā.

Uzminiet, kura ziņa no Latvijas, protams, izņemot Saeimas vēlēšanas, pēdējos mēnešos ir bijusi visvairāk apspriesta Igaunijā? Tā ir satiksmes ministra Kaspara Gerharda (VL-TB/LNNK) atteikšanās runāt krieviski tiešajā ēterā telekompānijas TV5 raidījumā Bez cenzūras. Šo gadījumu komentējošo izteikumu tonalitāte bija pietiekami paredzama.
Igaunijas krievi izrādīja sašutumu — kā gan viņš tā varēja?! Savukārt igauņi Gerhardu atbalstīja — lūk, kaut mūsējie tā rīkotos! Pa to laiku Igaunijas parlamentā ir nonākusi Valodas likuma redakcija, kas liegs valsts ierēdņiem sniegt intervijas citā valodā, tikai igauniski.

Igaunijā ir divas tā dēvētās „svētās govis” — Pilsonības likums un Valodas likums. Valdošā elite kategoriski iebilst pret jebkādiem „mīkstinājumiem” šajos dokumentos. Pašreizējais Valodas likums ir pieņemts pirms 15 gadiem, un tagad ir pienācis laiks pārmaiņām. Kaut vai tāpēc, ka 1995. gadā dators bija greznība, bet vārds „internets” vairākumam izklausījās pēc lamu vārda. Izmainītajās reālijās likumdevējs ir īpašu uzmanību pievērsis globālajam tīmeklim, nosakot, ka Igaunijā reģistrētām firmām, uzņēmumiem, fondiem un iestādēm igauņu valodā ir jāpārtulko interneta lapu teksts, kas stāsta par šo struktūru darbības jomu vai precēm un pakalpojumiem. Visa interneta lapu tekstu pārtulkošana uz igauņu valodu prasīta netiek.

Labojumi šajā likumā prasīja ilgu laiku un bija mokoši. Likuma jaunā versija sabiedriskajai apspriešanai tika nodota vēl 2009. gada vasarā. Likumprojektu apsprieda dažādos līmeņos, bija polemika masu medijos, notika teksta labošana un papildināšana. Un tikai šā gada septembra sākumā minētais dokuments nonāca uz valdības galda. Ministru kabinets to akceptēja.

Premjerministrs un likums

Likumprojekta punkts, kas mats matā sakrīt ar satiksmes ministra izpausmēm Latvijā, nosaka, ka valsts ierēdņi un oficiālās amatpersonas, kontaktējoties ar presi, drīkst runāt tikai valsts valodā. Izņēmums ir paredzēts attiecībā uz radio un TV tiešo ēteru, kā arī kontaktējoties ar citvalstu žurnālistiem. Kāpēc no šīs kategorijas ir izkrituši vietējie krieviski rakstošie un raidošie masu mediji, nav saprotams.

Tā nu sanāk, ka sarunu šovos tiešajā ēterā, teiksim, no premjera lūpām krievu valoda drīkst skanēt, bet intervijas ierakstā vakara ziņu raidījumam valdības vadītājs vairs nedrīkst runāt krieviski. Starp citu, premjerministrs Andrus Ansips (Andrus Ansip) reizi mēnesī veselu stundu uzstājas krieviski raidošajā radiostacijā Radio 4. Dažkārt valdības galvas saspringtais grafiks neļauj veidot tiešā ētera raidījumus, tāpēc sarunas ar premjeru tiek ierakstītas. Un kā tad šajos gadījumos? Vai premjers pārkāps likumu, kad būs spēkā jaunais valodas likums?

Kultūras ministre jau paziņojusi, ka pārkāps jauno valodas likumu, jo tikai un vienīgi viņas tiesības esot izvēlēties valodu, kādā sazināties ar žurnālistiem.

Jaunajā likumā ir daudz strīdīgu jautājumu, taču tieši liegums amatpersonām runāt tikai igauņu valodā ir raisījis iebildumus. Kultūras ministre Laine Jānesa (Laine Janes) jau paziņojusi — ja šāds nosacījums stāsies spēkā, viņa to pārkāps, jo tikai un vienīgi viņas tiesības esot izvēlēties valodu, kādā sazināties ar žurnālistiem.

Kopumā Igaunijā valodas jautājumā nekādas nopietnās problēmas nekad nav bijušas. Žurnālisti lieliski zina, kurš ministrs vai deputāts kādā valodā runā. Atsevišķi principiālie ar presi nerunā krieviski — un nekas, tās ir viņu tiesības. Tā, rēķinoties ar realitāti un amatpersonu nostāju, žurnālisti arī strādā. Rakstošajiem spalvas brāļiem un māsām jau vienalga, kādā valodā intervēt, jo pārtulkos un uzrakstīs tādā mēlē, kā vajadzēs. Sarežģītāk ir TV un radiožurnālistiem, īpaši jau pēdējiem. Televīzijā vēl var uzlikt titrus vai dublēt, bet, ja tulkojumu „liek” radio, tad klausītājs dzirdēs tulkotāja, nevis amatpersonas balsi.

