Raksts

No kā medijiem nav brīvības


Datums:
08. februāris, 2007


Autori

Sergejs Kruks


Foto: AmUnivers

Nebrīvie žurnālisti neveido radošo potenciālu, bet Latvijas presei šobrīd ir vajadzīgs tieši radošs uzrāviens — vairāk racionālas analīzes un gudru komentāru un mazāk kokainuma un hipotētisku scenāriju.

Žurnālistikas zems profesionālisma līmenis vai gluži otrādi tās vajāšana ir ierasti smalko sarunu temati, kas līdz nopietnai izvērtēšanai pašu profesionāļu vidū nenonāk. Nupat izveidotā organizācija ar pretenciozo nosaukumu Mediju brīvības un attīstības fonds (MBAF) problēmas esamību apliecina. Ko jaunu profesionālajā diskursā ievieš MBAF? Lai pēc daudziem mediju fondiem un klubiem vēl viens dibināšanas akts neizskatītos banāli, no iniciatoriem bija sagaidāms kodolīgs un konkrēts nodomu dokuments, kas atspoguļotu, pirmkārt, problēmu būtības izpratni, otrkārt, oriģinālus īstermiņa un ilgtermiņa risinājuma ceļus. Esmu ielūkojies Fonda ierosinātājas Preses izdevēju asociācijas mājas lapā, lai uzzinātu, kas tad ir sasāpējis.

“Attīstīt un veicināt”

Fonda skaļo misiju izsaka sarežģītu vārdu virknējumi, kas problēmu aizvirza prom no žurnālistu ikdienas rūpēm — Fonds būs „platforma diskusijām par mediju savstarpējo mijiedarbību, mediju mijiedarbību ar indivīdu, sabiedrību un valsti, kuru rezultātā tiek panāktas vienošanās par attiecību un sadarbības principiem.” Kas ir diskusija par mediju savstarpējo mijiedarbību? Vai radio informē par to, kas, TV rāda kā un prese uzraksta kāpēc kaut kas ir noticis? Varbūt runa ir par “ Neatkarīgās Rīta Avīzes” (NRA) un “Dienas”, vai arī par latviešu un krievu mijiedarbību ? Kāds ir sakars piedāvātiem instrumentiem — ballītei alias konkursam « Preses nagla» un grāmatai par asociācijas vēsturi — ar mediju brīvības veicināšanu ? Šogad fonds jau ir ieplānojis starptautisko konferenci „Žurnālu un avīžu priekšrocības dialoga veidošanā ar sabiedrību.” Kurš ar kuru veidos dialogu? Žurnāls ar lasītāju? Par ko? Vienīgais saprātīgais dialogs ir telemārketings, kad man zvana un saka: „Abonējiet ar atlaidi!” Par ko lasītājam būtu jādialoģizē ar ziņas autoru?

Nākamais Fonda paredzētais pasākums — avīžu izdevēju un redaktoru konference „Preses darbības metodes un instrumenti pilsoniskas sabiedrības veidošanā”. Vai izdevēji tagad ņems un veidos sabiedrību? Varbūt jautājumu formulēt tā — pilsoniskās sabiedrības vajadzībām prese neatbilst un kādam būtu jāveido mediji sociālās atbildības garā?

Pirmo reizi izdevēji netieši atzīst, ka patērētāju sabiedrība un tirgus nav vienīgi noteicošie, un piesauc pilsonisko sabiedrību. Kad Latvija vairs nav pat „tranzītvalsts”, preses īpašnieki sāk teoretizēt par mediju mijiedarbību ar valsti, par nepieciešamību panākt „vienošanās par attiecību un sadarbības principiem.” Kas tad bija pirms tam? Samizdats cenšas legalizēties vai „Cīņa” grib privatizēties? Un ja nu valsts atsakās sadarboties? Teiksim, premjerministrs pateiks — nesniegšu šim žurnālistam interviju. Reiz tas jau noticis.

Asociācijas uzdevums ir piesaistīt un ieguldīt līdzekļus diskusiju organizēšanā, kopīgu mediju kvalitātes kritēriju definēšanā. Taču nekas nav jāpiesaista un jādibina vienkāršas diskusijas organizēšanai. Rudenī savācām iniciatīvas grupu, izziņojām aģentūru LETA un BNS lentēs un padiskutējām Žurnālistu savienības namā par priekšvēlēšanu kampaņu. Janvārī bija slēptās reklāmas pētījuma prezentācija — varēja nākt un diskutēt. Telpu ŽS dod par brīvu, smadzenes vienmēr ir līdzi — ej un diskutē par telefonsarunu noklausīšanos, [Jāņa] Nagļa sievas fotografēšanu, papīra avīžu lietošanas paradumiem.

Sarunām vienīgi nav taustāma efekta, ar dialogu neveicas. Daži — tie, kuri redakcijās nav uzklausīti — vēl un vēl kritizē agrāk pamestos paštaisnos galvenos redaktorus. Citi, dzirdot kritiku, sāk taisnoties, nevis meklēt saskarsmes punktus, jo viņu uzstādījums ir saglabāt savas redakcijas seju un neapšaubīt darba metodes. Un ja nu kāds no klātesošajiem nostučī galvenajam?

