Raksts

Neveiksmīgās laulības sekas


Datums:
19. oktobr, 2004


Autori

Valdis Tēraudkalns


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Valsts un baznīcas simbiozes jaunās formas līdzinās neveiksmīgai laulībai, kuras partneri vēl līdz galam neapzinās, ka no paredzamās kopdzīves cietīs abi. Reliģija vislabāk attīstās, kad nesildās privilēģiju ēnā, un valsts visharmoniskāk funkcionē, kad nejaucas indivīdu pārliecībā un morālē.

Līdz ar līgumiem, ko Latvijas valsts noslēgusi ar dažām reliģiskajām organizācijām, valsts un baznīcas attiecībās atklājas jauni pavērsieni.

Līgumu teksti parāda reliģisko grupu tiekšanos ar juridisku mehānismu palīdzību nodrošināt savās rindās vai vismaz personāla vidū lielāku homogenitāti. Jāšaubās gan, vai reliģisko grupu fragmentācijas un konfesiju iekšienē pastāvošās uzskatu daudzveidības apstākļos to būs iespējams ilgākā laika posmā nodrošināt. Īpaši tas attiecas uz kristietības novirzieniem, kuriem raksturīga liela lokālo draudžu autonomijas pakāpe un vēsturiski izveidojusies atturība pret oficiāliem doktrināriem formulējumiem. Līgumā ar Latvijas Baptistu draudžu savienību (LBDS) paredzētās tiesības LBDS darba tiesiskajās attiecībās balstīties “lojalitātē attiecībā uz Latvijas Baptistu draudžu savienības ticību un etosu.”[1] ir problemātiskas, jo lieto tādus reliģisko identitāšu mainīgā rakstura grūti definējamus jēdzienus kā ticība un etoss. Diskriminējoša ir līgumos iestrādātā norma, ka citu institūciju nosaukumiem jāatšķiras no līgumus noslēgušo konfesiju nosaukuma tā, lai ar konfesijas nosaukumu nesakristu vairāk par diviem vārdiem.[2] Tas de jure apgrūtinātu, piemēram, alternatīvas Latvijas luteriskās baznīcas dibināšanu, bet de facto taču tāda jau pastāv.[3] Nekritiska atsaukšanās uz citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi problēmu neatrisinās, jo katrai dalībvalstij izveidojušies atšķirīgi valsts-baznīcas attiecību modeļi, daži no tiem (piem., valsts baznīcas koncepcija Dānijā, Norvēģijā u.c.) mūsdienās uzskatāmi par arhaiskiem.

Līdz ar noslēgtajiem līgumiem palielinājies privileģēto reliģisko grupu skaits, taču īpaši atzīto reliģisko grupu atlases principi ir neskaidri. Neviena no Vasarsvētku draudžu apvienībām, kam ir vairāki tūkstoši piekritēju, nav nokļuvusi “izredzēto” sarakstā, toties līgums noslēgts ar Apvienoto metodistu baznīcu, pie kuras pieder daži simti cilvēku. Var jau atsaukties uz to, ka dažas reliģiskās grupas īpaši izdalītas jau Pirmās republikas[4] laikā, tām piešķirot tiesības izsniegt valsts atzītas laulību apliecības un mācīt skolās ticības mācību, bet kāpēc tad starp līguma slēdzējiem nav reformāti, kuriem pirms Otrā pasaules kara bija laulāšanas tiesības? Jaunradīto līgumu vietā labāk būtu paredzēt visām reliģiskajām grupām vienādas tiesības un pienākumus, izdarot attiecīgas izmaiņas Reliģisko organizāciju likumā vai pat vispār to atceļot un pieņemot visām sabiedriskajām organizācijām vienu likumu, taču, ņemot vērā patreizējās tendences politiskajā teātrī, šāda ideja tuvākā nākotnē neīstenosies.

Pašmāju reliģiskajā vidē dominējošā konservatīvā ideoloģija, kuru vismaz vārdos pārņēmusi arī jaunā politiskā elite, izbrīnu neizraisa, jo tajā atspoguļojas mūsu sabiedrības vērtību sistēma kopumā. Šo ideoloģiju gan “atšķaida” tas, ka gribot negribot mūsdienu politiskajā tirgū tradicionālie pretpoli “labējs – kreiss”, “konservatīvs – liberāls” relativizējas un ideoloģijas hameleoniski pielāgojas apstākļiem.[5]

Jauns ir tas, ka Pirmajai partijai, veiksmīgāk kā citām partijām zem kristīgo vērtību karoga izdevies mobilizēt elektorātu.[6] Mainījies arī potenciālo vēlētāju un politisko aktīvistu konfesionālais sastāvs – pēdējos gados Latvijas politikā sevi piesaka tādas jaunas draudzes kā “Jaunā Paaudze” un “Prieka Vēsts.” Rīgā esošās galvenokārt krievvalodīgos pulcējošās draudzes “Jaunā Paaudze” mācītājs A. Ļedjajevs savās runās popularizē kristīgās valdības ideju, kā tās cienīgu piemēru minot Dž. Buša vadīto ASV valdību[7]. Tiesa, lai neatbaidītu pārējos vēlētājus, patreizējā politiskā elite saikni ar šo elektorāta daļu pārāk nepopularizē.

