Raksts

No pagrīdes neiznākušie


Datums:
31. jūlijs, 2012


Autori

Gustavs Strenga


Foto: Niels Linneberg

Izstumjot un iegrožojot, valsts un sabiedrība var radīt daudzus nelaimīgus un iekšēji sašķeltus cilvēkus, kuri dzīvo neīstas dzīves. Ritas Rudušas grāmatas “Pagrīdes citādība” recenzija.

Pirms šā gada Rīgas praida biedrība “Mozaīka” ar Sorosa fonda Latvija atbalstu rīkoja sociālo kampaņu, lai veicinātu iecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem. Kampaņu ievadošajā videoklipā, kurā kā stāstītāji bija izvēlēti sabiedrībā atpazīstamas personas, tika uzdots jautājums: “kas tev nāk prātā, kad saku – Leonardo da Vinči?” Atbilde: “itāļu izgudrotājs, virtuozs gleznotājs, matemātiķis, tēlnieks, arhitekts, daudzu šedevru autors? Un kas tev nāk prātā tagad, kad saku, ka Leonardo da Vinči bija gejs.” Da Vinči gejs? Drosmīgs apgalvojums, nodomāju, redzot reklāmu pirmo reizi. Iespējams, ka da Vinči arī bija gejs. Lai arī labi domāts, tomēr šis apgalvojums, ka homoseksualitāte nemaina cilvēka talanta un personības kvalitātes, var viegli aizvest maldu ceļos. Mūs un daVinči šķir vairāki gadsimti, mūs šķir arī pilnīgi dažāda personas un seksualitātes izpratne. Renesanses sodomijas un 21. gadsimta homoseksuālās kultūras salīdzināšana, nedomājot par šīm atšķirībām, var radīt daudzus nevēlamus pārpratumus. Da Vinči nav gluži Eltons Džons vai kāda cita 21. gadsimta geju ikona. Gluži tāpat geju, lezbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu dzīve šodienas Latvijā atšķiras no tās, kuru pieredzēja homoseksuāļi padomju Latvijā. Tā ir cita dzīve, kas devusi pilnīgi citu pieredzi.

Geju, lezbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu dzīve šodienas Latvijā atšķiras no tās, kuru pieredzēja homoseksuāļi padomju Latvijā.

Žurnālistes Ritas Rudušas grāmata “Pagrīdes citādība”, kurā apkopoti 12 stāsti par 12 cilvēkiem: gejiem, lezbietēm un transpersonām, ir mēģinājums ieraudzīt šo citādāko homoseksualitāti kaut arī nesenā, bet tomēr pavisam citā laikmetā. Padomju Latvija nav Renesanses Itālija, bet par spīti tam, ka daudzi no mums ir dzīvojuši padomju Latvijā, tā ir pagātne, kas kļūst aizvien grūtāk saprotama. “Pagrīdes citādības” vērtība ir tā, ka grāmata bez jebkādiem izskaistinājumiem mēģina parādīt homoseksuāļu dzīvi padomju Latvijā un parāda arī to, kā šī dzīve pagrīdē ietekmējusi grāmatas varoņu dzīvesveidu un izpratni šodien.

Citādības vēsture

Dažādu minoritāšu grupu vēsture Rietumeiropā un anglosakšu pasaulē pēdējos 30 gadus ir būtiska vēstures pētniecības nozare. Līdz šim Latvijā ir tapis maz pētījumu par izstumtajām un diskriminētajām sabiedrības grupām un jāapzinās, ka bez izstumto vēstures pētīšanas nav iespējams izprast kādas sabiedrības vēsturi. “Pagrīdes citādība” ir pirmā grāmata, kas veltīta homoseksuāļu dzīvei padomju Latvijā un, cerams, drīz sekos arī akadēmiski pētījumi, kas skatīs geju un lezbiešu vēsturi Latvijā plašākā laika nogrieznī.

Atmiņas bieži ataino nevis pagātnes realitāti, bet šodienas skatījumu un attieksmi pret pagātni.

Skaidrības labad jāsaka, ka Ritas Rudušas grāmata nav mēģinājums veikt vēsturiski precīzu homoseksuāļu dzīves padomju Latvijā rekonstrukciju. Grāmatas neakadēmiskais raksturs to nepadara mazāk vērtīgu. Gluži otrādi. Vairāk nekā uz desmit cilvēku atmiņām balstītie stāsti ļauj ielūkoties viņu pārdzīvojumos un dažādajās dzīves pieredzēs. Tomēr lasītājam pašam ir jāatceras, ka atmiņas bieži ataino nevis pagātnes realitāti, bet šodienas skatījumu un attieksmi pret pagātni.

Iespējams, tieši apstāklis, ka grāmata balstās tikai un vienīgi uz atmiņām ir gan stiprākais, gan reizē arī vājākais punkts. Citu avotu kā vien atmiņas tikpat kā nav, jo homoseksuāļu oficiāli Padomju Savienībā nebija. Bija vien režīma nosodošā attieksme un krimināllikuma pants, kas paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem. Homoseksualitāte pastāvēja pagrīdē. “Pagrīdes citādība” atklāj, ka lai gan laikmeti ir mainījušies un homoseksualitāte vairs nevar kalpot par iemeslu diskriminācijai, pašu padomju Latvijā dzīvojušo geju un lezbiešu vidū bailes ir saglabājušās.

