"Lauku Avīze", 08.06.2004.Rubrika: Integrācija (9. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv
Cik iecietīgi ir Latvijā iznākošie laikraksti un cik lielā mērā tie veicina vai, tieši otrādi, traucē izveidot iecietīgu noskaņojumu sabiedrībā, pēc Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās pasūtījuma pētījusi sabiedrisko attiecību aģentūra “Mediju tilts”. Neiecietība visasāk izpaužas, kad mediji runā par tā dēvētajām jūtīgajām tēmām: integrāciju, naturalizāciju, pilsonību, izglītības reformu.
Bez konkrētības
Pētījumā analizēti četri lielākie laikraksti latviešu un krievu valodā: “Diena”, “Lauku Avīze” (kopš 2003. gada decembra — “Latvijas Avīze”) un divas krievu valodā izdotās avīzes — “Telegraf” un “Vesti segodņa”. Pētījumam autori izvēlējušies sešu mēnešu posmu — no 2003. gada maija līdz oktobrim, kad, kā uzsvēruši pētījuma autori, “aktualizējās tādi jautājumi kā izglītības reforma, iestāšanās Eiropas Savienībā, un laikrakstos izveidojies tāds konteksts, kurā īpaši spilgti vērojama medija objektivitāte un (ne)iecietība, atspoguļojot ar sabiedrības integrāciju saistītos jautājumus”.
Pētījuma autori, neanalizējot nevienu konkrētu rakstu un nesaucot laikrakstu vārdā, stāstīja par šādā kontekstā maz izsakošām “kopējām tendencēm”. Un nekāda jauna Amerika šādā garā, saprotams, nav atklājama.
Secinājumi? Krieviski rakstošajās avīzēs uzsvērts, ka nepilsoņi it kā atrodas sliktākā sociāli ekonomiskajā stāvoklī nekā pilsoņi, secinājuši pētnieki. Savukārt ārzemnieki presē pavīd kontekstā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, likumdošanu, dažādām aptaujām. “Ārzemnieku vērtējums laikrakstos kopumā ir neitrāls. Kopējais ārzemnieka negatīvais tēls laikrakstos — tāds, kas neaizstāv Latvijas intereses, bet savējās.” Par Latvijas iedzīvotājiem kopumā avīzes biežāk runājušas saistībā ar valsts iestāšanos ES, likumdošanu, dažādām aptaujām.
Uzkrītoši, ka laikrakstos viskrasākie pozitīvie un negatīvie vērtējumi izteikti par latviešiem un krieviem. “Latvieši visbiežāk negatīvi atspoguļoti krievu valodā rakstošajos laikrakstos, savukārt negatīvākais krievu un krievvalodīgo atspoguļojums vērojams latviešu valodā rakstošajos laikrakstos.”
Krievu valodā izdotajās avīzēs “ļoti negatīva attieksme pausta pret “latviešu politiķiem”, “latviešu valdību” “, viņus bieži dēvē par “titulētās nācijas” pārstāvjiem.
Savukārt latviešu presē pavīd citādi izteikumi: “krievu šovinisti”, “Krievijas spēki”, “okupanti”, “mūsu mocītāju pēcteči”. Pētījuma autori netieši norāda — tie visi kurina naidu un tātad ir atmetami.
“Pozitīvi tiek vērtēti krievu tautības cilvēki kultūras sfērā, kā arī tie, kuri ir apguvuši latviešu valodu un ir integrējušies latviešu sabiedrībā.” Vērojams “akcentēts pretnostatījums: latvieši — krievi, krievvalodīgie”, un arī tas “no iecietības veicināšanas viedokļa” būtu jāvērtē negatīvi.
Tāpat atklāts, ka latviešu laikrakstos “jūtama tendence negatīvi vērtēt Krieviju kā valsti. To laikraksti pauž rakstos, kuros kritizē Krievijas ārpolitiku”, kā arī kreiso spēku aktivitātes.
“Krievu valodā rakstošajos medijos negatīvi tiek vērtēta ārzemju latviešu darbība Latvijas politikā. To apliecina pārspīlēti biežs, negatīvi ironisks viņu tautības un izcelsmes pieminējums: “Amerikāņu pilsonis un latviešu deputāts K. Kariņš.”
Neiecietība visasāk izpaužas tajās publikācijās, kuru tēma ir integrācija, naturalizācija, izglītības reforma un mācīšana latviešu valodā krievvalodīgajās skolās. “Šai tēmai laikrakstos tiek veltītas emocionāli sakāpinātas replikas un tiek izmantota neprecīza informācija”, “nepatiesi fakti par latviešiem un krieviem, kas pasniegti spilgti emocionālā veidā”.
