Foto: Foto - N. Mežiņš © AFI
Kopumā pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas programmas mērķu un darbības virzienu realizēšanas pirmie soļi sperti labvēlīgā un progresējošā virzienā, ielikti stabili pamati, kā arī gūti jau īsti panākumi un iezīmētas turpmākās darbības prioritātes.
Pirms nedaudz vairāk kā gada, 2005.gada pavasarī Ministru kabinets apstiprināja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (turpmāk tekstā – ĪUMSILS) izstrādātos politikas plānošanas dokumentus pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai Latvijā – „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas pamatnostādnes 2005.–2014.gadam” un valsts programmu „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005.-2009.gads” (turpmāk tekstā – Programma). Dokumentu ieviešana sākusies, un no politikas īstenošanas viedokļa var uzskatīt, ka pagājuši divi aktīvi darba cēlieni. Tāpēc piedāvāju kopīgi atskatīties uz paveikto un izvērtēt sasniegtos rezultātus.
Mērķis – pilsoniskās sabiedrības stiprināšana
Jēdziens „pilsoniskās sabiedrības stiprināšana” bieži vien tiek pārprasts un prasa papildus paskaidrojumus. Sabiedrības integrācija nav iedomājama bez pašu iedzīvotāju pilsoniskās līdzdalības. Jo aktīvāk norit sabiedrības piedalīšanās savas valsts vai pašvaldības pārvaldē, jo kvalitatīvāka var kļūt pārvalde. Tāpēc izstrādājot valsts politiku šajā jomā, galvenais uzdevums bija palielināt to cilvēku īpatsvaru, kas sadarbojas savu un sadarbības mērķu labā un vairo sociālo kapitālu, neatkarīgi no tā, vai šī sadarbība notiek spontāni un neformāli, vai tiek reģistrēta (izveidojot, piemēram, biedrību vai nodibinājumu). Tajā pašā laikā ļoti svarīgi ir izveidot arī nevalstiskajām organizācijām draudzīgu vidi – tas ir, vidi, kurā šīs organizācijas spētu veidoties, attīstīties un nostiprināties, lai efektīvi piedalītos politikas veidošanā gan pašvaldībās, gan valstī, gan visā Eiropas Savienībā.
Instrumenti mērķa sasniegšanai
…īsākā laika posmā…
Par aktīvu pilsoniskās sabiedrības locekli spēj kļūt ikviens Latvijas iedzīvotājs – darbojoties nevalstiskajās organizācijās, formālās un neformālās grupās aizstāvot savas un savu līdzdomātāju intereses, iesaistoties diskusijās par jautājumiem, kas svarīgi viņam pašam. Taču ne visiem ir iespēja aktīvi iesaistīties un līdzdarboties. To, cik parasti grūti apvienot ikdienas „maizes” darbu ar darbību nevalstiskajā organizācijā, manuprāt, zina katrs, kurš kaut neilgu laiku darbojies kādā organizācijā. Tomēr ir arī citi veidi, kā iesaistīties pilsoniskās sabiedrības veidošanā un stiprināšanā, un tie ir pieejami ikvienam no mums. Mazākais, ko katrs no mums spēj darīt – piedalīties Saeimas, pašvaldību, Eiroparlamenta deputātu vēlēšanās, izvērtējot katra kandidāta/partijas piedāvājumu un solījumus un to atbilstību mūsu vajadzībām. Taču tas vēl nav viss – nedaudz (tik tiešām – tikai nedaudz!) lielāku iesaisti prasa, piemēram, ziedošana un labdarība. Tieši tādēļ 2005.gadā ĪUMSILS pasūtīja informatīvu kampaņu par labdarības tradīciju nostiprināšanu, kuras ietvaros tika iniciēti „labās prakses piemēri” vietējā presē, rīkotas diskusijas gan elektroniskajos masu medijos, gan reģionos un rīkota konference par godu starptautiskajai brīvprātīgā darba dienai, kas katru gadu tiek atzīmēta 5.decembrī. Informatīvas kampaņas tika īstenotas arī saistībā ar uzņēmēju un iedzīvotāju informēšanu par valsts atbalsta politiku nodokļu atvieglošanas jomā tiem, kuri ziedo NVO.