Atsevišķi it kā uz kristīgo vērtību un morāles veicināšanu vērstie projekti vēršas pret tām pašām vērtībām, kuras šo projektu autoru izpratnē sabiedrībā būtu jānostiprina. Nesen prezentētais Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums parāda, ka pieņēmumam „musulmaņu uzskati un paražas var būt bīstami Latvijas iedzīvotājiem” piekrīt 26 % latviešu un 24 % cittautiešu, lai gan vairums šo cilvēku apguvuši politkorektuma ābeci un atzīst, ka jāciena citas kultūras un reliģijas par spīti to atšķirīgajam raksturam.[8] Šī raksta kontekstā jāuzdod jautājums – vai situāciju kaut nedaudz nemainītu izglītības sistēma, kas skolēnus iepazīstinātu ar citām reliģijām nevis no vienas reliģijas pozīcijām, bet ļautu tiem mācīties no dažādām tradīcijām? Tādējādi būtu izredzes, ka mazinātos mūsu sabiedrībai raksturīgā tendence uzlūkot pasauli melnbaltās krāsās. Neitrālāka ievirze vairotu ar reliģijas apgūšanu saistīta mācību priekšmeta prestižu, ar ko nevar lepoties patreiz piedāvātā kristīgā mācība – saskaņā ar Valsts izglītības inspekcijas publiskoto informāciju šajā mācību gadā kristīgo mācību mūsu valstī izvēlējušies 17,5% pirmklasnieku.[9] Distancētākas reliģijas apguves formas nenozīmē slēptu ateismu,[10] bet gan Lielbritānijas skolu sistēmā proponēto “pozitīvo plurālismu” – mēģinājumu pasniegt reliģiju tā, lai respektētu dažādību starp reliģijām un to iekšienē, mācoties no tām.[11]

Valsts un baznīcas simbiozes jaunās formas līdzinās neveiksmīgai laulībai, kuras partneri vēl līdz galam neapzinās, ka no paredzamās kopdzīves cietīs abas puses. Reliģija vislabāk attīstās tad, kad tā nesildās privilēģiju ēnā, un valsts visharmoniskāk funkcionē tad, kad tā nejaucas indivīdu pārliecībā un morālē.

___________________

[1] Līgums ar Latvijas Baptistu draudžu savienību
[2] Sk, piemēram, līguma ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu 10. paragrāfu (Latvijas Republikas un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas līgums // Latvijas Luterānis. – 2004. – jūlijs. – 6. lpp.; Līgumā ar vecticībniekiem paredzēts, ka citu organizāciju nosaukumos ar nosaukumu “Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīca” nedrīkst sakrist vairāk par trijiem vārdiem [skatīts 13.09.2004.]. Savukārt līgumā ar pareizticīgiem vispār noliegts citai organizācijai lietot vārdu “pareizticība.” [skatīts 13.09.2004.]

[3] Latvijā pastāv Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzes, kas ieņem konservatīvāku nostāju kā skaitliski lielākā luterāņu baznīca.

[4] Raksta autors apzināti lieto Latvijā vēl maz populāro jēdzienu „Pirmā republika”, jo uzskata, ka tas pasvītro, ka abus Latvijas neatkarības posmus raksturo ne tikai kopīgais, bet arī atšķirības.

[5] Piemēram, priekšvēlēšanu laikā Pirmā partija oficiāli neatbalstīja abortu aizliegumu, lai gan par to iestājās tās sastāvā esošie garīdznieki. (Ēlerte S., Raudseps P., Ozoliņš A. Ticēt vai neticēt // Diena – 2002, Nr. 230, 2. lpp.). Tomēr vēlāk tā prasīja , lai Ingrīda Circene (“Jaunais Laiks”) atkāpjas no veselības aizsardzības ministres amata, jo viņa kā ārste turpināja abortu praksi.

[6] Tas gan noticis tikai daļēji, jo Pirmajai partijai ar kristīgo vērtību lozungu nav izdevies sev piesaistīt krievvalodīgo sabiedrību. Sabiedrības sašķeltība divās kopienās ir pārāk iesakņojusies un līdz ar to nostiprinās arī vēlētāju politiskās preferences atkarībā no partiju etniskās orientācijas. Jāņem arī vērā, ka Latvijas pareizticīgo baznīcas sinode un Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes padome kritizējušas grozījumus Izglītības likumā. (Krievvalodīgās baznīcas kritizē grozījumus likumā // Latvijas Luterānis. – 2004. – februāris. – 2. lpp.)

[7] Ledjajev A. Novij mirovoj porjadok (skatīts 13.09.2004.)

[8] Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija. Rīga, 2004, 54., 56. lpp.

[9] Grīnuma I. Kristīgo mācību neizvēlas // Diena. – 10.09.2004., 3. lpp.

[10] Kā demagoģisks vērtējams bijušā Izglītības un zinātnes ministru Kārļa Šadurska apgalvojums, ka „mūsu izglītības programma aizvien ir klaji ateistiska, un tas pats sakāms arī par nesen sagatavoto, jauno sociālo zinību bloka standartu…” (Slavējamas izvēles // Latvijas Luterānis. – 2004, septembris, 16. lpp.)

[11] Wright A. The Consolidation of Liberal religious Education in England & Wales // Ceļš. – 2003-2004, Nr. 55, 42. lpp.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!