Uzstāšanās konferencē “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā” 2002. gada 15. novembrī
Netradicionālo minoritāšu vēsture Latvijā nesniedzas senos laikos. Lai gan kaukāziešu, tatāru klātbūtne Latvijas teritorijā konstatējama jau 19. gadsimta beigās, tomēr līdz pat atkārtotajai padomju okupācijai pēc Otrā pasaules kara, viņu skaits nepārsniedza dažus desmitus. Tikai 50.–60. gados, Maskavai masveidīgi veicinot darbaspēka ieplūšanu Latvijā, no PSRS republikām ieradās vairāki tūkstoši tatāru, kaukāziešu un moldāvu. Pēc neatkarības atgūšanas daļa no viņiem atstāja Latviju, taču vairums šeit palika uz dzīvi.
Padomju okupācijas laikā režīma īstenotās politikas rezultātā netradicionālajām mazākumtautībām piederīgo skaits sāka strauji pieaugt. Piemēram, tatāru skaits no 39 tatāriem 1935. gadā pieauga līdz 4828 tatāriem 1989. gadā. Pēc neatkarības atgūšanas šo mazākumtautību skaitam bija pastāvīga tendence samazināties, 90. gadu sākumā galvenokārt izceļojot atpakaļ uz etnisko dzimteni vai citām valstīm. Līdz ar to 2000. gadā, salīdzinot ar 1989. gadu Latvijā dzīvoja apmēram par 1700 tatāriem, 300 armēņiem, 1300 moldāviem un 300 gruzīniem mazāk. Tomēr pēdējos gados šim skaitam ir tendence nostabilizēties (raksturīgs pat neliels skaita pieaugums no Kaukāzā dzīvojošiem.) Tas liecina, ka vairs nenotiek masveidīga netradicionālajām mazākumtautībām piederīgo personu izceļošana.
Vērtējot netradicionālo mazākumtautību integrācijas apstākļus valstī, būtiski izzināt, cik no attiecīgai minoritātei piederīgajiem cilvēkiem ir Latvijas pilsoņi, kuri pilntiesīgi var ietekmēt politiskos procesus valstī un – kādas tendences rada pēdējo gadu attīstība. Ņemot vērā apstākli, ka gandrīz visi netradicionālajām minoritātēm piederīgajiem Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara kā PSRS pilsoņi, lielajam vairumam no viņiem joprojām ir nepilsoņu statuss. Tikai apmēram 1/ 4 armēņu, trešdaļa gruzīnu, 1/ 6 moldāvu un 1/ 10 daļa tatāru 2002. gada vasarā bija Latvijas pilsoņi. Ja 1997. g. Latvijas pilsoņu skaits armēņu vidū bija 13%, gruzīnu – 19, 5% un tatāru – tikai 5%, tad pēc pieciem gadiem, 2002. gada jūlijā tas ir sasniedzis 23% armēņiem, 31% gruzīniem un 12% tatāriem. Neapšaubāmi, ka izpaužas acīmredzama tendence – arvien lielāks šīm netradicionālajām mazākumtautībām piederīgo skaits izvēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem. Tomēr, lai gan pēdējos gados pilsoņu skaits šo minoritāšu vidū ir pieaudzis, tomēr, piemēram, tatāriem tas joprojām ir viens no zemākajiem valstī.
Valodas stāvoklis. Saskaņā ar statistikas datiem, netradicionālajām minoritātēm piederīgo vidū valsts valodas zināšanas ir vienas no visvājākajām. Piemēram, 2000. gada tautas skaitīšanā tikai 40% tatāru atzīmēja, ka prot latviešu valodu. Arī citu pētījumā aplūkoto minoritāšu pārstāvji tautas skaitīšanā uzrādīja līdzīgus rezultātus.
Līdzās zemajai latviešu valodas prasmei, statistikas dati uzrāda ļoti lielu tādu personu skaitu, kurām savas tautības valoda nav dzimtā valoda. Tieši attiecībā uz skaitliski nelielajām netradicionālajām mazākumtautībām visspēcīgāk izpaudās pārkrievošanas politika padomju okupācijas laikā. Piemēram, 2/ 3 no Latvijā esošajiem tatāriem, vairāk nekā puse no armēņiem, gruzīniem un moldāviem par dzimto valodu atzīst krievu valodu. Latviešu valodu par dzimto valodu visvairāk uzskata moldāvi – 130 no 1879 moldāviem.[1]
Retie kontakti ar etniskajām dzimtenēm, jauktās ģimenes, kurās parasti dzīvesbiedrs neprot šo minoritāšu valodu, sekmē ātru valodas zaudēšanu. Otrajā paaudzē to prot vairs tikai salīdzinoši nedaudzi. Raksturīgi, ka savas mazākumtautības valodas nepratēji nereti ir ieceļotāji nevis no etniskās dzimtenes, bet gan no citiem bijušās PSRS reģioniem – piemēram, armēņu ieceļotāji no Baku.