Sargājot valodu

Likumprojekta autori — Izglītības un zinātnes ministrija — apgalvo, ka viņu mērķis, veidojot likumu, bijis — aizsargāt igauņu valodu, jo visā pasaulē šajā valodā runā mazāk nekā miljons cilvēku. Ja skatāmies no vēsturiskās pieredzes un vairāku lietpratēju viedokļiem, tad igauņu valoda ietilpst to valodu grupā, kurām ir risks izzust. Tāpēc, no veselā saprāta viedokļa raugoties, mazas tautas rūpes par savu identitātes sakņu sargāšanu ir pat ļoti saprotamas. Taču cita lieta, ka atsevišķi likumprojekta panti pārkāpj šo veselā saprāta robežu. Un to atzīst arī daudzi igauņi.

Vēl ir kāds jauninājums, kas arī skar plašsaziņas līdzekļus. Viens no likumprojekta pantiem skan, ka izdevumos, kas tiek izplatīti visā valsts teritorijā, igauņu valodas lietojumam ir jāatbilst rakstu valodas normām. Tad nu sanāk, ka nedrīkst lietot nekādus barbarismus, žargonvārdus, vienkāršrunas vārdus, kas tik bieži tiek lietoti sarunvalodā.

Vai kāds var pateikt, kur novelkama robeža starp literāru un žurnālistisku tekstu?

Kaut arī nākamais priekšlikums tajā pašā likumprojekta pantā mājienu par likuma „apiešanas” manevriem: rakstu valodas normas neattiecas uz literāriem tekstiem plašsaziņas līdzekļos. Bet vai kāds var pateikt, kur novelkama robeža starp literāru un žurnālistisku tekstu? Likumprojektā tas pateikts netiek. Saprotams, ka ziņu vēstis uz mākslinieciskumu nez vai varēs pretendēt, bet visi citi žanri žurnālistikas žanri gan iekļauties augstajās mākslās.

Vecais likums ļāva izmantot citvalodu vārdus, kas rakstīti uz izkārtnēm un nosaukumos. Taču visādi pabi (pub) un nait klabi (night club) likuma veidotājiem ir likuši noteikt — ja citā valodā tiek rakstīts patentētais nosaukums, tad igauniski jābūt tā skaidrojumam. Piemēram, krogs St. Patrick’s pub, banka Swedbank vai naktsklubs Soho night club. Šaubos, vai pašreizējais nosacījums stipri ietekmē klientu saprašanas spējas, taču jaunais likums šajā ziņā gan sagādās krietnas galvassāpes uzņēmējiem.

Neekonomē pat krīzes laikā

Taču pašas absurdākās situācijas var raisīties Igaunijas Ziemeļaustrumos, kur dzīvo lielākoties krieviski runājošā iedzīvotāju daļa. Piemēram, Narvā ir tikai 5% Igauņu, bet Kohtla-Jarvē — aptuveni 20%.

Patlaban pašvaldībās, kur vairāk nekā puse no iedzīvotājiem pieder mazākumtautībām, ikvienam ir tiesības oficiālo informāciju saņemt ne tikai igauņu, bet arī mazākumtautības valodā. Šāda norma ir vecajā Valodas likumā un paliek arī jaunā likuma redakcijā. Tāpat spēkā paliek noteikums, ka minētajā situācijā ar valdības atbalstu iekšējā lietvedība var būt arī mazākumtautības valodā. Taču jaunajā likumprojektā būs punkts, kas nosaka, ka ierēdņi ar sabiedrību var komunicēt tikai igauniski. Citiem vārdiem, Narvas dome krievu valodu drīkst izmantot tikai vietvaras ēkā, bet, ja kāds no deputātiem, uzstājoties pilsētas laukumā, runās krieviski, tad tūlīt nonāks stingrajās Valodas inspekcijas ķetnās.

Sanāk, ka divi Kohtla-Jarves krievi, apspriežot darba jautājumus, vairs nedrīkstēs runāt dzimtajā valodā?

Un, lūk, vēl viens piemērs, kā situāciju padarīt absurdu: valsts amatpersonām, pašvaldību pārstāvjiem un tie, kas strādā uzņēmumos, kuros valstij pieder lielākā akciju daļa, savstarpēji runājot par darba jautājumiem, jālieto igauņu valoda. Sanāk, ka divi Kohtla-Jarves krievi, apspriežot darba jautājumus, vairs nedrīkstēs runāt dzimtajā valodā?

Tiek solīts, ka Valodas likuma normu ievērošana tiks ļoti bargi uzraudzīta. Un, lūk, kas ir interesanti — šodien, kad tā vien ir dzirdams par nepieciešamību ierobežot valsts tēriņus un samazināt ierēdņu skaitu, tomēr atrodas nozares, kurām taupīt nedrīkst. Tāpēc jaunas likums paredz izveidot Igaunijas valodas padomi. Un tā nebūt nenomaina pašreizējo Valodas inspekciju. Nē, tiek saglabāta arī tā. Bet padome nodarbošoties ar stratēģiskiem mērķiem — veidot izaugsmes programmas, konsultēs, novēros un analizēs. Un pats galvenais — pārstāvēs Igauniju starptautiskajās organizācijās. Baisi iedomāties, cik daudz naudas tiks tērēts tikai jauniecelto ierēdņu komandējumiem vien…


Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!