Raksts

Nevis krievu lācis, bet pašmāju kampēji


Datums:
28. septembris, 2010


Autori

Viktors Makarovs


Foto: Old Man George

Šīs vēlēšanas nav par ārpolitisko orientāciju uz Rietumiem vai Austrumiem. Izvēle ir cita — vai nu Latvija turpinās evolucionēt Rietumu demokrātijas virzienā, vai arī iestāsies korumpēto, oligarhisko “fasādes” demokrātiju klubā.

Latvijas priekšvēlēšanu politikā “Krievijas jautājums” nekad nav palicis bez uzmanības, taču šoreiz tas tiek pasniegts jaunā kontekstā — daži politiķi un eksperti runā par iespējamo ārpolitisko virziena maiņu “no Rietumiem uz Austrumiem”. Tā Andris Sprūds intervijā žurnālam Ir izsaka bažas, ka “palielināsies plaisa starp Latviju un Igauniju un kandināvijas modeļa vietā tuvināsimies Ukrainas modelim ar tā ārpolitiskās identitātes pretrunīgumu, ciešākām attiecībām ar Krieviju un politisko vērtību pakārtošanu ekonomiskajām interesēm.” Šī analīze cieši sasaucas ar 10. Saeimas vēlēšanu ārpolitisko dienaskārtību. Tā pareizi iezīmē izaicinājumus, taču par to, cik pareizi šeit tiek identificēti riski, ir jādiskutē.

Labas attiecības

Pirmkārt, jau 20 gadus Krievija netraucē Latvijai tuvoties tā sauktajam Skandināvijas vai, pareizāk, Ziemeļvalstu modelim. Mēs traucējam paši sev. Ziemeļvalstu sabiedrību izvēle ir sociāli liberāla, demokrātiska labklājības valsts, kuras pamatā ir sociālais taisnīgums, iedzīvotāju savstarpēja cieņa un politiskā atbildīguma sajūta. Tās visas ir iekšpolitiskas izvēles, uz kurām Ziemeļvalstu sabiedrības ir bijušas spējīgas, bet Latvijas — nē. Ja vērtējām tādus aspektus kā politisko vērtību pakārtošana ekonomiskajām interesēm, kā arī kultūras un sociāli ekonomiskus rādītājus, tad Latvija joprojām atrodas vēl tālu no Ziemeļvalstīm un tuvu postpadomju valstīm Ukrainai un Krievijai. Taču tas nenotiek tādēļ, ka Ukrainas vai Krievijas modelis būtu daudz pievilcīgāks par Ziemeļvalstu modeli, jo korupcija, nabadzība, brīvības un sociālā taisnīguma trūkums nevilina ne latviešus, ne ukraiņus, ne krievus. Jau divdesmit gadus Latvija ir neatkarīga valsts, kas pati nosaka savu attīstības virzienu. Ja līdzīgos apstākļos neesam bijuši tikpat spējīgi kā igauņi, tad pie tā ir vainīga mūsu pašu nespēja, nevis Kremļa spiediens vai sliktais piemērs. Valsts izzagšana, sabiedrības sašķeltība, necieņa pret līdzcilvēku tiesībām — šīs politiskās sērgas Latvijā neietek pa gāzesvadu, bet nobriest tepat pašu mājās.

Otrkārt, nav pamatotu bažu par ārpolitikas “ukrainizāciju”. Atšķirībā no Ukrainas Latvija politiski atrodas Rietumos, nevis starp Austrumiem un Rietumiem, un tai nav jābalansē starp Eiropu un Krieviju. Atkāpšanās no stratēģiskās izvēles notiktu, ja Latvija atvadītos no NATO un Eiropas Savienības (ES) un to vietā klauvētu pie NVS un Muitas savienības durvīm un ja mūsu ekonomiskā, drošības politika un ārpolitika tiktu ciešāk koordinēta nevis ar Briseli un Vašingtonu, bet gan ar Maskavu. Taču šādu pavērsienu neatbalsta ne sabiedriskā doma, ne politiskā elite — arī tā elites daļa, kas šodien runā par “attiecību uzlabošanu” ar Krieviju. Daudz lielāks risks ir nevis klaja atkāpšanās, bet marginalizācija eiroatlantiskajā kopienā. Valsts, kas nepilda savas saistības NATO un ES priekšā, nevar cerēt arī uz sabiedroto atbalstu, kad tas ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs nopietns dialogs ar vēlētājiem par reālajām pasaules problēmām un par to, kā tās skar Latviju, par to, kāpēc Latvijai jāpilda savas eiroatlantiskās saistības Afganistānā u.t.t., taču šāds dialogs politiskajām partijām joprojām vēl nav pa spēkam un izpaliek.

