Nedaudz vairāk par šausminošo tematu - devalvāciju.
Bet vispirms, skaidri izteikšu savu nostāju šajā jautājumā. Ir ‘pasaules stāvoklis’ A, kurā devalvācija būtu pareizais risinājums, un ir ‘pasaules stāvoklis’ B, kurā tas tā nav. Es neesmu pareģis, tādēļ nezinu, kurš no šiem ir pasaules patiesais stāvoklis. Tomēr es domāju, ka veicot izpētes un nostiprinot faktus, mēs varam izteikt saprātīgus minējumus. Laikam tikai nedaudz pārspīlēšu sakot, ka lielākā daļa „ekspertu” Latvijā strādā ļoti centīgi (vai varbūt ne tik centīgi), lai rastu argumentus tam, ka mēs esam pasaules stāvoklī B. Bet problēma ir tāda, ka lielākā daļa argumentu man nešķiet pārliecinoši. Daudz no tā, ko redzu, ir uzpūtība un neziņa, tādēļ esmu aizdomu pilns.
Tātad, runājot par pagājušās nedēļas dažiem jaunajiem argumentiem. Avīzē Diena tika publicēta intervija ar Eināru Repši. Tad vēl Dienas Biznesā tika publicēta „devalvācijas analīze”. Un visbeidzot, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča izteikumi. Sāksim pa vienam.
Pirmais, Repšes kungam tika uzdots jautājums, vai devalvācija ir laba ideja, uz ko viņš atbildēja noraidoši, sakot sekojošo:
„Bieži runā par eksporta priekšrocībām. Jā. Gadījumā, ja valūta tiek devalvēta, eksportētāji īslaicīgi jutīs kaut kādas priekšrocības, līdz atkal cenas izlīdzināsies un situācija atgriezīsies iepriekšējā līdzsvarā.”
Protokolam: es nesaprotu par ko Repšes kungs runā. Viens no priekšnosacījumiem, lai atgrieztos „iepriekšējā līdzsvarā” ir – algām latu izteiksmē ir jāpieaug līdz līmenim, kas pastāvēja pie iepriekšējā (augstāka) apmaiņas kursa Ņemot vērā to, ka bezdarba līmenis ir 12% (un strauji aug), es nesaprotu kā tas varētu notikt. Devalvācija nesīs labumu eksportētājiem. Punkts.
Otrais, Dienas Biznesa ”analīze”. Godīgi sakot, no lielākās biznesa avīzes biju gaidījis ko labāku. Galvenā doma ir visai vienkārša: mēs visi būsim zaudētāji, jo (I) mājsaimniecībām, kam ir paņemts aizņēmums eiro, būs jāmaksā vairāk; (II) eksportētāji negūs labumu, jo ”noieta tirgi ir ciet”, un (III) mums ir 7,5 miljardu eiro aizņēmums, kas ir jāatmaksā eiro. Neviens no šiem argumentiem neiztur kritiku. Sāksim ar to, ka DB ir aizmirsuši par to, ka alternatīva, ir „algu devalvācija” vai vēl ļaunāk, bezdarbs. Vai mazākās algas (vai bezdarbs) neapgrūtinās kredītu atmaksu? Tālāk, es tiešām nesaprotu šo jēdzienu – „noieta tirgi ir ciet”. Es varu tikai izteikt minējumu, ka tas nozīmē to, ka neko nav iespējams pārdot par jebkādu cenu. Vai tā tas šobrīd notiek? Vai, piemēram, Krievijas iedzīvotāji pārstāja pirkt? Vai, kas kā man šķiet ir tuvāk patiesībai, viņi samazināja izdevumus un pārgāja uz lētākiem produktiem? Tam var būt liela nozīme, ja tiek piedāvāta zemāka cena. Mēs te runājam par lietām, kuras māca „Ievads ekonomikā” līmenī. Sakot, ka eksporta tirgi ir ciet, ir tas pats, kas pateikt, ka „pieprasījuma likums” nedarbojas. Un visbeidzot, par 7.5 miljardu eiro aizņēmumu. Es domāju, ka tik liela naudas summa diez vai ir nepieciešama, ja vien Jums nav jāaizstāv pārvērtēta valūta.
Un pēdējais, pagājušajā nedēļā, sniedzot interviju LTV 100. pantam, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs publiski „aicināja tos “pseido-ekonomistus”, kas uzskata, ka lata svārstību koridors būtu palielināms, pateikt, kā šāds solis varētu palīdzēt Latvijas ekonomikai”. „Pseido-ekonomisti”??! Kad Latvijas Bankas prezidents nolemj, ka ir laiks tam pāriet uz „personīgo” līmeni, tas liek man aizdomāties. Vai tas nozīmē, ka prezidentam vairs nav ekonomisku argumentu, lai pārliecinātu iedzīvotājus oficiālās politikas pareizībā? Un kuri ir tie cilvēki, kurus Rimšēviča kungs sauc par „pseido- ekonomistiem”? Edward Hughes, Torbjorn Becker, Nouriel Roubini, Paul Krugman? Nu, ja man ir jānostājas kāda pusē, būšu tikai pagodināts, ja tikšu klasificēts kā pseido-ekonomists.
In English here