Čuiļi un čangaļi lai mierīgi dzīvo Mērnieku laikos. Šodien, apgrābdama ceļa malu, "sastapos" ar daudz ko plastmasveidīgu, teicu - nepietiek, ka visādi čangaļi izmētā savas pudeles, tu arī. Saņēmu pretī - ja es esmu čangaliete, tad jau tu arī. Jā, tautība iedzimst no paaudzes paaudzē. Latgalieši ir labi cilvēki. Man gan ar to Latvijas daļu nav pat tāda sakara, esmu tikai latviete, kaut Latgalē būts daudz, pat vēžots. Man vārds čangaļi jau gadiem ir tipa lamu vārds. Kāpēc? Nezinu. Iegājies laikam. Tāpat kā johaidī. Bez mātēm daudzās valodās gan iztieku.

Rupji vārdi ir skaisti. Tie nav nekādi smalkie vai parastie vārdi. Bet rupji. Tikai jāzin, kad tos var, drīkst lietot.

– Paskaties, cik daudz čangaļu ir deputāti, – tā saka ne viens vien. Ar vārdu čangaļi domāti no Latgales puses nākušie vai vārds lietots kā lamu vārds?

Par to varētu runāt un runāt. Tikai žēl ka latgaliešu izloksnei paredzama tāda pati nākotne kā ventiņu un līvu sarunvalodai.

Kas vainīgs? Latviešu daudzums, krievi, angļi? Varbūt pašu latgaliešu atsacīšanās, kaunēšanās no savas “neīstās latviešu valodas”? Vai latviešiem un latgaliešiem tās nav kopīgas rakstura īpašības? To latviešu, kas nav latgalieši, pašlaik laikam ir vairāk. Un viss?

“Uz papīra” to pamudināja “uzlikt” Iveta Kažoka ar savām pārdomām par anonimitāti internetā. Piekrītu Kažokai. Anonimitātei ir tikai viena grandioza priekšrocība – gļēvi drosmīgi var izteikt savas domas, paslēpjoties aiz nika.