Treškārt, būtu beidzot jātiek pie skaidrības, kādas tieši attiecības ar Krieviju atbilst Latvijas interesēm un ko nozīmē “normālas”, “labas” vai “ciešas” attiecības? Normālas attiecības ar Krieviju nozīmētu, ka pastāvošās interešu vai pozīciju starpības tiek pēc iespējas atrisinātas vai vismaz netraucē sadarbībai jomās, kur intereses un pozīcijas sakrīt. Par labām šīs attiecības varētu saukt tad, ja sadarbības jomu īpatsvars būtu lielāks par to jomu kopumu, kur saglabājas atšķirīgā izpratne un konflikti. Tas nenozīmētu ārpolitiskās orientācijas maiņu, bet gan sakarīgu politiku. Šādu politiku, starp citu, no Latvijas gaida un pieprasa arī mūsu eiroatlantiskie partneri. Tas ir izaicinājums, kas prasa konsensu starp politiskajiem spēkiem par austrumu politikas vadlīnijām, kas sniedzas pāri centram, kuram ir nodrošināta kontinuitāte. Tieši šī iemesla dēļ konsensā un atbildībā par ārpolitiku jāiesaista arī Saskaņas centrs (SC). Gan “Krievijas skeptiķiem”, gan “Krievijas entuziastiem” būtu jābeidz izmantot Latvijas–Krievijas attiecības kā politiskās demagoģijas objekts un jāvienojas, kas ir Latvijas nacionālās intereses šajās attiecībās, kādi ir mērķi un kā tos sasniegt.

Vai ir jābaidās no ciešākām attiecībām? Politiskajā jomā iespēju spektrs ir skaidrs: Latvijas sabiedrotie ir atrodami eiroatlantiskajās institūcijās ES un NATO, savukārt attiecības ar Krieviju, lai cik lieliskas tās arī būtu, ir un paliek attiecības starp kaimiņiem vai partneriem, bet ne starp sabiedrotajiem. Jautājums, cik cieši ekonomiskie sakari ir savienojami ar Latvijas nacionālajām interesēm? Nav problēmu ar tirdzniecību ar Krieviju — šis tirgus ir grūts un nepastāvīgs, tomēr ienesīgs. Protams, tur, kur ir ekonomiskā mijiedarbība, būs arī interešu konflikti un strīdi, bet tie ir jārisina uz labu politisko attiecību fona, nevis jāatsakās no mijiedarbības vispār. Latvija ir jāpasargā no kriminālā Krievijas biznesa ieplūšanas Latvijā, bet to darīt būs vieglāk, ja būs labāka sadarbība ar Krieviju organizētās noziedzības apkarošanas jomā.

Kremļa kontrole

Tiek paustas bažas, ka krievu investīcijas varētu būt politiski motivētas un ka Latvijas uzņēmumu nonākšana Krievijas uzņēmēju rokās nozīmētu šo uzņēmumu pakļaušanu “Kremļa” kontrolei. Izņemot gadījumus, kad investors ir kāds no Krievijas valsts monopoliem, īpaši enerģētikas jomā, šādām bailēm nav pamata: Maskavai nav ne plāna, ne iespēju “pārpirkt” Latvijas ekonomikas sviras, turklāt iemesls daudzu austrumu investoru interesei par Latviju bieži vien ir tieši vēlme mazināt savu atkarību no Krievijas varas iestāžu patvaļas. Taču galvenais ir tas, ka jebkuram biznesam Latvijā jādarbojas tiesiskās valsts un likumu ietvaros neatkarīgi no tā, kam tas pieder. Biznesam jāmaksā nodokļi un tā ietekmei uz politiku jābūt ierobežotai un kontrolējamai. Šobrīd gan tā tas nav, taču problēma ir nevis potenciālais Krievijas biznesa lobijs, bet reāli pastāvošais nacionālais oligarhāts. Ja valsts uzņēmumu pārdošana krievu investoriem izraisa šaubas, tad pareizāk būtu jautāt, vai vispār ir laba doma privatizēt šodien, kad jebkurš privatizācijas process, visticamāk, notiek ekonomisko grupējumu interesēs uz pārējās sabiedrības rēķina.