Krievvalodīgo vidū valda neuzticēšanās latviešiem, un otrādi, — tāds ir pētnieku gala secinājums.
Problēmu — zem deķa un kuš!
Ilze Brands-Kehre, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore, vairāk pievērsās negatīvajiem stereotipiem, kurus mediji rada un ienes sabiedrībā, kur tie turpina veidot negatīvu attieksmi pret kādu iedzīvotāju grupu vai parādību. Viens no tādiem, pēc Ilzes Brands-Kehres domām, ir tautība.
Pozitīvais krievu vērtējums, kāds vērojams latviešu laikrakstos kultūras tēmās, gan “iet mazumā”, kad runa pievēršas politikai, secina I. Brands-Kehre. Komentāros, viņasprāt, valda stereotipiskums, un kopumā negatīvi tiek vērtēti Krievijas politiķi, viņiem pārmests šovinisms, imperiālistiskas tieksmes, ideoloģiskā saikne ar bijušo PSRS. Tāpat eksperte ar nepatiku pieminēja lasītāju vēstulēs izmantotos jēdzienus “deokupācija un okupanti”.
Jāteic, manām ausīm gan dīvaini šķita I. Brands-Kehres izteikumi, kurus viņa veltījusi latviešu presei:
— Cik lielā mērā jāveicina daudzveidība un prese jāinformē arī par galējiem uzskatiem? Kāda ir laikrakstu atbildība, publicējot šādus uzskatus, ja negatīvais efekts, ko rada šo uzskatu pieminēšana, jau pārsniedz pozitīvo, ko rada vārda brīvība?
Lai nu kam, bet ne jau latviski iznākošajām avīzēm var pārmest radikālus uzskatus! Tas stipri vien atgādina latviešu pārpratuma pilno skabargas meklēšanu savā acī un fakta neievērošanu, ka baļķis, patiesību sakot, jāmeklē citur.
Eksperte atradusi arī jaunus negatīvos stereotipus medijos. Viņas nosodījumu izpelnījušās avīzes, kas ar negatīvu attieksmi runājušas par krievu balsojumu gaidāmajā ES referendumā, tādējādi apšaubot veselas iedzīvotāju grupas lojalitāti Latvijai. Vēl viens jauns negatīvs stereotips, viņasprāt, radīts saistībā ar mazākumtautību skolu reformas līderu aktivitātēm, viņu noskaņojumu piedēvējot “veselai grupai”, tādējādi to atkārtojot “vienkāršotā formā”.
Un ko cienījamā eksperte ieteiktu darīt, ja vesela iedzīvotāju grupa, kas dzīvo citas valsts informācijas telpā vai nonākusi štāba līderu ietekmes sfērā, domā vienoti? Ko darīt, kad teorētiski ideāli saduras ar dzīves īstenību?
“Balkānu naidu” importēt nevar
Elmārs Sveķis, bijušais EDSO misijas Kosovā politiskais darbinieks mediju attīstības jautājumos, stāstīja, kāda bijusi masu mediju loma, radot krīzi Kosovā.
Kosovā, kas ir Serbijas sastāvā, dzīvo 88 procenti albāņu un ap 6 procenti serbu. Albāņu vidū pastāv spēcīga neatkarības vēlme, ko savukārt Serbija cenšas ignorēt.
Kad trīs albāņu jaunieši it kā pēc serbu uzbrukuma serbu apdzīvotajās teritorijās bijuši spiesti glābties upē, trīs jaunieši noslīkuši. Kāds telekanāls reportāžās par notikušo minējis uzbrucēju un cietušo tautību, tādējādi dramatizējot situāciju. Sākušies nemieri. Tika nošauts kāds serbu jaunietis, un serbi bloķēja ceļus, liedzot albāņiem pārvietoties pa Kosovu.
Nākamo trīs dienu laikā dažādās sadursmēs tika nogalināti 19 iedzīvotāji, ap 900 ievainoti, nodedzinātas aptuveni 30 baznīcas (galvenokārt pareizticīgo), ap 4000 iedzīvotāju, galvenokārt serbi, bija spiesti pamest savas mājas.
Situāciju centās glābt valsts vara, uzsākot mediju kontroli, ieviešot dažādus ierobežojumus.
Arī Latvijā pēdējā laikā bieži dzird, ka noteikti līderi izsakās: “Radīsim Latvijā Balkānus!” Tas nav iespējams, uzskata E. Sveķis.
Nemieri Kosovā uzliesmoja tik viegli, jo tam ir ļoti labvēlīga augsne: teritorijā ir smaga sociāli ekonomiskā situācija, liels bezdarbs, kas jauniešu vidū sasniedz pat 50 procentus.