Ir daudz dažādu veidu, kā ikviens no mums var iesaistīties pilsoniskās sabiedrības dzīvē, taču grūti to darīt, nezinot – kā. Vēl arvien liela daļa iedzīvotāju nezina savas iespējas un pat savas tiesības, kā iespējams ietekmēt politikas veidošanas procesu – gan vietējās pašvaldības, gan visas valsts līmenī, taču likumdošana šādas iespējas piedāvā. Tādēļ šajos divos darba cēlienos lielu uzsvaru likām uz sabiedrības informēšanu. Lai veicinātu izpratni par dažādiem ar pilsonisko sabiedrību saistītiem jautājumiem, kopā ar saviem sadarbības partneriem (tai skaitā – nevalstiskajām organizācijām), esam izstrādājuši informatīvos materiālus par dažādiem ar nevalstiskajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību kopumā saistītiem jautājumiem, organizējuši seminārus un diskusijas. Ar prieku jāatzīst, ka atsaucība no NVO puses ir liela, semināri tiek aktīvi apmeklēti, un ir gandarījums, ka informatīvie materiāli ir noderīgi un atvieglo ikdienas darbu.
…un ilgākā…
Jāatzīst, ka darīts šajos nepilnajos divos gados ir daudz, taču pats svarīgākais jautājums vienmēr ir – cik daudz no tā paliks nākotnei, cik daudz no tā visa spēs izmantot Latvijas pilsoniskā sabiedrība, lai varētu veidoties, augt un attīstīties?
Viens no programmā izvirzītajiem mērķiem ir nodrošināt labvēlīgu vidi NVO darbībai un attīstībai. Dažādās diskusijās un aptaujās tiek īpaši izcelts fakts, ka NVO nepietiek finanšu resursi dažādu aktivitāšu veikšanai un apmācībām, tādēļ ĪUMSILS 2005.gadā aizsāka divu valsts budžeta dotāciju shēmu administrēšanu – „Lauku NVO atbalsta programma” un „Atbalsts sociālās integrācijas NVO un uzdevumu deleģēšana NVO” kopumā piešķirot katras programmas īstenošanai attiecīgi 28 000 un 22 000 latus. Jau tagad var pateikt, ka tieši šādas maza finansējuma programmas ir ļoti „pieprasītas” NVO vidū, jo tās dod iespēju organizācijām īstenot tieši vietējai sabiedrībai svarīgas aktivitātes, izmantojot salīdzinoši nelielus administratīvos resursus. Lauku NVO pieprasītais finansējums piecas reizes pārsniedz kopējo projektiem paredzēto naudas summu, un arī šobrīd norit aktīva lauku NVO pietikšanās dotācijām. Šīs salīdzinoši nelielās dotācijas var kalpot kā atspēriena punkts reģionu NVO, lai tās augtu un attīstītos un turpmāk spētu pieteikties jau lielākiem projektiem.
Visiem ir zināms, ka jebkura pašvaldība saviem iedzīvotājiem, savām nevalstiskajām organizācijām ir tuvāka nekā valsts, taču ne vienmēr pašvaldību un NVO sadarbība vērtējama kā laba. Reizēm gan pašvaldībai, gan NVO trūkst pieredzes, citreiz – izpratnes par pilsoniskās sabiedrības nozīmi. Dažreiz šķiet, ka trūkst arī resursu, lai veidotu aktīvu, abpusēji izdevīgu sadarbību. 2005.gadā, lai stiprinātu NVO sadarbību ar pašvaldībām, ĪUMSILS organizēja metodoloģijas izstrādi par pašvaldību un iedzīvotāju kopējo pasākumu plānu izstrādi. Metodoloģija ir izstrādāta, un pašlaik tā tiek aprobēta trijās Latvijas pašvaldībās – Valmierā, Cēsīs un Salaspilī. Rezultāti tiks rūpīgi izvērtēti, un tiek plānots metodoloģiju ieviest arī citās pašvaldībās. Neskatoties uz to, ka galējie rezultāti vēl tikai būs, metodoloģijas izstrāde un ieviešana arī vērtējama kā sekmīgs programmas ieviešanas mehānisms, jo pašvaldības izrādījušas padziļinātu interesi un ir gatavas sadarboties.
