Foto: Ansis Starks
Jo sliktāk iet valstij ekonomiski, jo vairāk šīs partijas cenšas attālināties no politiskās varas centra un tuvoties opozīcijas ierakumiem. Lai nu par ko, bet par atbildību tas neliecina.
Politika.lv turpina rakstu sēriju, kurā mēs analizējam, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem – pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām. Šoreiz stāstam par Tautas partiju, kas ilgāku laiku bija pie varas un ir atbildīga par dauzām kļūdām, ko pieļāvusi valsts šajā laikā.
Lejuplādēt intervijas fragmentus mp3 formātā
Tautas partija (TP) 9. Saeimā ienāca spēka pozīcijās. Tā ieguva lielāko mandātu skaitu
– 23. Tāpat arī pirmo reizi premjers (Aigars Kalvītis no TP) saglabāja savu krēslu arī pēc vēlēšanām. Šodien situācija ir krasi mainījusies. Tautas partiju ir pametis rekordliels skaits tās deputātu, un tās Saeimas frakcijā nu jau ir vairs tikai 16 cilvēku. Pēc “lietussargu revolūcijas” 2007. gada novembrī Kalvītis atkāpās no amata. Šogad TP arī pameta valdību un pašlaik strādā opozīcijā.
Vainīgo atbildības prizma
Varbūt tas viss liecina par to, ka šī partija ir izsmēlusi sevi un nevēlas uzņemties atbildību par vēlētājiem solīto? TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis tam kategoriski nepiekrīt. Cilvēki mēģinot viņiem uzlikt vainīgo zīmogu, taču tas liecina tikai par TP lielo atbildības izjūtu, skaidro Kučinskis:
“Cilvēkam jau pašam paliek vieglāk, ja viņš atrod kādu vainīgo. Atbildība nav tā lieta, no kā Tautas partija bēga. Arī šobrīd mēs slimojam – mēs opozīcijā esam, un mēs slimojam atšķirībā no Urbanoviča ar to, ka jūtamies tā kā valdības partija. Tā kā domātu, kas būs rītdien, tā kā [gribētu] atbildēt par to visu…” Kā izrādās, pat TP veselības ministra Ivara Eglīša atkāpšanās no amata esot jāskata caur atbildības prizmu – viņš to esot darījis, lai izglābtu medicīnas nozari. Burtiski viss, ko darījusi šī partija, laikam ir bijis cēlu atbildības jūtu caurstrāvots. Tāds iespaids rodas, klausoties viņu frakcijas vadītāja atziņās un secinājumos par pēdējo četru gadu notikumiem. Taču zināmas korekcijas TP plānos ar pieaugošu ātrumu tuvoties arvien gaišākajai nākotnei ieviesa kaut kas negaidīts – krīze. Tas gan ir attiecināms uz jebkuras partijas solījumiem un programmām, piezīmē Kučinskis.
Taču šoreiz runa ir par TP – partiju, kas 2006. gada programmā sevi raksturoja kā vadošo politisko spēku valstī. Vēlētāji tikai aicināti balsot par “tiem, kas dara”. Viens no TP vēlēšanu solījumiem acīmredzami nav pildīts: solījums atgriezties pie normāla inflācijas līmeņa. Jā, pašlaik mēs patiešām nevaram runāt par inflāciju, kas mērāma divciparu skaitļos. Taču kā mēs līdz tam nonācām? Inflācija sāka samazināties tikai pēc Starptautiskā Valūtas Fonda iejaukšanās. Tad, kad bija jācīnās jau ar sekām, jo novērst problēmu saknē bija par vēlu. Kučinskis daļēji piekrīt kritikai inflācijas jautājumā: “Faktiski no visa tā, ko pārmet Kalvītim un pārmet valdībai, var apstiprināt un atzīt vienu lielāko [kļūdu] – ka tomēr bija nepieciešams veikt ļoti nepopulārus soļus. Uzlikt pamatīgu nodokli spekulācijām, pamatīgu nodokli visām banku lietām, apstādināt nenormālo kreditēšanu.