Pa plānu ledu
Saimons Drjūsons Holmbergs, Baltijas Mediju centra Kopenhāgenā izpilddirektors, apgalvoja:
— Balansējot starp robežu, kad jāatspoguļo dzīves īstenība un kad jau sākas naida kurināšana, mediji Latvijā iet kā pa plānu ledu.
Medijiem jāpilda tikai un vienīgi mediju, nevis kāda cita sociālā loma, ko tiem cenšas uzspiest, uzskata S. Holmbergs. Strādājot Pakistānā, viņš interesējies, kādēļ vietējās avīzes neziņo par Karači sadursmi. Izrādījās, kāds no ministriem bija aizliedzis par to rakstīt. “Ja par to ziņos, tad izcelsies vēl lielākas nekārtības, būs daudz vairāk cietušo,” ministrs viņam skaidrojis. Taču… konfliktu bija izraisījusi pati Pakistānas valdība.
Tendences liecina, ka Eiropā iecietība medijos iet mazumā, apgalvoja S. Holmbergs: tā labējā politikas spārna pieņemšanās spēkā ietekmē medijus. Arī BBC un Ziemeļvalstu mediji mainījuši toni, runājot par ārzemniekiem un cittautiešiem savā valstī.
Pirms diviem gadiem Dānijā žurnālistu padome kritizējusi kādu televīzijas žurnālistu par to, ka reportāžā par noziedznieku viņš atļāvies pieminēt, ka noziedznieka māte ir somāliete. Taču Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens izteicies, ka žurnālistu padome ierobežojot preses brīvību.
— Pirms pieciem sešiem gadiem tās būtu viņa politiskās karjeras beigas, — uzsvēra S. Holmbergs.
Valdības roku gaidot?
Anda Rožukalne, LU Komunikāciju studiju nodaļas lektore, uzsvēra, ka, runājot par katru konkrētu mediju, ir jāšķiro, “vai tas ir mediju bizness, vai atbalsts citam biznesam, vai arī politiska tribīne, politiska projekta un ideoloģiskas cīņas sastāvdaļa. Tādi mediji pastāv”.
Anna Stroja, Sorosa fonda Latvija interneta projekta dialogi. lv redaktore, atcerējās gadījumu no savas darbības kādā krieviski rakstošā laikrakstā. Rakstam par amatu aizliegumiem nepilsoņiem redaktors bez viņas, autores, ziņas nomainījis raksta virsrakstu uz daudz asāku — “Krievi varēs strādāt par sētniekiem un apkopējiem”.
A. Stroja vērsās pret krievu avīzēs valdošo neiecietību un absurdajiem izteikumiem.
— Atsevišķi žurnālisti pat apgalvo, ka viņi padomju laikā uzcēluši Latviju, kamēr latvieši tikai dziedājuši un dejojuši, — ironizēja A. Stroja.
Viņasprāt, Latvijas valsts piederības nozīmē zaudējusi trīs iedzīvotāju grupas: krievu politiķus, krievu skolotājus un krievu žurnālistus.
Domājot par to, kā mazināt neiecietību, uz žurnālistiem, kas to kultivē šobrīd, nav ko cerēt, reālistiski spriež A. Stroja. Bet, ja pašregulācijas nav, valsts varai jādomā par represīviem mehānismiem, lai naida kurināšana galu galā tiktu izbeigta.
— Ja žurnālisti sevi uzskata par demokrātijas sargsuni, tad šis suns nedrīkst sirgt ar trakumsērgu, — rezumēja A. Stroja.
***
Informācija par naturalizācijas gaitu 2004. gada maijā
Naturalizācija iesniegumi 1266
MK rīkojums 1355
(t.sk. bērni 156)
Bērnu atzīšana par Latvijas pilsoni iesniegumi 353
NP rīkojums 90
Personu reģistrācija iesniegumi 58
NP rīkojums 32
Atteikšanās 31
Atņemšana 13
***
Naturalizācijas bums
Naturalizācijas tempi kopš 2003. gada septembra bijuši salīdzinoši augsti: Naturalizācijas pārvalde saņēma vairāk nekā 1300 iesniegumu mēnesī. Kā liecina dati par maiju, naturalizācijas bums turpinās.
Maijā vien saņemti arī 354 iesniegumi par bērnu reģistrāciju Latvijas pilsonībā. Salīdzinājumam: 2003. gada laikā tika saņemti 356 iesniegumi, kuros lūgts reģistrācijas kārtībā piešķirt pilsonību pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimušajiem bērniem.