Viena joma, kur ekonomiskajām saiknēm ar Krieviju ir būtisks drošības aspekts, ir enerģētikas (lasi: gāzes) joma, un tas ir divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls — gāzes atkarība no Krievijas. Totālā atkarība, protams, ir jāizbeidz, bet šī problēma ir atrisināma pakāpeniski — nevis atsakoties no Krievijas resursiem, bet nodrošinot pieeju alternatīvajiem avotiem. Otrais ar Krievijas gāzi saistītais risks ir lielā nauda, kas seko gāzei — necaurspīdīgajā un pretkorupcijas kārdinājumiem neizturīgajā politiskajā sistēmā tā paver durvis atsevišķu biznesa lobiju un, pastarpināti, arī ārzemju interešu ietekmei. Ir visai normāli, ka divu valstu intereses enerģētikas jomā, kā arī valsts un enerģetisko lobiju intereses var nesakrist. Tāpēc ir vajadzīga liela piesardzība un demokrātiska kontrole, vērtējot, piemēram, gāzes infrastruktūras projektus ar Krievijas līdzdalību. Taču tas, cik daudz krievu gāze korumpēs latviešu politiku, būs atkarīgs no Latvijas spējas atrisināt pamatproblēmu, kas ir vietējo oligarhisko interešu grupu pārmērīgā politiskā ietekme.

Ir vērts padomāt par Somijas piemēru. Šī valsts, kura kādreiz PSRS agresijas dēļ zaudēja desmitiem tūkstošu cilvēku un lielu teritoriju, šodien uztur normālas politiskās attiecības ar Krieviju, un tās tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju ir pat lielāks nekā Latvijai. Taču tas netraucē Somijai būt par vienu no veiksmīgākajām Rietumu demokrātijām, izvairoties no nacionālās identitātes, politiskās kultūras vai politiskās sistēmas “krieviskošanas”.

Šīs vēlēšanas nav par ārpolitisko orientāciju uz Rietumiem vai Austrumiem. Izvēle ir cita — vai nu Latvija turpinās evolucionēt Rietumu demokrātijas (politiskas konkurences, caurspīdīgas pārvaldes, likuma varas u.t.t.) virzienā, vai arī iestāsies korumpēto, oligarhisko “fasādes” demokrātiju klubā, kur jau tagad ir daudz “biedru”. Pie kļūmīgas izvēles būs vainīga nevis “Kremļa roka” bet tā sauktās politiskās elites nespēja pārliecināt vēlētājus par savu Rietumniecisko vīziju.

Nav nekāds dižs garadarbs turpināt biedēt sabiedrību ar Krievijas draudu. Krievijas temats ir kļuvis par universālo ārpolitiskās domāšanas trūkuma pildītāju, bet joprojām vēl nav izpelnījies nopietnu politisku diskusiju. “Krievijas skeptiķu” nespēja formulēt sakarīgus jautājumus ir tikpat liela daļa no problēmas, kā “Krievijas entuziastu” vēlme izvairīties no atbildēm. Tāpēc arī pirms šīm vēlēšanām vēlētājam jāiztiek ar tradicionālajām variācijām par “lāča tēmu”.


Atbrīvot saskaņas zvēru

Kā skābeklis

Krievija uz adatas

Krievu pasaule

Piecas svecītes drošības tortē

Putvedeva sistēma

Saprast Krieviju

Vēstures diplomātijas laiks

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!