Bailes un Zālītis

Tieši varoņu bailes no atklāšanās ir bijis galvenais grāmatas autores izaicinājums. Visi “Pagrīdes citādības” varoņi, izņemot Kārli Streipu un Māri Santu, šodien par savu pieredzi padomju laikā vai Atmodas sākumā stāsta, neatklājot savus īstos vārdus, jo ir bail. Piemēram, Līgas (vārds mainīts) stāsts, par spīti autores centieniem padarīt viņu neatpazīstamu, tā arī paliks neizstāstīts, jo Līga nevēlējās, lai to publicē. Līga baidījās, ka viņu tāpat atpazīs. Gan Līga, gan citi grāmatas varoņi ir cilvēki, kuri no savas pagrīdes nav iznākuši. Viņi tur ir palikuši pēc piedzīvotā padomju Latvijas sabiedrībā. Rīgas praidā viņi neiet un diez vai kādreiz ies; viņi saviem radiniekiem, draugiem un paziņām nav atklājuši savu homoseksualitāti un diez vai kādreiz atklās, jo ir to slēpuši desmitgadēm.

“Pagrīdes citādība” atklāj kādu visai būtisku aspektu, kas daļēji izskaidro, kāpēc Latvijas geju un lezbiešu kustības līderi un sejas lielākoties ir cilvēki, kuri dzimuši ārpus Latvijas vai auguši jau brīvvalstī. Proti, arī šodien daudzu padomju Latvijā dzīvojušu geju un lezbiešu prātos dominē daktera Jāņa Zālīša grāmatas “Mīlestības vārdā” radītais homoseksualitātes diskurss. Paši grāmatas varoņi uztver homoseksualitāti kā slimību, kā kaut ko nosodāmu, un nevēlas iesaistīties aktivitātēs, kas būtu vērstas uz homoseksuāļu tiesību nostiprināšanu. Viņi seko “Mīlestības vārdā” radītajam mītam par iespēju sevi mainīt (“ārstēties”) un “būt normāliem”, lai gan paši apzinās, ka nav “normāli”. Tie ir centieni sevi uzdot par “heterīšiem”, veidojot heteroseksuālas ģimenes, bet paralēli iesaistotās homoseksuālās attiecībās. Grāmatā pieminētā Māra vārdiem: “Viena [dzīve] pareizā, bet seksuāli nevajadzīgā, bet otra “nepareizā”, bet seksam vienīgā.” Viņi motivē šo dubulto dzīvi ar vēlmi iegūt ģimeni, bērnus un kā saka Londonā dzīvojošais Aleksandrs: ““Naturāļiem” vientulības un bezjēdzības sajūtas risks ir zemāks – viņiem vismaz ir bērni, pēc tam mazbērni.” Divu viendzimuma partneru ģimene, ne Aleksandraprāt, ne pēc citu stāstu varoņu domām, nav alternatīva heteroseksuālai ģimenei.

“Pagrīdes citādība” arī atklāj padomju laika homoseksuāļu subkultūru – geju tikšanās vietas, saviesīgo dzīvi un Atmodas laika sabiedriskās aktivitātes. Tā iepazīstina lasītājus ar skvēriņu pie Latvijas Universitātes vai viesnīcas “Rīga” restorānu, vai arī “lielo loku” un “mazo loku”, sabiedriskajām tualetēm kā homoseksuālu vīriešu pulcēšanās un biedrošanās vietām. Tāpat no pagātnes iznirst miliču patruļas un “remontnieku” brigādes, kas fiziski izrēķinājās ar gejiem. Tās nav spozmes pilnas padomju geju dzīves aizkulises, tomēr tās ļauj uz labi pazīstamo publisko telpu paskatīties pavisam citām acīm, ieraugot “citādo” Rīgu.

Tie ir skumji salauztu likteņu stāsti, kuri rada pārdomas ne vien par homoseksualitāti, bet arī par mūsu sabiedrības attieksmi pret citādo vispār.

“Pagrīdes citādība” nav grāmata pludmalei vai laiskiem sestdienas vakariem. Tie ir skumji salauztu likteņu stāsti, kuri rada pārdomas ne vien par homoseksualitāti, bet arī par mūsu sabiedrības attieksmi pret citādo vispār. Izstumjot un iegrožojot valsts un sabiedrība var radīt daudzus nelaimīgus un iekšēji sašķeltus cilvēkus, kuri dzīvo neīstas dzīves. Turklāt grāmata nerada sajūtu, ka šie cilvēki reiz varētu pārvarēt savu iekšējo sašķeltību. Tomēr, iespējams, šī sāpju un bezcerības sajūtas radīšana ir veids kā autore liek lasītājiem domāt par citādo, par to, ko mums pašiem ne vienmēr ir viegli pieņemt.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!