Foto: E.Rudzītis © AFI
“Skolas nav gatavas 2004.gadam!” – vai šie latviešu un krievu presē sastopamie virsraksti apliecina pilsoniskās sabiedrības saliedēšanos pret aplamiem lēmumiem, vai tas ir ņaudēšanas sindroms? Kas notiek, ja sarunā par bilingvālās izglītības reformu piedalās visas izglītības sabiedrības pārstāvji?
Vienmēr jāatrod kāds, kuru vainot savās neveiksmēs.
U.Eko. Fuko svārsts
“Skolas nav gatavas”, “Skolas nespēs”, “Skolas biedē reforma”, arī “Nost ar 2004. gadu!”. Pazīstami virsraksti, kas izskan gan latviski, gan krieviski rakstošajā presē. Vai tā ir pilsoniskās sabiedrības integrācija – vienošanās pret valsts institūciju lēmumiem, tos par aplamiem atzīstot? Vai “ņaudēšanas” un žēlošanās sindroms Latvijas politiskajā kultūrā? Varbūt kompetenta kritika, kas piedien demokrātijām?
Sarunās ar inspektoriem vai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvjiem mazākumtautību skolu administratoru leksika bieži ir pozitīvāk iekrāsota – cenšamies, varēsim, būs. Daži vaļsirdīgi atzīst, ka skolotāji “nepavilks” stundas latviski.
IZM pārstāvji publiskajās diskusijās lieto psihoterapeitisku toni – palīdzēsim kam grūti, bet atzīstiet, ka latviešu valoda ir valsts valoda, mācieties latviski. Par to dabūsiet apmēram trešo daļu vai drusku vairāk izglītības vidusskolā arī dzimtajā valodā. IZM demonstrē sapratni un gatavību palīdzēt. Korekta krīzes komunikācija.
Kas notiek, ja sarunā par bilingvālās izglītības reformu piedalās visas izglītības sabiedrības pārstāvji? Lai izvērtētu bilingvālās izglītības reformas gaitu un efektivitāti, Sorosa fonda – Latvija projekts “Atvērtā skola” nolēma savest kopā politikas veidotājus un ieviesējus, skolotājus, kuri iznes pārmaiņu izaicinājumus, skolēnus, kas reformas izjūt uz savas ādas, viņu vecākus un pētniekus. Apliecinājām paši sev, ka varam domāt radoši, kopīgi veidot politisku lēmumu projektus – vismaz ideju iedīglī.
Tatjana Berežnaja, Rīgas 88. vidusskolas skolniece domā, ka Latvijā dzīvojot jāzina gan latviešu valoda, gan citas Eiropas valodas. “Bilingvālās izglītības reforma rit smagi, jo skolotāji tik labi nezin latviešu valodu un ir problēmas ar mācību kvalitāti. Krievu skolās vajadzīgi latviešu skolotāji, kuri mācītu priekšmetu latviski,” uzskata Tatjana. Viņasprāt, ir svarīgi, lai skolā būtu latviešu valodas vide, tāpēc būtu lietderīgi no 2004. gada uzsākt mācības pirmajā klasē tikai latviski. Savukārt tagad skolēniem, kuriem ir mācīšanās grūtības, apgūt priekšmetu divās valodās ir grūti – cieš sekmes.
Diskusiju uzsākot, projekta “Atvērtā skola” koordinatore Irēna Freimane aicināja dalībniekus, kuri pirms diskusijas bija iepazinušies ar starptautisko ekspertīzi par bilingvālo izglītību Latvijā, Baltijas Sociālo zinātņu institūta (BSZI) un IZM pētījumiem par bilingvālās izglītības reformas ieviešanas procesu, apspriest gan individuālo, gan sociālo bilingvismu. Proti, sociālais jeb institucionālais bilingvisms kā sabiedrībā akceptēta vienošanās runāt divās valodās nav pieņemama valstī, kurā valsts valoda nav stiprākā: angļu un krievu valodām ir lielāka dzīvotspēja. Individuālais bilingvisms – cilvēka vēlme zināt vairāk, būtiski atkarīgs no izglītības sistēmas piedāvātām iespējām. Bieži vērojams, ka cilvēkam ir labvēlīga attieksme pret latviešu valodas apguvi, bet mazākumtautības kopienas vidē viņa viedoklis var pilnīgi mainīties, ja valodas jautājums ir politizēts. Kā administratīvi līdzās latviešu valodas tiesiskai sargāšanai dodam iespējas cilvēkiem apgūt stiprās valodas un vai stiprās valodas vainīgas, ka stipras – vai vāja valoda vainīga kā vāja? Vai sargi un aizstāvji pie vainas? Varbūt pietiks meklēt vainīgo?
Diskusija attīstījās daudzveidīgā toņu gammā – no žēlošanās līdz konstruktīvām idejām. Rezultātā tapa bilingvālās izglītības politikas trūkumu un sasniegumu analīze un priekšlikumi politikas pārmaiņām.