Abus programmas darbības gadus gribētos iezīmēt arī ar reģionālo NVO resursu centru izveidi – tie ir NVO atbalsta centri, kurus finansē valsts un kuru mērķis ir atbalstīt, attīstīt un konsultēt nevalstiskās organizācijas reģionos. Savā ziņā tos iespējams nosaukt par centru vai tiltu, tādu kā starpnieku starp nevalstiskajām organizācijām, vietējo sabiedrību un pašvaldībām, valsti. Savu aktīvo darbību šie reģionālie NVO resursu centri uzsāka 2006.gada janvārī, bet jau tagad NVO skaits strauji audzis, notiek vērā ņemamas aktivitātes un parādās jaunas, interesantas idejas. Jāpiemin, ka ir pieci reģionu NVO resursu centri, taču daļai no tiem jau izveidojušās filiāles, kas parāda, ka šādi centri ir ne tikai nepieciešami, bet arī darboties spējīgi.[1]
Lai stiprinātu NVO organizatorisko kapacitāti, ĪUMSILS finansē arī organizāciju juridiskās un grāmatvedības konsultācijas, organizāciju attīstības konsultācijas, kā arī sabiedriskā labuma organizāciju apmācības programmas. Īpaši veiksmīgs un pieprasīts ir bijis ĪUMSILS finansētais kurss „NVO ābece”, kas apmāca jaunās NVO, lai tās veiksmīgi varētu uzsākt savu darbību. Jāatzīst, ka šīs apmācības devušas mums pašiem divējādu mācību. Pirmkārt, tā nenoliedzami ir iespēja, organizācijām nemaksājot papildus finanšu līdzekļus, iegūt to attīstībai nepieciešamās zināšanas. Otrkārt, diemžēl bieži vien izrādās, ka šāds bezmaksas princips neveicina atbildību organizācijās, jo pieteiktā vieta uz konsultācijām vai semināriem nereti paliek tukša. Tāpēc ar šo rakstu vēlos arī aicināt organizācijas ar atbildību izmantot valsts dotos resursus.
Esmu devusi ieskatu programmas panākumos, tomēr ikvienā ceļā gadās arī savi šķēršļi un pārbaudījumi. Programmas ieviešanas ceļā neizbēgami nākas saskarties ar vairākiem kavēkļiem. Pirmkārt, tas ir nepietiekams finansējums, jo ne visa naudas summa, kas pieprasīta programmas īstenošanai, iekļauta bāzes budžetā. Tādēļ lielā mērā jācer uz budžeta grozījumiem, kas savukārt nepieļauj strukturētu un savlaicīgu darbu plānošanu. Piemēram, dažādu informatīvo kampaņu un bukletu izstrāde prasa rūpīgu darbu un zināmu laiku, taču no bāzes budžeta finansējums tam pietrūkst. Kā otrs apgrūtinājums jāmin koordinācijas trūkums gan valsts institūciju, gan pašvaldību, gan pašu NVO vidū. Nereti nevalstiskās organizācijas pārāk vēlu uzzina par iespēju piedalīties projektu konkursos vai arī tām trūkst pilnīgas izpratnes par konkursu norises kārtību un kritērijiem, parādās kļūdas projektu pieteikumos un atskaitēs. Lai arī informatīvajos semināros atsaucība ir jūtama, tomēr joprojām daļa nevalstisko organizāciju, sevišķi reģionos, neapzinās savas tiesības un iespējas. Viens no informētības trūkuma iemesliem ir apgrūtināta pieeja modernajām komunikāciju tehnoloģijām (piemēram, internetam) reģionos.
Šobrīd – programmas 2.darba cēlienā – lielākā uzmanība tiek pievērsta reģionu iesaistei pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas jomā, kā arī diskusijām par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanas jautājumos attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības stiprināšanu un nepieciešamo instrumentu izstrādei pētījumos identificēto rekomendāciju ieviešanai.
Kas tālāk?
Kāds ir kopējais Valsts programmas vērtējums pēc diviem aktīviem darba cēlieniem? Kopumā programmas mērķu un darbības virzienu realizēšanas pirmie soļi ir sperti labvēlīgā un progresējošā virzienā, ielikti stabili pamati, kā arī gūti jau īsti panākumi un iezīmētas turpmākās darbības prioritātes. Pirmkārt, pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir pastāvīgā attīstības procesā, līdz ar to ĪUMSILS sadarbībā ar NVO turpinās regulāri diskutēt par programmā noteiktajiem uzdevumiem un to īstenošanu, kā arī par programmas aktualizēšanu. Otrkārt, jānostiprina sadarbība ar visām ministrijām, jo NVO ir neatsverams partneris politikas veidošanas procesā visās jomās, līdz ar to ir nepieciešama koordinēta sadarbība pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas un informēšanas jomā. Treškārt, nedrīkst aizmirst par reģionu lomu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā, tāpēc nepieciešams reģionālos NVO resursu centrus iesaistīt gan politikas izstrādes, gan plānošanas procesā, kā arī informācijas sniegšanā vietējām NVO.
____________________
[1] Kopš 2005.gada decembra darbojas 5 reģionālie NVO resursu centri – Rīgā, Daugavpilī (ar filiāli Preiļos), Madonā (ar filiāli Valmierā), Talsos (ar filiāli Saldū) un Jelgavā. Resursu centra statuss ar valsts finansējumu tiek piešķirts līdz 2009.gadam (ieskaitot), tomēr tiek veicināts tas, lai NVO resursu centri paši spētu piesaistīt finansējumu savai attīstībai, tādējādi nodrošinot ilglaicīgu reģiona NVO attīstību.
Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.