Foto: Madzik
Ja nebūs konsekventas valsts politikas, stiprinot piederību pilsoniskajai Latvijai valsts austrumu pusē, ar vietējo ļaužu saticību valstisku jautājumu risināšanā vien būs par maz.
Referenduma par oficiālu divvalodību Latvijā iznākums Latgalē, 56% atbalstot oficiālas valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, vismaz daļai latgaliešu nāca negaidīts.[ 1 ] Arī man, šī raksta autorei. Protams, ņemot vērā reģiona etnisko sastāvu — 44% latviešu, 39% krievu, 7% poļu, 5% baltkrievu un 5% citu tautību iedzīvotāji — bija sagaidāms, ka balsojums par Satversmes grozīšanu šeit būs lielāks nekā citos Latvijas reģionos.[ 2 ] Taču to, ka tas būs vairākums, negaidīja daudzi.
Atbalsts divvalodībai Latgalē nu šejieniešiem liek uzdot jautājumu — kas notiks tālāk? Kā šis referenduma rezultāts ietekmēs valsts politiskās elites, kas koncentrējas Rīgā, attieksmi pret Latgali? Taču jājautā arī plašāk, vai šis iznākums kaut kā ietekmēs turpmāko politiku sabiedrības integrācijas jautājumos valstī? Vai beidzot beigsies šaudīšanās gar frontes līniju „latvieši” un „krievvalodīgie”? Jeb gluži otrādi — kļūs vēl sliktāk?
Tas ziņas formulējums par referenduma iznākumu Latgalē, ko ieraudzīju, rītā pēc referenduma atverot ziņu portālu Apollo, liek bažīties, ka attieksme pret Latgales balsojuma iznākumu varētu būt pavirša gluži kā ziņas virsraksts Latgalē pārliecinošs atbalsts divvalodībai[ 3 ]. Protams, ne jau Apollo ziņu veidotāji pieņem valdības lēmumus. Taču mediji gan veido sabiedrisko domu, gan arī to atspoguļo. Un politiķi ir daļa no sabiedrības. Cerība, ka politiķi ir tālredzīgi un saprot arī jautājumu nianses, varbūt dažkārt ir naiva, tomēr dažkārt arī attaisnojas. Jācer, ka tā attaisnosies šoreiz. Jācer, ka politikas veidotāji iztirzās ne tikai Daugavpils, Rēzeknes, un vēl piecu Latgales novadu balsojumu „par” divvalodību, bet arī pievērsīs uzmanību šī balsojuma sadalījumam un niansēm visā Latgales reģionā. Jācer, ka Saskaņas centru pārstāvošā Rēzeknes mēra Aleksandra Bartaševiča uzsaukums par reģionālas valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latgalē nebūs vienīgais temats, par kuru valsts politikas veidotāji lauzīs šķēpus.[ 4 ] Jācer, ka beidzot valdība attapsies un pievērsīsies situācijai valsts austrumu reģionā un pierobežā, palīdzot veidot šeit tādu dzīves telpu, kas ļauj atrasties Latvijā arī ziņu raidlaikā, nevis sekot notikumiem Latvijā, skatoties ziņas no Kremļa. Jā, daudz cerību.
Lai palīdzētu piepildīties vismaz cerībai, ka Latvijas mediji neatspoguļos tikai vidējos un divvalodību atbalstošos (jo skan skandalozāk!) referenduma rezultātus, šajā rakstā referenduma rezultātu izkārtojumu Latgalē iztirzāšu sīkāk.
Iznākumu nosaka Rēzekne un Daugavpils
Kopumā Latgalē par krievu valodas kā otras valsts valodas noteikšanu nobalsoja 56% balsstiesīgo iedzīvotāju, bet 44% bija pret, liecina provizoriskie Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rezultāti.[ 5 ]Taču šī balsojuma proporcija neatspoguļojas visos Latgales novados. Sīkāka referenduma rezultātu izpēte liecina, ka krievu valodas kā oficiālās valodas atbalsts pamatā izriet no divām lielajām Latgales pilsētām — Daugavpils un Rēzeknes. Šajās pilsētās nobalsoja 42% no visiem Latgales balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Daugavpilī divvalodību atbalstīja 85%, bet Rēzeknē — 60 % balsojušo. Ja ne šis reģiona lielo pilsētu balsojums, tad Zilupes novadam, kur krievu valodu kā oficiālo valodu atbalstīja 90 % vēlētāju, būtu bijusi maza ietekme, jo novadā pārstāvēts tikai 1 % no visiem Latgalē nobalsojušajiem. Pārējie četri — Dagdas, Ludzas, Krāslavas un Daugavpils — novadi, kur balsojums nosliecās par labu divvalodībai, veido 19 % no referendumā nobalsojušajiem.
Tabula: Latgales balsu sadalījums referendumā „par” un „pret” oficiālu divvalodību Latvijā
Avots: Tabula sastādīta pēc CVK provizoriskajiem vēlēšanu rezultātiem, kas publicēti 2012. gada 19. februārī.