Tajā pašā laikā nesen notikušajā aptaujā biedrību aktīvisti akcentējuši latviešu valodas lomas pieaugumu, uzsverot, ka “tagad jaunatnei neesot problēmas ne ar latviešu, ne angļu, ne citu valodu apgūšanu” (šādi nostādot ārvalstu svešvalodas vienā līmenī ar valsts valodu).
Liela loma etniskās savdabības, identitātes saglabāšanā ir nacionālajām kultūras biedrībām. Katrā minoritātē tajās apvienoti vairāki simti katras šo mazākumtautību pārstāvji. Svarīgs elements (ar arvien pieaugošu nozīmi) etniskās identitātes uzturēšanai ir reliģija – armēņu apustuliskā baznīca, gruzīnu pareizticīgo draudze un musulmaņu draudzes tatāriem. Iespējams, ka reliģija dažos gadījumos etniskajā identitātē aizvieto valodas zaudējumu. Tieši reliģiskās kopienas aktivizācija ir devusi ierosmi interesei par tatāru valodu. Jāatzīmē, ka savas dzimtās valodas prasmi, pašapziņu un dažu tradīciju saglabāšanu veicina dažādi nacionālo kultūras biedrību pasākumi, kā arī svētdienas skolas. Tomēr tieši pēdējos gados svētdienas skolas izbeigušas darbību gruzīniem un tatāriem, bet moldāviem tādas vispār nav bijušas.
Aptaujā par integrācijas procesiem 2002. gada otrajā pusē iztaujāti 13 ;seit apskatāmo minoritāšu nacionālo kultūras biedrību aktīvi un vadoši darbinieki – 1 armēnis, 6 gruzīni, 4 moldāvi, 2 tatāri. Lielākā daļa no viņiem ir nepilsoņi (8). Latvijā dzīvo kopš dzimšanas dzīvo 5, vairāk kā 20 gadus – 6, 10-20 gadus – 1, mazāk kā 10 gadus – 1. Anketās uzrādītais latviešu valodas zināšanu līmenis augstākajā līmenī nebija nevienam, vidējā līmenī – 9, zemākajā līmenī – 4. Aptaujas rezultāti rāda, ka nav būtiskas atšķirības atbildēs uz jautājumiem starp dažādu minoritāšu pārstāvjiem, kā arī nav tādu starp respondentiem ar atšķirīgu statusu valstī.
Kā liecina intervijas tikai 4 no 13 personām ir iepazinušās ar integrācijas programmu, vairums (5) par to spriež pēc masu informācijas līdzekļiem un to interpretācijām, bez tam 8 respondenti nav iedziļinājušies šo dokumentu saturā vai arī to vispār nezina.
Kopumā respondentu atbildes liecina, ka valdības akceptēto integrācijas kursu absolūtais vairums atbalsta tikai daļēji. Atbildot uz jautājumu par galveno integrācijas mērķi, visvairāk respondentu izvēlējās pilnvērtīgu iekļaušanos Latvijas saimnieciskajā un politiskajā dzīvē – šādu atbildi labi izskaidro lielais nepilsoņu skaits netradicionālo minoritāšu vidū. Tomēr, jādomā, pietiekami lielam skaitam joprojām nav skaidrs integrācijas mērķis – 4 respondenti nespēja atbildēt uz šo jautājumu. Raksturīgi, ka par vissvarīgākajiem integrācijas virzieniem vairums respondentu (11) uzskata pilsonisko integrāciju, vairākiem minot arī sociālo integrāciju (8). Lielākā daļa – 11 – respondentu sniedz atbildi, ka uzsāktā sabiedrības integrācija tikai daļēji atbilst tās mērķiem un uzdevumiem. Pie tam, vairāk nekā puse respondentu uzskata, ka integrācija Latvijā vēl patiesi nav nemaz sākusies.
Uz jautājumu par šābrīža panākumiem integrācijas virzienos, atbildes sadalās līdzīgi. Neviens respondents neuzskata, ka jūtami panākumi ir gūtu pilsoniskās integrācijas jomā. Tikai 2 respondenti uzskata, ka ir gūti jūtami panākumi latviešu valodas apguvē.
Par galveno kultūras integrācijas virzienu respondenti (7) uzskata kultūras sadarbības paplašināšanos starp dažādu etnosu kultūrām. 5 uzsver vienotas, daudzveidīgas multietniskas kultūras veidošanu un tikai 1 – pievienošanos latviešu nacionālajai kultūrai.
Respondenti (8) par visvairāk integrāciju sekmējošo institūciju uzskata nevalstiskās organizācijas, pa 3 respondentiem – Saeimu, ministru kabinetu un plašas saziņas līdzekļus, bet neviens – Valsts prezidenti. Savukārt no nevalstiskajām organizācijām, liela daļa (6) par visvairāk integrāciju sekmējošo organizāciju uzskata apvienību PCTVL, 3 par tādu uzskata LSDSP (2 reizes kopā ar PCTVL) un 2 – SDLP. Tikai 2 respondenti atzīmē Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas pozitīvo lomu integrācijas procesu sekmēšanā.