Apkalpo eliti

Manuprāt, viens no būtiskiem žurnālistikas problēmu cēloņiem ir samudžināts redakcijas menedžments. Nebrīvie žurnālisti nav redakcijas radošais potenciāls, bet presei šobrīd ir vajadzīgs tieši radošs uzrāviens — vairāk racionālas analīzes, kontekstualizētu apskatu un gudru komentāru un mazāk kokainuma, starppersonisku lamu un hipotētisku scenāriju diskursā. Pilsoniskajai sabiedrībai tas varētu noderēt.

Taču pagaidām prese apkalpo politisko eliti, nodrošinot tai partiju savstarpējās komunikācijas iespējas apmaiņā pret politiķu labvēlību (vai vismaz izdevuma kā varas centra prestižu). No žurnālistiem šeit tiek prasīta ortodoksāla retorika (atbalstīt savējos un iznīcināt oponentus), nevis refleksīvā analīze, kas pilsoniskajai sabiedrībai ļautu iesaistīties savas valsts dzīvē. Kopš robežlīguma ar Krieviju noraidīšanas nekas būtiski nav mainījies (vien vēlēšanas ir garām), taču, kad dokumentu sāka virzīt koalīcija, parādījās vētrainas diskusijas ar avīžu komentētāju, tranzīta u.tml. darbaļaužu atbalsta vēstulēm. Krievu prese var atpūsties…

Daudz tintes bija izliets morāles aizstāvībā augustā un septembrī, kad abu frontes pušu žurnālisti piesauca ētiku, profesionalitāti un tamlīdzīgi, apsūdzot savus kolēģus. Likās, ka pēc vēlēšanām sāksies īstā profesionālā saruna. Nekā — ētika jāliek malā, reju diskurss vēl noderēs.

Žurnālisti ir pielāgojušies šādiem apstākļiem un vienkārši pilda komandas. Tie, kuri nepilda, ir noguruši no ceļošanas pa redakcijām arī iemācās pildīt. Vairs nav, kur ceļot. Žurnālisti ir apātiski pret profesijā notiekošo. Neesmu dzirdējis pat atstāstījumos par profesionālajām diskusijām redakcijās, žurnālisti nelabprāt runā par pamata vērtībām, bet studenti stāsta, ka uz jautājumiem par darba profesionāliem aspektiem redakcijas neatbild. NRA un “Dienai” ir katrai sava jauno žurnālistu skola. Tātad atšķirības ir tik milzīgas, ka nav runa tikai par hipotētisko krievu slikto un latviešu labo preses kultūru.

Īru bumerangs

Profesionālisma stagnāciju veicina lēta darbaspēka rezerve. Tā kā žurnālistu organizācijas nav, tad nav arī kontroles pār personāla atlasi — redakcijas pieņem darbā neprofesionālus, mazkvalificētus cilvēkus, kas izraisa saturisko stagnāciju. Šāda prakse veicina mehānisko ziņu žurnālistiku (preses konferenču un preses relīžu kokains atstāstījums), bet kritiskiem un vērīgiem subjektīviem žanriem (komentārs, apraksts, reportāža) pietrūkst pieredzes un prasmes. Socializējot topošos žurnālistus vienas institūcijas ietvaros viņiem tiek atņemts plašāks aroda konteksts un galarezultātā redakciju skola producē sprinterus-izpildītājus, kuri ātri orientējas ziņu istabas rutīnas rāmjos, bet neprot patstāvīgi domāt žurnālista pienākumu kategorijās. Jaunie ziņu pienesēji nosit algas, apdraudot „vecos” profesionāļus. Redakcijas vadītājam vienmēr ir iespēja nomainīt lecīgo ar paklausīgāku darbinieku. Taču vadībai pašai jau sāk pietrūkt ideju norādēm, ja jau, kā izriet no Fonda teiktā, ir jāsasauc starptautiskā konference…

Pirms gada šeit rakstīju par patoloģisko lietišķo komunikāciju uzņēmumos. Vēl vairāk tā kaitē radošajā darbā. Žurnālistu pašorganizēšanos kavē darba garantiju trūkums. Medijos ir laikam iestājies īru bumeranga[ 1 ] efekts. Stingrie vienvadības principi, iekšējās redakcionālās demokrātijas trūkums ir novedušas pie žurnālistu emigrācijas kaut kur sevī. Un ja jau par kvalitātes uzlabošanu sāk rūpēties izdevējs, mārketinga direktors (Fonda locekļi), nevis valodas vai lapas redaktors, darbaudzinātājs vai spalvas brālis, tad acīmredzot ar profesiju ir notikusi radošā katastrofa. Vārda brīvībai jāsākas ar brīvību redakcijas iekšienē, ko veido skaidra sapratne par organizācijas mērķiem un vērtībām, iespēja piedalīties un paust savu viedokli, nebaidoties no priekšnieka terora. Tas var būt iespējams, ja mediji nav cieši integrēti īstermiņa politiskās konjunktūras apkalpošanā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!