Tolaik katrs taksometra šoferis runāja par to, ka viņš ir nopircis zemi un plāno pēc pusgada to uzsist gaisā par trīskāršu cenu.” Kopumā, kā uzskata Kučinskis, vajadzēja izdarīt trīs lietas: ierobežot darba samaksu, uzlikt nodokļus finanšu spekulācijām, kā arī ierobežot kreditēšanu. Tad krīze būtu bijusi maigāka. Diemžēl, nodokļu plānus ”nokancelēja” toreizējais ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs, algas tika palielinātas, un arī kredītu plūdi turpinājās uz nebēdu. Kāpēc īsti tā notika, to Kučinskis paskaidrot nespēj. “To jau mācīja pat vēl sociālismā, ka nedrīkst darba alga apsteigt darba ražīgumu, bet tad mēs centāmies pildīt savu programmu,” viņš atzīst, piebilstot, ka inflāciju varēja apturēt tikai ar drakoniskiem, nepopulāriem lēmumiem. Tātad bija nepieciešams jau laicīgi koriģēt partijas programmu, kas drīzāk līdzinājās sapņu pilīm. Bija jābalstās uz saprātīgiem ekonomiskiem aprēķiniem. Pārvaicāju – tad jums, tā teikt, vienkārši necēlās roka darīt to, kas bija nepieciešams? Jā, tā laikam esot bijis, nopūšas Kučinskis.
Drosmīgais Kalvītis
Nu ja, nepopulāri, sāpīgi lēmumi vienkārši nav politiķu gaumē. Un ko gan tu padarīsi, ja partijas programmā ir konkrēti un skaidri solīts arī 9. Saeimas laikā īstenot “ar arodbiedrībām saskaņotos mediķu, skolotāju, kultūras darbinieku un policistu algu palielināšanas plānus”? Kučinskis gan uzver, ka šajā ziņā nekādu kļūdu neredzot. Galu galā tad, kad algas nācās samazināt, bija uzkrāta zināma rezerve. “Un viņi joprojām nav tie sliktākie pēc atalgojuma,” uzskata Kučinskis. No otras puses, viņš atzīst, ka tā jau patiesībā arī bija tā “nelaime”, ka TP pildīja šos solījumus. Bija iespējams arī cits scenārijs.
Toreiz, gatavojot 2008. gada budžetu, kad prasības par algu palielinājumu auga tikpat nekontrolējami un neapstādināmi kā rūgstoša mīkla, Kalvītis varēja demisionēt. Tad arī krīze nebūtu tik dziļa, atzīst Kučinskis. Turklāt ekspremjeru par šādu drosmīgu soli šodien “uz rokām nēsātu, un krīzes vaininieki būtu pavisam citi”.
Taču Kalvītis tik ātri atkāpties tomēr nevēlējās. Arī valdībā TP palika vēl ilgu laiku, pirms šogad izšķīrās par atkāpšanos opozīcijā. Izrādās, pat valdības lēmums 2009. gadā samazināt pensijas (kuru gan vēlāk par neatbilstošu valsts pamatlikumam atzina Satversmes tiesa) nebija pietiekami nopietns brīdinājuma signāls partijai, kura kā īpašu prioritāti savā vēlēšanu programmā bija noteikusi pensiju palielināšanu. Taču tajā brīdī, kad pēc pašvaldību vēlēšanām tika pieņemti nepopulārie lēmumi, neviens nedomāja racionāli, un partiju programmas vispār tika piemirstas, atceras Kučinskis. “Bija ļoti nikni vīri no ārzemēm, Valūtas fonds. Un bija ļoti nobijies premjers,” tā viņš skaidro TP piekāpību šajā principiālajā jautājumā. “Un tad tika meklēti vienkārši cipari, un jāatzīst, ka mēs tobrīd, saprotot, ka pēc nedēļas var neizmaksāt algas skolotājiem, jo valsts kase tobrīd bija tukša, faktiski gājām pa straumei.” Arī TP iekšienē bijušas domstarpības par to, kā reaģēt uz notiekošo, Kučinskis pats tajā brīdī atkāpās no frakcijas vadītāja amata. Lielākā daļa partijas biedru uzskatīja, ka piekrist nežēlīgajiem budžeta griezieniem nedrīkst, taču viņš, “kad gāja šīs haosainās sarunas un bija liels stress”, pieslējās viedoklim, ka nav citas izejas, kā vien samazināt pensijas. Iespējams, kāds šādu rīcību sauktu par nodevību pret vēlētājiem, Taču Kučinskis šo apkaunojošo brīdi atceras drīzāk kā nekontrolējamu dabas stihiju, kurai nevar nepakļauties: “Es pat teiktu, ka tajā brīdī bija valsts pārvaldes haoss, politiskais haoss.”
Neticība krīzei liek tērēt
Skaidrs, ka pirms 9. Saeimas vēlēšanām neviens haosu vēlētājiem nesolīja. Bet vai tiešām partija, kuras cilvēks turpināja būt premjers arī pēc vēlēšanām, ne mazdrusciņ neapjauta, ka ekonomiskais pieaugums ar tādiem cipariem nebūs mūžīgs? Ka viņu pašu uzsāktajam straujajam kāpienam kalnā sekos arī tikpat straujš kritums?