Jau sākumā vienojāmies, ko saprotam ar bilingvālo izglītību Latvijā: “Bilingvālā izglītība ir divu mācību valodu funkcionāla izmantošana mācību satura apguvē.” (E.Papule, IZM). Neraugoties uz to, ka 1999.gadā ieviešot bilingvālo izglītību, skolotāji nezināja, kas tā ir, vērojama laba mācību pieredze (B.Zepa, BSZI), pieaug skolēnu politiskās līdzdalības iespējas un konkurētspēja darba tirgū. Arvien labāku un bagātāku latviešu valodu dzirdam mazākumtautību skolās. Arī latviešu mācībvalodas skolas pakāpeniski uzsākušas ieviest bilingvālās izglītības elementus, atliek cerēt, ka tās kā otro valodu izvēlēsies ne vien angļu, vācu, franču, bet arī kādu no Latvijas mazākumtautību valodām. Vairākas Latvijas skolas uzsākušas starpkultūru izglītības praksi.
Kas jāmaina, lai uzlabotos gan bilingvālās izglītības prestižs, gan kvalitāte, attīstītos sadarbība starp valstiskajiem un nevalstiskajiem bilingvālās izglītības ieviešanas atbalstītājiem? Kā resursi nepieciešami labi latviski runājoši skolotāji. Daži bilda, ka vajadzētu vēl lielāku modeļu daudzveidību: taisnību sakot, neviens jau skolai neliedz piedāvāt savu modeli licenzēšanai IZM, uzņēmīgas skolas jau iet šo ceļu. Jāpiekrīt IZM sabiedrisko attiecību stratēģijas kritiķiem, ka pietrūkst informācijas un izskaidrošanas, ar retām tikšanās reizēm un bukletiem nepietiek. Klātesošie minēja, ka “būtu vajadzīgs pozitīvs preses vērtējums par bilingvālo izglītību skolās, vairāk diskusiju”, bet dažas nedēļas pēc diskusijas presē parādās kas gauži pretējs šim vēlējumam… Skolotāji sūdzējās par skolēnu zemas motivācijas problēmām, kurā vainoja politizēto gaisotni krievu sabiedriskajā domā; daži atzina, ka īstenībā motivāciju arī lielā mērā veido skolotājs. Un vispār, “nevajag sist skolotājus par latviešu valodas neprasmi, tas pazemina viņu pašapziņu” (E.Papule). Diskusijas dalībnieki, kuri rūpīgi bija izpētījuši visus trīs pētījumus un atraduši tajos kliedzošas atšķirības, nosprieda, ka “vajadzīgi neitrāli, ar politiskiem spēkiem nesaistīti pētījumi”. Izskanēja viedoklis, ka “Latvijas politiskajā kultūrā nepietiekami izkoptas dialoga tradīcijas” (D.Hanovs, Providus), kam piekrītu un apstiprinu ar izņēmumu – mūsu vidū veidojās dialogs.
Pēc situācijas izvērtēšanas kopīgi veidojām darbības plānu tās uzlabošanai, pie katras idejas atzīmējot atbildīgās institūcijas. Kā “prāta vētras” sekretāre, mēģināju piedāvāt NVO iesaisti, jāsaka, ne sevišķi veiksmīgi: lielāko daļu atbildības par nepieciešamajām pārmaiņām dalībnieki novēlēja IZM un Saeimai. Piemēram, komunikācijas problēmas varētu atrisināt pārdomātas sabiedriskās attiecības, tai skaitā aicinot politiķus atturēties runāt par bilingvālo izglītību kā pārejas līdzekli uz latviešu valodu mazākumtautību skolā. Patiesību sakot, no šī formulējuma politiskajā dienas kārtībā prātīgi cilvēki jau ir atteikušies. Pašiem skolotājiem jākļūst par savas darbības pētītājiem: klātesošie pētnieki ieteica uzsākt mācību procesa pētījumus (action research). Te var līdzēt “Atvērtās skolas” skolotāju – pētnieku pieredze, jo veicam šādus pētījumus jau otro gadu un tādējādi gūstam iespēju popularizēt labāko skolotāju pieredzi. Klātesošie uzsvēra, ka nepieciešama nepārtraukta bilingvālās izglītības ieviešanas monitoringa sistēma: to attīstīs profesionāli pētnieki, redzam iespēju iesaistīt pedagoģiskās augstskolas. Arī pārmaiņas izglītības saturā ir nepieciešamas – mācību grāmatās līdzās latvieša skatījumam jāietver minoritāšu pārstāvju skatījums. Etnocentriska mācību plāna vietā jāattīsta multikulturāls mācību plāns. Dzirdējām ieteikumus ieviest skolās trilingvālas programmas: angļu, krievu, latviešu. Atbalstījām ideju ieviest izglītības likumdošanā bilingvālas skolas jēdzienu un nostiprināt bilingvismu vidusskolās.
Paraugoties apkārt un ieraugot mūsu rindās tikai dažus politiķus, nospriedām, ka jāturpina lobēt bilingvisma un bilingvālās izglītības priekšrocības politiskajās aprindās. Diskusija bija produktīva, jo mēs apzinājāmies kopīgu mērķi – pilnveidot bilingvālās izglītības ieviešanu mūsu valstī. Šim nolūkam diskusiju ciklu turpināsim: tēmu netrūkst.