Raksts

Nevajadzīgie kultūras dārgumi


Datums:
09. jūnijs, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: brhefele's photostream

LTV izšķiršanās vēl vairāk samazināt kultūras raidījumu apjomu nedrīkst būt tikai biznesa loģikā balstīts nedaudzu cilvēku lēmums mūsu vietā.

Svarīgu lēmumu pieņēmēji droši vien pat pēc spīdzināšanas neatzīsies, ka Latvijas kultūra ir bezvērtīga un nevajadzīga. Tomēr atkal viens svaigs piemērs pierāda, ka vārdiska lepošanās ar Latvijas mūziķu un visu citu jomu mākslinieku izcilību netraucē noniecināt kultūras nozīmi.

Visai ticamas ir ziņas, ka Latvijas televīzija (LTV) slēgs raidījumu 100 g kultūras. Nacionālie dārgumi. Darbinieku sanāksmē lēmums jau esot paziņots, tomēr raidījuma komandai ieteikts vēl diskutēt par nākotni, stāstīja 100 g kultūras projekta vadītāja Ieva Rozentāle. Šis ir nākamais solis to lēmumu rindā, kas samazina kultūrai veltītā satura apjomu sabiedriskajā televīzijā. Tas klusi rucis jau gadiem. Daudzi nav pamanījuši, ka projekts 100 g kultūras no regulāras pusstundu garas slejas katru darba dienu jau ir samazinājies līdz trīs reizēm nedēļā. Lai atceramies, ka jau projekta pašā sākumā kultūras jomas cilvēki viebās, ka viena ikdienas pusstundas sleja jeb 100 grami ir pārāk mazs laiks, ko sabiedriskā televīzija atvēl kultūrai.

Taču nu mēs redzam, kā ikdienas kultūras notikumu plūsma, kas LTV varētu vibrēt blakus mūsu dzīvēm, ik pa laikam apraujas un apsīkst. Iemesls — simts gramu raidījuma Nacionālo dārgumu reitingi ir zemāki, nekā plānots, zemāki nekā citiem formātiem, kas skatāmi līdzīgā ētera laikā. Vai kultūrai veltītā satura piespiedu anoreksija turpināsies un kultūra LTV pārvērtīsies par jauku dekorāciju, nevis sabiedrības būtības daļu?

Mediju kultūras jautājums

Šādi lēmumi, nu labi — lēmumu projekti —, nav tikai menedžmenta darbība, tas ir jautājums par mediju kultūru. Šādu lēmumu virkne parāda, kas ir svarīgi medija darbībā, ko medijs uzskata par vērtīgu un ko — par mazvērtīgu un kādu iemeslu dēļ pieņem šādus lēmumu. Tas parāda, ko sabiedriskā televīzija plāno ilgtermiņā un kam tās saturā ir īstermiņa dzīve. Patiesībā tas viss rāda arī attieksmi pret auditoriju ļoti plašā nozīmē — kas tiek uzskatīts par sabiedriskā medija skatītāju, kā tiek tulkotas šī skatītāja intereses un vajadzības, kā šis tulkojums atspoguļo televīzijas pienākumus pret skatītāju.

Sabiedriskās televīzijas programmas satura proporcijas ir, labi — es neteikšu, ka dīvainas, bet nestabilas. Kad nepieciešams, tad kultūras karogs tiek izvilkts lepošanās un apliecināšanās nolūkos. Tad LTV1 tiek Dziesmu svētku translācijas un citi lielie kultūras notikumi, bet dzīvi tomēr veido ikdiena. Tā ir ikdiena, kurā „vidējais skatītājs” pavada pie TV vairāk nekā četras stundas un tāpēc televīzija joprojām ir ietekmīgākais medijs Latvijā. Tieši ikdienas saturs pastarpināti dod ziņu — mums savi kultūras jaunumi ir būtiski un mēs gribam sarunāties ar saviem kultūras cilvēkiem. Lai cik jauki būtu kultūras jomas personību filmu projekti, kultūras interesentu skaits skatītāju vidū nepalielināsies, ja pati sabiedriskā televīzija šos raidījumus piedāvās kā kaunoties — lēkmjveidīgi, kā mazu, pienākuma izjūtas virzītu, devu.

Biznesa pieeja par sabiedrības naudu

Patiesībā kultūras satura pieejamība ir svarīgākais sabiedriskā medija darbības iemesls. Ja galvenais arguments ir reitingi, tad tā ir vienkāršota komercmedija pieeja. Tā noved pie satura vienveidības, pie tā pakļaušanas vairākuma gaumei. Būsim atklāti, šīs pieejas pamatā ir jau ļoti novecojusī attieksme pret skatītāju kā masu, masas pielūgsme. Iemesls ir vienkāršs — masa rada lielu naudas kaudzi, un reitingi palīdz to ātri saskaitīt un pārvērst naudas vienībās — tas arī nozīmē vērtību. Biznesā tā notiek, bet masu auditorija sabiedriskajā televīzijās (un ne tikai) uzspiež citiem savu masu gaumi, savu masu kultūru un dzemdina arī masu mediju kultūru, tā ir vienkārša, īstermiņa impulsu balstīta un ciniska.