“Neviens īsti tādai milzīgai lejupslīdei neticēja,” atbild Kučinskis, it kā mēs runātu par kādas reliģijas doktrīnas jautājumiem. Un, ja ar stingru ticību var kalnus bīdīt, tad ar stingru neticību, kā izrādās, var iekrist ļoti dziļā bedrē. Kučinskim tas ir skaidrāks par skaidru: “Tāpēc arī cilvēki ar nākotnes saistībām zināmā mērā apauga, un tas pats bija arī ar valsti kopumā. Tas netika prognozēts.” Viņš situāciju mandātperioda sākumā grib salīdzināt ar situāciju, kad ģimenei ir daudz naudas.
Vai tad var netērēt? Protams, ka labajos laikos visi grib tikai tērēt un tērēt, par taupīšanu neviens nedomā. Tomēr “sapratne par to, ka tavi izdevumi ir drusciņ nepareizi”, TP esot bijusi vienmēr, politiķis diplomātiski atgādina. Jā, arī partijas programmā ir norādīts, ka valsts pārvaldē ir nepieciešams veikt neatliekamas strukturālas reformas, ka ir nepieciešams celt kapacitāti un kompetenci. Taču nekas nesāka virzīties šajā virzienā, pirms krīze jau nebija kļuvusi par neizbēgamu faktu un strukturālas reformas pieprasīja Valūtas fonds.
Ja vien nebūtu bijis Parex…
Kučinskis uzskata, ka krīzē ir arī savs labums, tā mums ir devusi iespēju kaut ko iemācīties. Turklāt Latvijas gadījums bija īpašs, lai gan krīze bija globāla, viņš skaidro. Nebūt ne visās valstīs šī krīze izpaudās tik skarbi, un Kučinskis norāda uz atšķirīgo detaļu mūsu gadījumā – Latvijai nācās glābt Parex banku. “Ja, piemēram, tiem pašiem mūsu kaimiņiem – igauņiem, lietuviešiem – arī būtu Parex, tad ne ar ko viņi nebūtu labāki,” viņš skaidro, un piebilst, ka tieši bankā ieguldītais miljards būtiski ierobežo Latvijas valsts rīcības brīvību. Kas tad mums īsti būtu jāmācās no šī krīzes perioda? Ko vajadzētu saprast un mainīt politiķiem, ko – vēlētājiem? Politiķiem noteikti esot jākļūst piesardzīgākiem savos solījumos, uzskata Kučinskis. Bet vēlētājiem – vēlētājiem vairāk jāpaļaujas pašiem uz sevi, nevis jānoveļ visu atbildību uz politiķiem.
“Vēlētāji joprojām drusciņ grib ticēt brīnumam,” Kučinskis sūkstās. “Nu, tāda ir pasaule. Es pieņemu, ka Rietumos viņi vairs brīnumiem īsti netic, jo tur arī drusciņ brīnums jau ir. Viņu dzīves līmenis ir pietiekoši augsts, teiksim tā. Mums viņš ir zems, un tad kaut kā gribas, lai kāds izved saulītē.”
TP politiķu „kompetence”
Jāatzīst gan, ka tieši TP ilgu laiku ir centusies spēlēt šo „saulītē vedēja” lomu. 2006. gada vēlēšanās viņi solīja būt darītāji, kuri nodrošinās stabilu un ilgtspējīgu Latvijas attīstību. Cik stabila un ilgtspējīga (pēdiņās) šī attīstība ir bijusi, mēs skaidri redzam šodien. Labi, ka partija savā programmā arī norādīja, pēc kādiem kritērijiem vērtēt Saeimas deputātu darbu: „Tas, cik kompetenti politiķi tiks ievēlēti 9.Saeimā, vistiešākajā veidā ietekmēs iedzīvotāju dzīves līmeni: algas, pensijas, skolu un slimnīcu stāvokli, kultūru un ārpolitiku, valsts attīstību kopumā.” Gandrīz ceturtā daļa šajā Saeimas sasaukumā tika ievēlēti no TP rindām. Laikam jau kompetence tomēr nav šīs partijas stiprā puse. Un vēl – TP darbībā šajā mandātperiodā iezīmējas ne pārāk skaista trajektorija. Jo sliktāk iet valstij ekonomiski, jo vairāk šīs partijas cenšas attālināties no politiskās varas centra un tuvoties opozīcijas ierakumiem. Lai nu par ko, bet par atbildību tas neliecina. Kad saulītes vietā it kā negribot esam ievesti haosā, vedēju loma vairs nav pievilcīga.