Desmit Latgales novados atbalsts Latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai referenduma balsojumā ir ļoti pārliecinošs. Starpība starp „ par” un „ pret” ir robežās no 89 % Rugāju novadā līdz 43 % Preiļu novadā. Aglonas un Rēzeknes novados šī attiecība attiecīgi ir 16 % un 14%. Ar mazāk nekā 10 % starpību pret Satversmes grozījumiem nobalsoja Viļānu novada balsstiesīgie iedzīvotāji. Savukārt Dagdas novadā tikai 6 % izšķīra, ka atbalstu saņem krievu valodas kā valsts valodas noteikšana.
Etniskā un vēsturiskā dimensija balsojumā
Kā jau minēju, Latgales iedzīvotāju etniskais sastāvs, latviešiem esot mazākumā, izskaidro, kāpēc vairākums atbalsta Satversmes grozījumus. Interesantā kārtā kopējā „pret” Latgalē balsojušo cilvēku proporcija sakrīt ar latviešu skaitu reģionā — 44%. Lai gan etniskā balsojuma tendences, salīdzinot datus par referenduma iznākumu un etniskā sastāva statistiku Latgalē, ir saskatāmas, nebūtu pareizi apgalvot, ka etniskā piederība ir vienīgais, kas noteica „ par” un „pret” balsu sadalījumu referendumā. Piemēram, 76 % Līvānu novada pilsoņu nobalsoja pret Satversmes grozīšanu, kaut gan šajā novadā ietilpst arī Līvānu pilsēta, kur daļa pašreizējo iedzīvotāju no citām draudzīgajām republikām ieradās Padomju varas gados. Ar etnisko latviešu balsīm vien Līvānu novadā šāds rezultāts nebūtu bijis iespējams, jo gandrīz trešdaļai novada iedzīvotāju ir cita tautība. Līdzīgi arī Preiļu novadā, kur dzīvo 65% latviešu un 35% citu tautību iedzīvotāju, 71% balsojušo bija pret valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai.[ 6 ]
Savukārt Daugavpilī, kur mīt 18% latviešu, pret divvalodību nobalsoja vien 14%, bet „par” bija 85% Daugavpils iedzīvotāju, kas krietni pārsniedz krievu proporciju šajā pilsētā. Protams, šis salīdzinājums ir ļoti ierobežots, taču liek uzdot jautājumu, cik aktīvi referendumā Daugavpilī bija tie pilsoņi, kas nav ne latvieši, ne krievi, bet veido trešo daļu pilsētas iedzīvotāju? Piemēram, vai referenduma dalībnieku vidū bija pārstāvēti 14 % Daugavpils poļu? Iespējams, atbilde uz šo jautājumu pašķīdinātu latviešu un krievu valodas lietojuma un statusu frontes līniju, atgādinot, ka bez šīm divām tautībām Latgalē ir arī vēl citu tautību cilvēki, kuru viedoklī jāieklausās. „Par” 60 % un „pret” 39 % balsojuma proporcijas Rēzeknē arī tikai daļēji sakrīt ar šīs pilsētas etnisko statistiku — 47 % krievu un 44 % latviešu.[ 7 ] 8 % rēzekniešu ir citu tautību pārstāvji.[ 8 ]
Jādomā, ka balsu sadalījumu referendumā Latgalē nenoteica tikai kāda viena dimensija balsotāju raksturojumā. Izšķiroties balsot par divvalodību, iespējams, sava loma bija gan iedzīvotāju vēsturiskās piederības un taisnīguma pieredzes dimensijai, gan atšķirīgajām informācijas telpām, ko patērē krievu un latviešu kopiena, maz zinot, ko patērē tie, kas nav ne vieni, ne otri Latgalē. Tāpat ģimenes un draugu uzskatiem. Katrā ziņā, valdošajai elitei Saeimā ir pēdējais laiks sākt izprast faktoru kopumu, un īstenot tādu politiku, kas Latgales iedzīvotājus arī Daugavpilī, Rēzeknē, Krāslavā, Ludzā, Dagdā un Zilupē nevis atstumj, bet piesaista pilsoniskajai Latvijai. Paši iedzīvotāji Latgalē kopj savu saticību. Tomēr, ja nebūs konsekventas valsts politikas, mērķtiecīgi palīdzot radīt iespējas uzlabot dzīves apstākļus, stiprinot piederību pilsoniskajai Latvijai valsts austrumu pusē, ar vietējo ļaužu saticību valstisku jautājumu risināšanā vien būs par maz.
Savukārt, kas attiecas uz masu mediju ziņojumiem par referenduma iznākumu Latgalē, būtu ieteicams atspoguļot situāciju pēc iespējas detalizēti un precīzi, veidojot situāciju izprotošu sabiedrisko domu. Paviršas ziņas par atbalstu oficiālai divvalodībai Latgalē ir gluži kā ierosinājums novilkt valsts robežu tur, kur Latgale sākas.