Sabiedriskie mediji ir izveidoti un tiek attīstīti, lai pretstāvētu šiem biznesa principiem. Ja pārējās auditorijas intereses (kas neatbilst masu gaumei) tiek ignorētas, tas nozīmē, ka apmierinātas tiek tikai dažas vajadzības. Kā zināms, populārākā no tām ir izklaide un vēlme novērsties no realitātes, un tā arī sasniedz augstākos reitingus. Izklaide ir vajadzīga, bet kā ar pārējo, kas sniedzas pāri ikdienas informācijas plūsmai? Kultūras un cita veida atšķirīgā ne-masu satura izslēgšana no sabiedriskā medija satura nozīmē, ka samazinās pieejamās informācijas daudzveidība. Daļa cilvēku un viņu interešu tādējādi tiek ignorētas. Būtībā šis process ir sabiedriskā medija pastāvēšanas pamatu noliegums, kas, savukārt, vēl brīvākas rokas padara visiem, kas noliedz sabiedrības finansējuma nepieciešamību sabiedriskā medija darbībai. Briesmās nav televīzija vai kultūra, bet skatītāji.

Kur likt ar kultūru?

Zinu, daudzi, šādas runas dzirdot, saka — cik garlaicīgs un viņiem nevajadzīgs ir piedāvātais saturs par kultūru! Pirmkārt, citiem tas ir vajadzīgs. Otrkārt, nesaku, ka nevajag šo saturu uzlabot. Bet ir diezgan negodīgi vispirms piešķirt maz līdzekļu, bet pēc tam vainot redaktorus un producentus, ka nav milzīga reitinga un skatītāji izvēlas ko citu. Jā, daļa izvēlas ko citu, bet ko gan nogrēkojušies tie, lai arī nepietiekami daudzie, kas tomēr vēlas šo saturu saņemt? Un kas gan sadrumstalotas auditorijas laikmetā noteiks, kas ir pietiekams un nepietiekams auditorijas apjoms? Runa šoreiz nav par daudzām profesionālām un tehnoloģiskām detaļām, runa ir par principu kā visiem zināmajā dziesmā — nevis par krekliem, bet par sirdsapziņām.

Mēs varētu atrast profesionālas problēmas, lai pateiktu, ka to dēļ vispār jālikvidē saturs. Bet tās ir muļķīgas, neloģiskas atrunas. Jau pašreizējā situācijā kultūrai veltīta satura ir pārāk maz, esošie raidījumi steigā spēj izskriet līdzi notikumu hronikai, ikvakara raidījumā ir divreiz piecas minūtes sarunām ar kultūras cilvēkiem. Mums nav laika un vietas ieraudzīt savu kultūru plašāk, izvērtēt tuvāko vai tālāko kaimiņu kultūras vērtības, pasaules kultūras notikumus. Mums nav iespēju izdiskutēt kultūras sfēras iekšējos konfliktus un problēmas, kultūras politikas un kultūras menedžmenta jautājumus, no kuriem atkarīgi gan mākslinieki, gan viņu darba baudītāji. Kāpēc tad mēs brīnāmies, ka kultūras cilvēku balss publiski nav dzirdama? Šie cilvēki, viņu darbi un domas ikdienā ir izslēgti no sabiedrībai visvieglāk pieejamās publiskās informācijas telpas. Tad kāpēc mēs kultūras ļaudis reizēm vainojam, ka viņi nav stāvējuši pretī intelekta, morāles, vērtību, pašapziņas krīzes uzplaukumam? Varbūt mēs paši viņus nelaižam savas uzmanības lokā?

Tāpēc runa ir par dārgumiem tiešā un pārnestā nozīmē. Dārgumi tradicionāli noder, lai rotātos, bet tos mēdz arī ļoti sargāt. Man šķiet, ka pienācis laiks iestāties par to, lai mēs nezaudētu iespēju uzzināt, ka mums ir šie dārgumi. Es nezinu, vai raidījumam 100 g kultūras vajadzīga atbalsta akcija, kad, piemēram, visā Latvijā cilvēki ieslēdz televizoru, lai noskatītos šo raidījumu, un tā nobalso, ka 100 g kultūras vēlas skatīties arī nākotnē. Iespējams, šis skatītāju daudzums pārspētu pat hokeja vai Zatlera Saeimas atlaišanas runas reitingus (hokejs gan maijā tomēr pārspēja prezidenta runu).

Varbūt vajadzētu darīt kaut ko citu, bet man šķiet, ka tam ir saistība ar mūsu tiesībām izvēlēties patstāvīgu domu un iespēju saglabāt ko vērtīgu. LTV izšķiršanās vēl vairāk samazināt kultūras raidījumu apjomu nedrīkst būt tikai vienkāršā biznesa loģikā balstīts nedaudzu cilvēku lēmums mūsu visu vietā.
________________________________________

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!