Lai gan anketās respondenti, resp. biedrību vadošie darbinieki, par integrācijas procesus visvairāk sekmējošajiem politiskajiem spēkiem uzskata kreisās partijas un, pirmkārt, PCTVL, intervijas liecina par to, ka minētā apvienība nebūt ne tik viennozīmīgi saņem atbalstu no netradicionālo minoritāšu vēlētājiem. Lai gan pārsvarā gan respondentu atbildēs, gan intervijās figurēja kreisās organizācijas, zināmu atbalstu, īpaši jaunākajā paaudzē gūst arī labējās partijas. Īpašs izņēmums ir populistiskā, kreisā un pret ES un NATO vērstā Sociāldemokrātiskā labklājības partija. Tās rindās uz Saeimu kandidēja veseli trīs netradicionālo minoritāšu pārstāvji – tatāru biedrības priekšsēdētājs, gruzīns un azerbaidžānis. Tomēr, kā zināms, šī partija neguva pietiekamu vēlētāju atbalstu, lai būtu pārstāvēta parlamentā.
Vislielāko atbilžu skaitu (22) saņem preses izdevumi: visvairāk (8) laikraksts “Vesti”, respondenti min arī citus lielākos krievu laikrakstus – “Čas”, “Telegraf”, “Panorama Latvii”. Tikai viens respondents min latviešu valodā iznākošu preses izdevumu. Divreiz (tatāri) tiek pieminēta radio pārraide “Doma laukums”. Ņemot vērā iepriekš aplūkotos skaitļus par netradicionālo minoritāšu piederību pārsvarā krievu informatīvajai videi, šie skaitļi nav pārsteidzoši.
Respondentu atbildes uz jautājumu par šķēršļiem integrācijas ceļā, sadalās līdzīgi – pa divām reizēm minot valsts iestāžu darbinieku negatīvo attieksmi pret nepilsoņiem un likumus, kuri rada šķēršļus integrācijai. Respondenti min arī valodu barjeru, nacionālismu, nepietiekamo informāciju par integrācijas iespējām. Zīmīgi, ka no 11 uz jautājumu atbildējušiem respondentiem, visi 11 atbild, ka integrācijas šķērslis ir arī atšķirīgā un pretrunīgā valsts vēstures izpratne. Kā zināms, vēstures izpratne ir svarīgs faktors vienotas politiskas nācijas izveidošanā. Diemžēl, uz jautājumu par to, kuri vēstures jautājumi rada domstarpības, atbildējuši tikai 6 respondenti, kas liecina par nepietiekamām vēstures zināšanām. Visas atbildes saistās ar atšķirīgu padomju okupācijas laika, paša okupācijas fakta un Otrā pasaules kara notikumu atšķirīgo traktējumu.
Vairums (7) respondentu uzskata, ka integrāciju visvairāk sekmēs kvalitatīva bilingvālā izglītība, tikai 3 – apmācības nodrošināšana dzimtajā (ģimenes) valodā. 3 respondenti uzskata, ka integrāciju sekmēs arī apmācība vai arī pakāpeniska pāreja uz apmācību latviešu valodā.
Kopumā var secināt, ka: 1) netradicionālo mazākumtautību pārstāvju anketu dati nepārprotami liecina par respondentu vēlmi sekmēt integrācijas procesus valstī;
2) lai gan pārsvarā valda uzskats, ka integrācijas process norisinās, tā vērtējums un vēlamie akcenti ir dažādi; process ietekmē mazākumtautību kultūras identitāti, taču tā izpausmes respondenti vēl neuzskata par nozīmīgām;
3) kopumā nepietiekamās valsts valodas zināšanas liedz pilnvērtīgi iepazīties ar informāciju valsts valodā, daļēji tādēļ, acīmredzot, izskaidrojama gan vienpusība informatīvajā laukā, gan neinformētība par mūsdienu nostādnēm vēstures zinātnē valstī;
4) pārliecinošs vairums respondentu dod priekšroku bilingvālam apmācības modelim valsts skolās, lai gan daži pilnībā neizslēdz arī iespēju pārejai uz apmācību valsts valodā.
Integrācijas process tieši kultūras dzīvē var gūt plašāko atspoguļojumu – gan armēņiem, gan gruzīniem, moldāviem un tatāriem kultūras biedrības ir gandrīz vienīgais organizatoriskais etniskais pasākums. Lai gan aptaujāto skaits nav liels un aptauja nesniedz visaptverošas un viennozīmīgas atbildes, tā dod ieskatu, kā arī norāda uz tendenci, kāda veidojas šajās, pētnieku parasti nenovērtētās. Latvijas netradicionālo mazākumtautību kopienās.
__________________
[1] Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti. Statistikas datu krājums.–Rīga, 2002.–143. lpp.